Vladimirs Dmitrijevičš

Aiz piekrauta un nesakārtota sešdesmito gadu rakstāmgalda uz šaura ķebļa sēž vecs, nedaudz korpulents, taču spēcīgs vīrietis. Vienā rokā viņš tur lupu, otrā – caurspīdīgu maisiņu ar diapozitīviem. Viņš koncentrēti aplūko savas fotogrāfijas, paceļ tās pret gaismu, mazliet nostenas un tad noliek tās malā. Tad viņš pievēršas savam manuskriptam, ko sarakstījis vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Arvien no jauna viņš ar roku ieraksta komentārus ar vecu vācu rakstāmmašīnu drukātajā tekstā. Stāsts ir par viņa iespaidiem, kas gūti kādā Kubas ceļojumā kopā ar padomju delegāciju. Kopš tā laika viņš savam apraksta projektam meklē kādu vācvalodīgu izdevniecību. Tas, ka viņa tekstu krievu valodā jau ir izdevusi kāda ievērojama Maskavas izdevniecība, viņu neapmierina. Viņš grib, lai par viņa piedzīvojumiem Kubā uzzina arī cilvēki Vācijā, Austrijā un Šveicē. Pirms dažiem gadiem viņš par lielu naudu pasūtījis sava darba tulkojumu vācu valodā. Taču neviens neizrāda interesi, un tas nedod viņam mieru.

Vladimirs Dmitrijevičs pieceļas. Pa roku galam aizsien savu netīro peldmēteli, nomītajās čībās šļūc uz virtuvi un saliecies atver uz grīdas stāvošo ledusskapi. Ap virtuves lampu sīc mušas. Kamēr Vladimirs Dmitrijevičs paņem no ledusskapja gabalu gaļas un uzmet to uz pannas, lejā pagalmā var saklausīt pavisam klusu dažu pamestu kaķu ņaudēšanu, kuri jau gaida savu dienišķo ēdienreizi. Tad Vladimirs Dmitrijevičs atver plastmasas trauciņu un nosviež izsalkušajiem kaķiem savas vakardienas maltītes pārpalikumu.

Vladimirs Dmitrijevičš ir pensionēts žurnālists. To, ka viņam šobrīd jau ir pāri astoņdesmit, pēc viņa izskata nepateikt. Ar savu balto bārdu un sirmajiem, gandrīz līdz pleciem garajiem matiem viņu pirmajā mirklī pilnīgi nešaubīgi varētu noturēt par krievu pareizticīgo mācītāju. Tomēr ar reliģiju Vladimiram Dmitrijevičam nav tikpat kā nekādas saistības. Gluži pretēji. Viņa spēcīgā ķermeņa uzbūve norāda uz jaunības gadiem, kad viņš, tāpat kā abi viņa brāļi, bija aizrautīgs hokejists.

Tāpat kā daudzi citi krievi viņš Rīgā ieradās kopā ar ģimeni pēc Otrā pasaules kara. Viņa tēvam toreiz tika piedāvāta aviācijas inženiera vieta. Lēmums pēkšņi doties prom no dzimtās pilsētas Permas, kur ģimene dzīvoja jau vairākās paaudzēs, noteikti nebija viegls. Bet, no otras puses, gadi kopš Krievijas revolūcijas bija bijuši grūti. Jo sarkanarmieši vectēvam bija atņēmuši jaunuzcelto daudzģimeņu māju. Tāpēc tēvs tā arī neiestājās partijā, un arī Vladimirs Dmitrijevičs no tā atturējās visu savu mūžu.

Pirmos gadus jaunajā pilsētā viņi dzīvoja piecatā mazā istabiņā, ar nepatīkamiem kaimiņiem, pārbāztu kopvirtuvi un pabriesmīgu tualeti kāpņu telpā. Pagalmā, to viņš labi atceras, spēlējās gandrīz tikai krievu bērni. Vienīgais latviešu zēns bija spiests runāt krieviski, ja gribēja rotaļāties ar jaunajiem draugiem. Krievu bērni skolā, protams, mācījās latviešu valodu, taču stundas bieži nenotika, un skolēni šo mācību priekšmetu neuztvēra pārāk nopietni.

Liela žurnālistikas karjera Vladimiram Dmitrijevičam gan tika liegta, tomēr viņš nepārtraukti bija nodarbināts dažādos laikrakstos. Taču, kad 1990./91. gadā Padomju Savienība pēkšņi sabruka un Latvija kļuva neatkarīga, viņš pēc neilga laika tika atlaists. Jaunas darbavietas iegūšana ievērojamā vecuma dēļ bija bezcerīga. Ja viņam nebūtu bijuši radinieki rietumos, kas viņu atbalstītu, viņiem ar sievu būtu bijis neiespējami palikt četristabu dzīvoklī, kur viņi agrāk dzīvoja kopā ar abiem saviem nu jau pieaugušajiem bērniem. Tas, ka viņi kopš deviņdesmito gadu sākuma dzīvoja rietumos un tur ilgu laiku nespēja nopelnīt naudu pat savām vajadzībām, situāciju nebūt neatviegloja.

Kaut arī viņš jau četrdesmitajos gados dzīvoja Rīgā, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš automātiski nesaņēma Latvijas pilsonību. Tā vietā viņš, tāpat kā daudzi citi krievi, tika pasludināts par tā saukto Latvijas nepilsoni, ar uzturēšanās, bet bez vēlēšanu tiesībām. Iespēja iegūt Latvijas pilsonību deviņdesmito gadu sākumā bija tikai dažiem krieviem. Tikai starptautiska spiediena rezultātā Latvijas valdība mīkstināja nosacījumus. Taču daudzi krievi sajutās aizvainoti jau par to vien, ka viņiem jāiesniedz naturalizācijas iesniegums, lai kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli zemē, kur viņi, iespējams, bija dzimuši. Vladimirs Dmitrijevičs uz to skatījās pragmatiskāk un izlēma vairāk nekā sešdesmit gadu vecumā apgūt latviešu valodu un nokārtot pilsonības eksāmenu – sekmīgi.

Vladimirs Dmitrijevičš noliek malā tukšo šķīvi, pieceļas un iet uz dzīvojamo istabu. Viņš aizver blakusesošās guļamistabas durvis, kur guļ ar demenci sirgstošā sieva un kuru viņš aprūpē gandrīz viens pats. Tad ieslēdz televizoru uz lielu skaļumu, jo viņš slikti dzird un viņam nav dzirdes aparāta. Kā pirmo viņš noskatās laika ziņas, tad reportāžu par notikumiem Ukrainā. Viena no nedaudzajām tēmām, kas viņu vēl vispār interesē. Taču tad viņš televizoru atkal izslēdz un atguļas pēcpusdienas snaudienam. Ukraina? Putins? Latvija? Domājot par šiem jautājumiem, viņš pamazām iemieg. Puslīdz nomierinājies. Ka Putins varētu iebrukt Latvijā, to viņš vienkārši nespēj iedomāties. Un viņam pret to būtu arī iebildumi. Jo tad viņš vairs nevarētu bez vīzas doties pie saviem radiniekiem uz Vāciju.

Iveta

„Man tas tomēr jums ir jāpastāsta!” Iveta liecas man pretī, kamēr es vēl ātri palieku sānis krūzi ar augļu tēju, un viņas citkārt tik melodiskā, teju teatrālā balss iegūst man gluži svešu skanējumu. „Es esmu paņēmusi deviņus kredītus! Un neviena banka nezināja par citas bankas kredītu.” Man, nodrošinātajam vācietim, tūlīt prātā iešaujas tādi naivi jautājumi kā „Kā tas var būt?”, „Vai es arī tā būtu darījis?” vai „Vai viņa jebkad spēs atmaksāt savus parādus?”

Bet Iveta jau atkal atliecas atpakaļ un piebilst šķietami mierīgi: „Tagad viņi paņēma manu māju, ko es toreiz uzcēlu kopā ar savu vīru.” Pakāpeniski es uzzinu lietas, ko nekad nebūtu gaidījis, kaut arī ko līdzīgu nojautu. Jo kā gan citādi var būt, ka šī enerģiskā, inteliģentā un arī smalkjūtīgā dāma tuvu pie sešdesmit vienlaikus strādā trīs darbos un tomēr dzīvo sava veida komunālajā dzīvoklī, kas izīrēts ar konkrētu mērķi un kurā teikšana ir personai, kas tur tikpat kā nekad neuzturas, proti, kopjamā, vairāk nekā astoņdesmit gadus vecā dzīvokļa saimnieka meitai. Tā kā pārējās divas istabas ir izdotas ārvalstu studentēm, apkopšanas darbs, ieskaitot ikdienas maltīšu gatavošanu, gandrīz vienmēr paliek uz Ivetas pleciem. Saprotams, par to tiek atlaists no īres maksas.

Šajā istabā vecā, daļēji renovētā jūgendstila namā Ģertrūdes ielā viņa šobrīd dzīvo jau pus gadu. Kopš viņa pametusi Aizkraukli, nelielu pilsētu Latvijas dienvidaustrumos, šī ir viņas pirmā pajumte Rīgā. Viss izskatās ļoti provizorisks, un mēbeles, kas nepieder viņai, šķiet visas esam padomju laika relikti. „Kad atradīšu kaut ko savu, nekavējoties izvākšos no šejienes,” Iveta man paskaidro ar izlēmīgu sejas izteiksmi. Optimisms un jautrība, iespējams, ir īpašības, kas arī līdz šim noteikušas viņas raksturu. Taču tagad šis pozitīvais starojums liekas nedaudz uzspēlēts, šķiet, tas varētu kuru katru brīdi sabrukt, kā plāna, ārkārtīgi vārīga maska.

Ivetai nācies sastapties ar daudziem likteņa triecieniem. Viņa tā arī nav spējusi samierināties ar abu savu trīs un piecus gadus veco bērnu nāvi nelaimes gadījumā astoņdesmito gadu beigās, viņai ir grūti par to runāt. Tāpat kā tad, kad jautāju par vīru, kurš tikai pēc dažiem gadiem nomira ar vēzi. Nu viņa ir vairāk vai mazāk viena, nekādu kontaktu ar tuviniekiem viņai nav. Varbūt ģimenes zaudējums arī bija viens no iemesliem, kāpēc viņa pameta vācu valodas skolotājas darbu kādā no Aizkraukles skolām, lai sāktu kaut ko pilnīgi jaunu. Tam vajadzēja būt skaistumkopšanas salonam, tas bija viņas lielais sapnis, un ar to, protams, bija saistītas cerības pelnīt vairāk naudas, nekā tas bija iespējams līdz tam.
 
Bankas deva viņai nepieciešamos kredītus, tiesa gan, ar ļoti neizdevīgiem nosacījumiem. Tikt pie naudas līdz Latvijas ekonomiskajai krīzei, kas sākās 2008. gadā, bija tīrā bērnu spēle. Izaugsmes rādītāji bija milzīgi, un nekustamā īpašuma īpašnieki bija nesatricināmi pārliecināti, ka viņu dzīvokļu vērtība arvien pieaugs. Visu valsti bija pārņēmis sava veida patēriņa skurbums. Citu veiksmes stāsti spārnoja arī Ivetu. Taču tad bizness veicās sliktāk nekā gaidīts, un notika, kam jānotiek, – kredītus nevarēja atmaksāt, un māja Aizkrauklē tika apķīlāta. Un kā jau bieži, vienai kļūdai sekoja nākamā – savā izmisumā Iveta mēģināja trūkstošo naudu iegūt internetā - tiešsaistes viktorīnās, un atkal zaudēja.

Tagad viņai bankām esot jāatmaksā teju ceturtdaļmiljons eiro, viņa man stāsta. Viņas muzeja uzraudzes darbs tur daudz nepalīdz. Tāpat kā strādāšana par vācu valodas skolotāju kādā Latvijas darbā iekārtošanas aģentūrā un tirgus izpētes institūtā. Galu galā viņa varot strādāt, cik daudz grib, viņas parādi palikšot uz visiem laikiem, tāpat kā viņas dzīve uz eksistences minimuma robežas.

„Bet parunāsim par kaut ko citu!” priecīgā balsī saka Iveta un piedāvā man vēl vienu cepumu. Tad atveras istabas durvis un iekšā ieskatās vecais dzīvokļa īpašnieks. „Ak tā, atvainojiet, es nezināju,” viņš latviski nomurmina un aizver durvis. Šķiet, viņš atkal gribēja lūgt Ivetai kādu pakalpojumu. „Šorīt es priekš viņa iepirkos un pagatavoju ēst. Taču viņa meita atkal bija ar mani neapmierināta, kartupeļi esot bijuši par cietu.” Iveta skatās pulkstenī. „Man tagad jāiet, uz muzeju. Pēc tam vēl veikšu dažas aptaujas.” Viņas pieceļas un grib novākt galdu. Kad viņa ierauga mani pavisam apjukušu sēžam atzveltnes krēslā, viņas seja noskaidrojas, un patētiskā balsī, kā gribēdama mani uzmundrināt, viņa iesaucas: „Beigas labas, viss labs!” Humoru Iveta patiesi nav zaudējusi, un labi, ka tā.

Baiba Giptere un pagalmu projekts Maskavas forštatē

Uz soliņa sēž pāris pensionāru un aizrautīgi tērzē. Turpat līdzās bērni draiskojas no jauna iekārtotajā spēļu laukumā. Čivina putni, stāvvietā tiek novietota kāda automašīna, tālumā dzird braucam tramvaju. Kāda vecāka kundze ar plastmasas maisiņu rokā ar patiesu gādību nopēta dažus ķirbjus, kas jau sasnieguši basketbola bumbas lielumu. Zāles pļāvēja troksnis rada lauku rosības iespaidu. Taču vieta, kur norisinās šī šķietami ikdienišķā aina, ir kāds neparasts mājas pagalms Rīgā, precīzāk sakot, Maskavas forštatē, – pilsētas daļā, ko galvenokārt veido nolaisti koka nami un padomju laika blokmājas un kurā dzīvo gandrīz tikai krievi.

„Baiba!“ krievu valodā iesaucas sieviete ar plastmasas maisiņu. „Gribi vēl vienu maisiņu ar āboliem?“ „Jā, labprāt, paldies! Tūlīt nākšu!“ no priekšnama atsaucas kāda balss. Pēc neilga laika parādās sieviete ap piecdesmit, akurāti ģērbta, balinātiem matiem līdz pleciem. Aiz viņas vīrietis ar fotoaparātu un diktofonu, žurnālists no Vācijas, kam viņa tikko izrādījusi projekta telpu. Viņš pieklājīgi atvadās, tad Baiba dodas pie sievietes ar ķirbjiem un paņem plastmasas maisiņu ar āboliem.

Kopš kaimiņi visu dienu vairs nesēž pie televizora, katrs par sevi, un, jo īpaši, kopš nolaistā teritorija starp piecstāvu daudzģimeņu mājām no balta ķieģeļa vairs nav alkoholiķu, narkomānu un atkritumu vācēju tikšanās vieta, mediju pārstāvji no visas pasaules šajā pagalmā redzēti jau bieži. Baiba gan nebija pirmā, kuru uztrauca sliktais pagalma stāvoklis, toties viņa bija gatava darboties, lai to pārveidotu. Viņa vienkārši vairs nevēlējās samierināties ar to, ka viņas jaunākais dēls spiests spēlēties tukšām pudelēm un izsmēķiem piemēslotā smilšu kastē.

Tādēļ viņa kopā ar vairākiem kaimiņiem nodibināja Asociāciju Latgales priekšpilsētas attīstībai (pie Latgales priekšpilsētas pieder arī Maskavas forštate). Un kad tapa zināms, ka gan Rīgas pilsēta, gan nodibinājums “Rīga 2014” piešķirs naudu labākajām pagalmu labiekārtošanas koncepcijām, nelielā Baibas domubiedru grupa izstrādāja veiksmīgu koncepciju, attiecīgi iegūstot līdzekļus. Vēlākais no tā brīža, kad ieradās dārznieki un arhitekti un iepazīstināja ar konkrētiem pārveides plāniem, arī lielākā daļa līdz šim drīzāk skeptisko kaimiņu bija gatavi līdzdarboties. Vairākās kopīgās akcijās, visiem kopā strādājot, iekšpagalms tika pārveidots. Un ne tikai tas. Vēlāk asociācija organizēja pagalma svētkus, vasaras sporta pasākumus, izbraukumus, kulinārijas kursus un veidošanas darbnīcas, kas pa daļai tika rīkoti ārā pagalmā, pa daļai – kosmētiski izremontētajā projekta telpā pagrabstāvā, kas tika īrēta asociācijas vajadzībām.

Tas, kas sekoja, bija paredzams, labā nozīmē, – ieradās tuvākās apkārtnes kaimiņi un izrādīja interesi, un nebija ilgi jāgaida, līdz Baiba uzrakstīja nākamo pieteikumu. Pa šo laiku pārveidoti jau trīs iekšpagalmi, un gals vēl nav saredzams. „Šejienes cilvēki ir sapratuši, ka, kopīgi rīkojoties, viņi spēj panākt pārmaiņas. Un ka ir būtiski, lai kāds to aizsāktu,“ Baiba arvien no jauna stāsta apmeklētājiem, kuri par to vēlas pārliecināties paši savām acīm. Taču viņa apzinās arī to, ka pārveide nekad nebūtu bijusi iespējama bez publiskā finansējuma un privātiem ziedojumiem. Uz atkal un atkal uzdoto jautājumu, kādēļ viņa kā latviete dzīvo šeit starp tik daudziem krieviem, viņa mierīgi atbild, ka dzīvo te jau divdesmit gadu, turklāt ļoti labprāt. „Es jau gandrīz domāju krieviski,“ viņa smejot piebilst. „Krievi ir atvērtāki nekā latvieši, ar viņiem ir vienkāršāk kaut ko pasākt. Latvieši labprātāk sēž mājās.“

Taču par spīti visām pūlēm šuvējas arodu apguvusī sieviete nelolo ilūzijas par dzīvi Rīgā. Savas vecākās meitas nodomu lidot uz Ņujorku, lai tur pieteiktos uz studiju vietu, viņa atbalsta bez jebkādām ierunām. „Kāda gan perspektīva viņai ir šeit, Rīgā?“ Viņa peļ to, ka nav nepārtrauktības. Tāpat klājoties arī viņas kaimiņiem, no kuriem lielākā daļa domājot tikai par šodienu un rītdienu. To, kas būs pēc tam, tā kā tā neesot iespējams plānot, vismaz ne šajā valstī.

Bailes no Putina un viņa agresīvās ārpolitikas viņai gan neesot. Un tas, ka starp krieviem ir pa kādam Putina atbalstītājam, viņu netraucē. Viņš nemūžam neuzdrošinātos okupēt Latviju vai arī tikai kādu Latvijas daļu, par to viņa esot cieši pārliecināta. Un Latvijas krievi to arī nemaz negribētu, viņa norāda. Viņi skaidri zinot, ka šeit viņiem klājas labāk nekā lielākajai daļai cilvēku Krievijā.

Baiba Giptere droši vien dara pareizi. Nelolojot pārāk lielas ilūzijas, viņa darbojas, lai uzlabotu cilvēku kopīgo sadzīvi. Ir pārsteidzoši, ka pagalma labiekārtošana piesaista starptautiskās preses uzmanību. Pašiniciatīva un kaimiņu kopīgi īstenoti projekti Latvijā joprojām šķiet esam kaut kas īpašs.

Pilsētas apskatnieks radio NDR 1 Welle Nord programmā Ostseemagazin

25. septembrī radio NDR 1 Welle Nord programmā “Ostseemagazin” tika pārraidīta žurnālistes Birgitas Johannsmeieres (Birgit Johannsmeier) reportāža par mani kā pilsētas apskatnieku. To iespējams noklausīties šeit (ar "NDR 1 Welle Nord Ostseemagazin" laipnu atļauju):

Atvadas un atgriešanās

Mans Rīgas pilsētas apskatnieka laiks tuvojas noslēgumam. Pēc pāris dienām sakravāšu savas mantas un lidošu atpakaļ uz Vāciju. Taču es atgriezīšos, turklāt pavisam drīz, jo oktobrī un novembrī man kā ceļvežu autoram būs darīšanas Rīgā, Latvijā, Baltijā un arī Sanktpēterburgā.

Noslēguma pasākums Gētes institūtā pagājušajā otrdienā, kura ietvaros notika lasījums un pēc tam arī saruna ar Annu Muhku no nodibinājuma “Rīga 2014” un Jonasu Bīhelu (Jonas Büchel) no Urban Institute Riga, manuprāt, bija pārsteidzoši labi apmeklēts. Paša rakstīto tekstu lasīšana publikas priekšā man bija pilnīgi jauna pieredze. Ar īpašu interesi gaidīju apmeklētāju reakciju, klausoties Rīgā dzīvojošo cilvēku portretējumus. Vairāku klausītāju izteiktā pozitīvā reakcija mani priecēja. Šo “projektu” es labprāt turpinātu un varbūt līdz nākamajai vasarai būšu uzrakstījis gana daudz tekstu, lai tos izdotu nelielā publikācijā. Īpaši jau Rīgas apmeklētājiem šie portreti varētu sniegt dziļāku ieskatu Rīgas ikdienā.

Vēlos izmantot iespēju un komentēt kādu nelielu pārpratumu. Kāda klausītāja mani diskusijas laikā acīmredzot saprata nepareizi. Pēc pasākuma viņa man pārmeta, ka esmu sācis mācīties krievu valodu, šovasar ierodoties Rīgā. Ja tā patiešām būtu bijis, es viņas reakciju būtu sapratis. Taču patiesībā es krievu valodu sāku apgūt jau sava pirmā brauciena laikā 1999. gadā, turklāt ģimenes apstākļu dēļ. Vēlāk es sāku mācīties latviešu valodu, kas gan, kā man jāatzīst, gāja ļoti lēni. Šovasar es apmeklēju latviešu, nevis krievu valodas nodarbības.

Rīga – šī skaistā pilsēta pie Daugavas ietekas Baltijas jūrā – jau atkal kļuvusi man daudz tuvāka, vai arī es tai. Maija beigās es ierados ar drošo sajūtu, ka pilsētu patiesībā jau pazīstu diezgan labi, bet jau jūnijā biju spiests atzīt, ka īstenībā joprojām esmu svešinieks, ne savējais. Taču, pateicoties daudziem interesantiem cilvēkiem, kurus man šajā laikā bija iespēja iepazīt, kā arī jaunām vietām, kuras šovasar apmeklēju pirmo reizi, es Rīgā jūtos tik labi kā vēl nekad iepriekš. Man būtu ļoti grūti atvadīties no šīs pilsētas, ja nezinātu, ka arī turpmāk to bieži apmeklēšu.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Cienīgs noslēgums visam bija pagājušajā piektdienā (26. septembrī) notikušais kamerorķestra Sinfonietta Riga un Berlīnes Andromeda Mega Express Orchestra kopkoncerts Latvijas Zinātņu akadēmijas koncertzālē “Rīga” diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Starp citu, šī pasākuma iniciators un atbalstītājs ir Gētes institūts Rīgā, kas diriģentam Danielam Glacelam (Daniel Glatzel) pasūtināja kompozīcijas īpaši šim “lielorķestrim”. Rezultāts bija iespaidīgs klasikas, džeza, bigbenda, kino mūzikas, frīdžeza, elektroniskās mūzikas un avangarda mūzikas elementu sajaukums. Aizraujošs notikums, kas prasās pēc atkārtojuma

Atkārtoti gan visticamāk netiks izsludināta Rīgas pilsētas apskatnieka vieta. Žēl. Taču nākotnē pavisam noteikti būs citas iespējas, kā veicināt kultūras apmaiņu starp Vāciju un Latviju. Tā ir būtiska abām pusēm, jo īpaši tagad, Ukrainas krīzes laikos.

Noslēguma pasākums kā pilsētas apskatniekam

23. septembrī Gētes institūtā notiks noslēguma pasākums, kurā atvadīšos no pilsētas apskatnieka lomas. Es, protams, ceru, ka tas pulcēs iespējami daudz skatītāju, jo lasījumam sekos saruna ar nodibinājuma "Rīga 2014" pārstāvi Annu Muhku un Jonasu Bīhelu (Jonas Büchel) no Urban Institute Riga. Vairāk par to lasiet Gētes institūta mājaslapā.

Lirika rudenīgajā Rīgā

Rīgā pamazām iestājas rudens, bērzu lapas krāsojas dzeltenas, gaiss kļūst mitrāks. No skapjiem tiek izvilktas jakas, no rītiem savilkušies pirmie miglas vāli. Pēcpusdienās vadību atkal pārņem saule, glāstot maigiem gaismas stariem, līdz jau ap astoņiem iestājas nakts …

Piektais gadalaiks ir arī poēzijas laiks (pie kam es nevēlos apgalvot, ka iepriekšējās rindiņas ir poēzija), vismaz šeit Rīgā, kur septembrī kā katru gadu notiek dzejas dienas, godinot latviešu nacionālo dzejnieku Raini (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns), kurš latviešu valodā iztulkojis Gētes Faustu un (ne tikai ar to, bet arī tādā veidā) devis būtisku ieguldījumu latviešu literārās valodas attīstībā. Un tā kā šogad Rīga ir viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām (līdzās Ūmeo pilsētai Zviedrijā), šoreiz šis festivāls ir garāks, proti, gandrīz trīs nedēļas. Bez tam lasījumi, koncerti, grāmatu prezentācijas daļēji notiek līdz šim nebijušās pasākumu vietās, piemēram, tikai nesen atvērtajā Nacionālajā bibliotēkā. Pasākumos piedalījās un piedalās arī ārzemju autori, arī no Vācijas, piemēram, Eberhards Hefners (Eberhard Häfner), Aleksandrs Fiļuta (Alexander Filyuta) un Toms Šulcs (Tom Schultz). Un galvenais – uzstājas arī Rīgā un Latvijā dzīvojošie krievu autori.

Aizraujošs bija projekts „Rīgas dzejas karte”, kas tika prezentēts Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros. Tas ir stāsts par mākslinieciski (tātad visos iespējamajos žanros – vai tā būtu mūzika, video, instalācijas un performances, vai arī interaktīvas programmatūras vai datorgrafikas) veidotu neparastu Rīgas karti, kurā tiek attēlota „urbāno fenomenu” daudzveidība pilsētā: ielās, apkaimēs, ēkās, kafejnīcās, krustojumos, iekšpagalmos un tā tālāk. Projekta rezultāti tika izstādīti vairākās izstādēs, pēdējā - bijušajā Tabakas fabrikā, kur vasarā bija aplūkojami arī projekta „Rīgas paš/portreti” darbi.

Man jāatzīstas – Rīgā šobrīd notiek tik daudz kas, ka es nespēju piedalīties pat pusē no pasākumiem, kurus labprāt apmeklētu. Patiesībā tas tā ir jau visu laiku. Līdzās tam jau ir arī vēl citi pienākumi, piemēram, darbs pie manas grāmatas, mana projekta – izveidot apmēram 25 līdz 40 (īsos) portretus par cilvēkiem Rīgā, vispirmāk par cilvēkiem, kuri vēlas sasniegt ko konkrētu, par ieinteresēti iesaistītiem cilvēkiem. Uzdevums, kas ir lielāks, nekā biju gaidījis, kas ir daudz sarežģītāks, jo tik daudz ko var izdarīt nepareizi, kad raksta par likteņiem, par cilvēkiem, kuri atklāj tik daudz ko personisku, kad ar viņiem sarunājas …

Mans pilsētas apskatnieka laiks pēc divām nedēļām beidzas. Patiesībā žēl, ļoti žēl, jo būtu vēl tik daudz ko stāstīt. Pilsēta, ko domāju jau tik ļoti labi pazīstam, pārsteidza mani. Tā atklāja man vairākus „noslēpumus”, taču tikai tik daudzus, lai darītu mani ziņkārīgu, tik ziņkārīgu kā vēl nekad līdz šim. Laimīgā kārtā mans „projekts” mani vēl bieži vedīs uz Rīgu, vismaz līdz nākamajai vasarai, tā esmu cieši apņēmies. Ar lielu interesi gaidu, kādi būs cilvēku dzīves stāsti, viņu cerības vai izgaisušās ilūzijas. Viņu likteņi un tas, kā viņi ar to sadzīvo, viņu drosme un viņu bailes.