Gaismas pilī

Pirms pāris dienām es apmeklēju Rīgas jauno „Gaismas pili”. Gigantiska būve, kas pārspēj visu, kas jelkad uzcelts Latvijā. Tā, iespējams, vēl gadsimtiem ilgi tiks uzskatīta par nozīmīgāko celtni valstī, un tās ASV dzīvojošajam latviešu izcelsmes arhitektam Gunāram Birkertam varbūt ar laiku uzcels milzīgu pieminekli.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Bet, nopietni runājot, šī celtne savā būtībā ir kultūras galvaspilsētas gada arhitektūras simbols. Turklāt tā tika plānota pilnīgi neatkarīgi no šī notikuma, vēl pirms vispār bija zināms, ka Rīga kādreiz varētu kļūt par Eiropas kultūras metropoli. Gandrīz vai līdz ar Latvijas atgūtās neatkarības sākumu Birkerts jau deviņdesmito gadu sākumā sāka kalt plānus, kā varētu izskatīties šāda jauna bibliotēka, kurā būtu apkopotas visas Nacionālās bibliotēkas līdzšinējo sešu filiāļu grāmatas. Un, ticiet vai nē, ēkai patiesībā būtu bijis jābūt vēl lielākai. Par trešdaļu lielākai! Vismaz tā man tika teikts, kad es speciālas ekskursijas ietvaros drīkstēju no iekšpuses apskatīt šo, gandrīz vai jāsaka, „mākslas darbu”. Ieplānota bija vēl pazemes autostāvvieta, taču tapa mazāka būve, un nabaga autobraucējiem tagad, jeb, precīzāk sakot, tad, kad beidzot būs pabeigta autostāvvietas izbūve, būs pāris minūtes jāpaiet kājām, lai nokļūtu jaunajā Latvijas svētnīcā.

Iemesls šādam teju pārmērīgam samazinājumam esot saistīts ar izmaksām. Tagad Latvijas nodokļu maksātājiem par šo būvi jānomaksā „vien” apaļi 200 miljoni eiro. Un tas valstī, kam vēl tikai pirms pāris gadiem bija jāaizņemas 4,4 miljardi eiro no SVF. Taču šie parādi jau sen atdoti, pateicoties politiķu īstenotajiem taupības pasākumiem. Tā pirms pāris gadiem galvenokārt publiskajā sektorā algas tika samazinātās vidēji par 25 procentiem. Un pensionāriem, kuriem jāiztiek ar aptuveni 300 eiro mēnesī, vai tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kas priekšpilsētu atkritumu tvertnēs meklē pārtikas produktus, vai lieliskajiem ielu muzikantiem, kas nav atraduši darbu, šāda milzu būve vienalga vairs nav izskaidrojama. Tur varētu arī pietrūkt vārdu.

Tas nekas. Nav jau arī mana darīšana. Tā es varētu domāt. Taču tas mani satrauc. Un, kaut arī „Gaismas pilij” ir dažas skaistas puses, un, lai arī man simpātiska šķiet iniciatīva kultūras galvaspilsētas gada atklāšanas svētku laikā 2014. gada janvārī, kad tūkstošiem iedzīvotāju vairāk nekā mīnus desmit grādu salā izveidoja cilvēku ķēdi no Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas uz jauno un no rokas rokā padeva iedzīvotāju saziedotās grāmatas, un tā nogādāja tās Birkerta projektētajā celtnē, kur tagad tām aiz milzīgas stikla vitrīnas it kā solidāri jāapliecina, ka šī bibliotēka pieder visiem latviešiem un šeit, aiz šī gigantiskā grāmatplaukta, vairākos stāvos, ideālos apstākļos un lielākoties tumsā, atrodas Latvijas nacionālais mantojums, es personīgi nespēju ar šo māju sadraudzēties.

Bet šķiet, ka lielākajai daļai latviešu tā patīk, vismaz tāds ir mans iespaids. Tomēr der nogaidīt, kā viss izvērtīsies. Un vispār jau te ir runa par daudz ko vairāk. Runa ir par nacionālo pašapziņu. Par saliedētības izjūtu. Par to, ka šī zeme beidzot vēlas būt pastāvīgi neatkarīga, runāt savā valodā un saglabāt savu kultūru. Un tāpēc arī šī uzkrītošā forma – kā stāsta kāda latviešu teika, reiz esot bijusi gaismas pils, kas pirms senseniem laikiem nogrimusi un atkal augšāmcelsies tikai tad, kad latviešu tauta būs brīva un neatkarīga. Un arhitekts atsaucas arī uz latviešu nacionālā dzejnieka Raiņa (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns (1865–1929)) drāmu „Zelta zirgs”, kas stāsta par princesi, kurai pieburts mūžīgs miegs stikla kalna virsotnē, līdz kāds uzjās šajā stāvajā kalnā un tādā veidā viņu atbrīvos.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Tas viss ir labi un jauki. Un es saprotu arī nepieciešamību pēc jaunas Nacionālās bibliotēkas, jo vecās ēkas bija un vēl aizvien ir dramatiskā stāvoklī, kam steidzami nepieciešams remonts. Tjā. Nu Rīgai ir viena centrāla ēka, kur tiks izvietotas visas valsts nozīmīgākās grāmatas, arī universitātes bibliotēka, jā, un vēl arī viena publiskā bibliotēka (līdz tam gan vēl jāpagaida – oficiālā atklāšana notiks tikai augusta beigās). Viss zem viena jumta. Jauki. Bet būtu bijis iespējams arī citādāks risinājums. Neesmu tik pārliecināts, vai tas ar to gaismas pili bija tik svarīgi. Taču man jau neviens nejautā…

Mikrorajonu pašportreti

Ko redz tūristi, apmeklējot Rīgu? Protams, Vecrīgu, varbūt arī tā dēvēto kluso centru ar jūgendstila ēkām, noteikti vēl arī ceļu uz lidostu. Kāds iespaids viņiem paliek? Iespējams, tāds, ka Rīga ir skaista pilsēta, pilsēta, kas acīmredzot labi attīstījusies, kas ir ceļā uz Rietumeiropas līmeni (ja mūsu laikos tas vispār vēl nozīmē kaut ko pozitīvu).

Taču tas, kas vairumam ceļotāju paliek nepamanīts, ir – kā jau tas nereti mēdz būt – mazāk ievērojamā pilsētnieku ikdienas dzīve. Pilsētā ir pavisam 58 apkaimes, no kurām vairākums ir dzīvojamie rajoni, pārsvarā blokmāju rajoni pilsētas nomalē – tādi kā Pļavnieki austrumos vai Ziepniekkalns rietumos. Tuvāk vecpilsētai atrodas kvartāli, kam raksturīgas senas, parasti neremontētas koka ēkas. Te minamas tādas apkaimes kā Maskavas priekšpilsēta, Āgenskalns un Torņkalns. Tām visām piemīt sava īpašā atmosfēra. Kamēr daži kvartāli aizvien vairāk piesaista gados jaunus cilvēkus un tiek uzskatīti par stilīgiem, citiem nākas cīnīties ar iedzīvotāju aizplūšanu un pamestām ēkām. Tas, kā nepietiek gandrīz visām šīm 58 apkaimēm, ir kultūras un sociālie projekti.

Lai iedzīvotājus aktīvāk iesaistītu kultūras galvaspilsētas gada programmā, nodibinājums “Rīga 2014” ir aizsācis vairākus projektus, kas veido vienu no kopējās programmas septiņām tematiskajām līnijām. Tā saucas “Ceļu karte”, un tās kuratore ir Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa. Līdz šim īstenoti jau vairāki nelieli, sabiedrībā maz pamanīti projekti, piemēram, savulaik narkotiku tirdzniecībai izmantoto iekšpagalmu sakārtošana un labiekārtošana vai Ziemeļblāzmas svētdienas mākslas skolas atvēršana.

Īpašs un arī ilgstošs projekts bija foto darbnīcas, kurās no 2012. līdz 2014. gadam piedalījās Ķengaraga, Bolderājas, Juglas un citu Rīgas apkaimju iedzīvotāji, lai ārzemju un Latvijas foto mākslinieku, tostarp Vesa Altonena (Vesa Aaltonen), Kaspara Gobas, Andreja Strokina, Andra Kozlovska, Vincena Bēkmana (Vincen Beeckman), Bahbaka Hašemi-Nežada (Bahbak Hashemi-Nezhad), Evas Voutsaki (Eva Voutsaki) un Ivetas Vaivodes vadībā veidotu savus fotogrāfiskos portretus. Pašportretu izlase pāris nedēļu bija skatāma izstādes “Rīgas paš/portreti” ietvaros, kas notika kādreizējā tabakas fabrikā.

Izstādīta tika arī iedzīvotāju iesūtīto pašportretu (vai portretu) izlase. 

Vincens Bēkmans (Beļģija) 2013. gada martā Rīgas starptautiskajā autoostā un kādā Imantas tirdzniecības centrā aicināja garāmgājējus radīt savus pašportretus, izmantojot veco, labo foto kabīni. Mūsdienās tā teju jau izgājusi no modes, – pateicoties iespējai ar viedtālruņiem uzņemt “selfijus” un uzreiz izplatīt tos visos iespējamos sociālajos tīklos.

Īpašs projekts bija Ivetas Vaivodes (Latvija) darbnīca, kuras ietvaros kādreizējā Strazdumuižas villā esošā Juglas neredzīgo aprūpes centra iemītnieki veidoja savus pašportretus mālā.

Māksliniece Eva Voutsaki (Grieķija/Lielbritānija) ļāva reflektēt personiskos stāstus, dodot iespēju darbnīcas dalībniecēm no Bolderājas, pilsētas mikrorajona ar sevišķi lielu krieviski runājošo iedzīvotāju īpatsvaru, apstrādāt senas ģimenes fotogrāfijas.

Savukārt Bahbaks Hašemi-Nežads (Lielbritānija) ar savas darbnīcas dalībniekiem devās vairākās pastaigās pa Bolderāju.  Tā radās uzņēmumi, kas iedzīvotājus rāda mazliet distancētāk.

Pēc izstādes apmeklējuma man palika iespaids, ka tieši šādi projekti atstāj paliekošu ietekmi – mazās lietās.

Tūristi savā starpā

Rīga ir tukša, Rīga ir pilna – pilsētā ir dīvaina atmosfēra. Nedēļas nogalē vairāk nekā 400 korus pārstāvošie 27000 dziedātāju, kas desmit dienas neļāva Rīgai atvilkt elpu, to atkal pameta. Un Pasaules koru olimpiādes organizatoriem arēnā Rīga vēlreiz izdevās sarīkot patētisku noslēguma ceremoniju, kas, noteikti ne nejauši, tomēr ļoti atgādināja olimpiskās spēles, tikai daudzkārt mazākā apmērā.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Pirms tam es nemaz nezināju, ka šim konkursam pasūtīta sava himna un arī savs karogs. Taču tā ir tiesa (tagad es to zinu). Protams, tāpat kā atklāšanā, uz skatuves vēlreiz tika uznesti visu dalībvalstu karogi. Tad milzīgs koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un vairāki (lieliski) solisti meistarīgi prezentēja pasaules hītus no tādu mākslinieku kā Eltona Džona, Maikla Džeksona, Mikis Teodorakis un ABBA repertuāra, līdz skatītāji bija vai bez elpas un visa zāle viļņojās.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Tas, ka pa starpu vajadzēja noklausīties pāris īsas uzrunas, ko teica Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde, Rīgas mērs Nils Ušakovs un Interkultur prezidents Ginters Tičs (Günter Titsch), publikā nevienu netraucēja, jo pasākums raiti turpinājās, līdz beigās pār skatītājiem nolija zelta spīguļu lietus. Ideāls noskaņojums. Perfekti inscenēts. Un arī absolūti drošs efekts. Beigās man palika doma, ka aiz tā visa tomēr laikam slēpjas ne tik daudz ideālisma, cik, it kā pavisam starp citu, arī finansiālas intereses. Kā nekā organizators Interkultur ar Pasaules koru olimpiādi gūst peļņu, tik daudz ir skaidrs.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Taču atpakaļ pie Rīgas. Dziedātāji ir prom un līdz ar viņiem arī lieliskā atmosfēra. Tā vietā vecpilsēta šķiet tuvojamies tūrisma viļņa augstākajam punktam. Viens pēc otra autobusi izlādē savas milzīgās ceļotāju grupas, kas steigā slāj pa vēsturiskajām ieliņām. Līvu laukuma ielas kafejnīcās mūzika tiek spēlēta tik skaļi, ka normāli sarunāties vairs nav iespējams. Turpretī lielākā daļa vietējo šķiet devušies atvaļinājumā, vai izbraukuši uz Jūrmalu, 60000 iedzīvotāju lielo kūrortu Rīgas pievārtē. Tur pašlaik notiek starptautiskais populārās mūzikas jauno izpildītāju konkurss „Jaunais vilnis”, kurā cerību pilni jaunie talanti no bijušajām padomju republikām televīzijas kameru priekšā pazemīgi uzklausa Krievijas estrādes dūžu vērtējumu par savu sniegumu ar atzīmēm no viens līdz desmit. Šis pasākums turpinās vēl līdz nedēļas nogalei, līdz tam laikam Dzintaru koncertzāle paliks plaši norobežota, lai varētu tikt nodrošināta lielā skaitā no Maskavas atbraukušo zvaigžņu un VIP personu „statusam atbilstoša” uzņemšana. Aiz nožogojuma pacietīgi pulcējas fani, lai notvertu kādu skatienu vai sadabūtu kādu autogrāfu.

Man nu ir pienācis brīdis apstāties un pajautāt sev, vai līdz šim esmu darījis to, ko gribēju, respektīvi, vai esmu sasniedzis iecerēto. Domāju, ka nē, es neesmu to izdarījis, jo vēl ir tik daudz, par ko es varētu rakstīt, par ko labprāt rakstītu. Un tieši daudz vairāk par personīgu satikšanos, mazāk par pasākumiem. Daudz vairāk pievērsties tieši piedzīvotā vai redzētā iztirzājumam nekā tīram aprakstam. Rīga, pilsēta, ko jau tik ilgi pazīstu un tagad gribēju iepazīt no jauna, nupat man ir aizslīdējusi prom un liekas nedaudz sveša.

Tev jābūt vēl aktīvākam!”, „Tev vēl vairāk jāiet cilvēkos!”, „Tev jābūt pamatīgākam!”, „Tev jābūt ātrākam!” es dzirdu sakām savu iekšējo balsi. Ātrākam? Ātrākam, iespaidu pārvēršot izteikumā? Strādāt pie tēmas un nepamest to novārtā? Lietām, kas interesē, pievērsties uzreiz? Laikam jau pa druskai no visa. Man pašam interesanti, kā tas izvērtīsies …

Koru svētki ar 27 000 dalībnieku

Jau pāris dienu man ir sajūta, ka atrodos pasaules notikumu centrā. Tas, protams, ir stipri pārspīlēti, taču 27 000 dalībnieku 8. Pasaules koru olimpiādē Rīgā, ko, starp citu, organizē biedrība "Interkultur" Gīsenē, uz mani patiesi atstāj lielu iespaidu, kad viņi lielākās vai mazākās grupās labā noskaņojumā sastopami Rīgas ielās, parasti dodoties uz kādu no daudzajiem koncertiem, kas notiek dažādās zālēs – vai tā būtu Lielā Ģilde, ko ikdienā par savu mājvietu sauc Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, vai Arēna, kur citkārt notiek hokeja spēles vai starptautisku popzvaigžņu koncerti.

Pilsētā valda fantastiska atmosfēra, un arī laika apstākļi ir labvēlīgi. Koncerti ir lieliski apmeklēti, kas mani pārsteidz, jo biju domājis, ka rīdzinieki jau būs noguruši no lielā kultūras pasākumu piedāvājuma kultūras galvaspilsētas gada ietvaros. Taču vairākums droši vien jūtas tāpat kā es. Ja esi apmeklējis vienu koncertu, gribas redzēt un dzirdēt vēl vairāk, jo kori sabraukuši no visas pasaules – no Ķīnas, no Dienvidāfrikas, no Dienvidamerikas, no ASV, no Vācijas, no Balkānu valstīm. Un līmenis ir augsts, ļoti augsts.

Apmeklēt iespējams ne tikai lielos zvaigžņu koncertus, bet arī tā dēvētos draudzības koncertus, kas notiek parkos, kā arī koru priekšnesumus konkursu ietvaros visdažādākajās kategorijās, sākot no kamerkora un folkloras, laikmetīgās koru mūzikas (ar vismaz vienu pirmatskaņojumu no katra kora-konkursa dalībnieka) un gospeļa līdz džeza koriem (te ne tuvu nav uzskaitītas visas kategorijas). Turklāt iespējams piedalīties arī semināros jeb meistarklasēs pie tādiem kormūzikas korifejiem kā Kirbijs Šovs un Mortens Lauridsens.

Lielkoncertu ar 15 000 dziedātāju Mežaparka Lielajā estrādē es diemžēl palaidu garām, taču spēju iztēloties, kāda “enerģija” tur valdīja – kā nekā dziedāšana aizrauj, jo īpaši tad, ja līmenis ir labs. Tāds tas bija, piemēram, piektdienas vakarā konkursa koncertā Stradiņa universitātes zālē, kur par uzvaru folkloras kategorijā cita starpā cīnījās koris no Ķīnas, vīru koris no Saūda Arābijas, koris no Horvātijas, kā arī koris no Bosnijas un Hercegovinas. Iznākums nezināms …

Manās acīs uzvarētāji ir visi kori, kas piedalījās, taču žūrija ir citādās domās. Sestdien tiks pasniegtas pēdējās godalgas, pēc tam 27 000 dziedātāju dosies mājupceļā. Vēlākais tad Rīgu pametīs arī “The King's Singers”, kas pilsētā pavadījuši visu nedēļu, sniedzot divus koncertus un vadot meistarklasi. Viņu dziedāšanas mākslu man bija tas gods dzirdēt vienā no nedēļas “zvaigžņu koncertiem”. Patiesībā tā bija otrā reize manā mūžā, jo neskaidri atceros, ka agrā bērnībā dzirdēju viņus Getingenē. Tiesa gan, gandrīz pilnīgi citā sastāvā, vienīgi kontratenors, spriežot pēc izskata, varētu būt vēl no “The King's Singers” "dibinātāju paaudzes", visi pārējie dziedātāji ir eleganti, jauni vīrieši (turklāt "very british"), kas publikā izraisīja vienu otru sajūsmas saucienu.

Uzstājas The King's Singers
Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Tāpat nevar nepieminēt izcilo latviešu kori “Ave Sol”, kas koncertā rādīja lielisku sniegumu. Tomēr dziļāko iespaidu uz mani atstāja nevis koris "Voices of Unity" no ASV vai latviešu grupa "Instrumenti" kopā ar kori "Sōla", bet gan nīderlandiešu koris "Dekoor Close Harmony" ar pasakainu priekšnesumu nelielas džeza grupas pavadījumā, kuras sastāvā bija pianists, ģitārists un sitaminstrumentālists. Tā bija pārliecinoša koru un džeza mūzikas kombinācija, kādu vēl nekad iepriekš nebiju dzirdējis.

 "Dekoor Close Harmony" no Utrehtas
Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Latviešu grupa "Intrumenti" ar latviešu kori "Sōla" 
Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Taču starp koncertiem gadās arī kāds piedzīvojums vai sastapšanās. Piemēram, šodien es runāju ar kādu Ukrainas iedzīvotāju, kura speciāli ieradusies no Dņepropetrovskas, lai redzētu koru olimpiādi. Viņa man stāstīja, ka viņai esot apnicis šādus pasākumus vērot televīzijā vai pēc tam Youtube, būt klāt esot daudz lielāks piedzīvojums. Klāt viņa bijusi arī Maidana notikumos Kijevā, kā arī nelielajā demonstrācijā piektdienas pēcpusdienā, kad 200 latviešu pulcējās pie Krievijas vēstniecības Rīgā saistībā ar iespējamo pasažieru lidmašīnas notriekšanu pie Doņeckas. Vainīgs tajā esot Putins, kas beidzot esot jāatceļ no amata, viņa man sacīja sašutuma pilna. Un to teica Ukrainā dzīvojoša krieviete. Starp citu, plānots, ka nākamā Pasaules koru olimpiāde 2016. gadā norisināsies Sočos. Tad sastapsies starptautiska aizrautība ar koru mūziku un Krievijas spēka politika. Interesanti, kā tas izvērtīsies …

Domus Rigensis

Tas bija solis nepazīstamā teritorijā – pagājušajā nedēļas nogalē es (vismaz daļēji) piedalījos katru gadu jūlija sākumā notiekošajās kultūras dienās, ko rīko Domus Rigensis, latviešu un vācbaltiešu kultūras biedrība, kuras „mērķis ir apzināt un kopt kopīgo Rīgas kultūrvēsturisko mantojumu, kontaktus starp cilvēkiem, kuri interesējas par Rīgu un Latviju” (citāts no Domus Rigensis mājaslapas).

Dīvainā kārtā es visu šo gadu laikā, atkal un atkal uzturoties šeit, biju vairāk vai mazāk izvairījies no kontaktiem ar vācvalodīgo kultūru Rīgā un Latvijā. Man likās svarīgāk iepazīt latvisko pusi (un dvēseli). Taču tā, protams, bija kļūda. Jo vācu ietekme uz Latvijas vēsturi un kultūru vēl aizvien ir milzīga, kas ir tikai dabiski pēc aptuveni septiņiem gadsimtiem, kuru laikā vācieši vispirms ieradās kā iekarotāji, tad palika kā zemes valdnieki un vēlāk, kad teritorija bija Krievijas pārvaldībā, dominēja pār Latvijas iedzīvotājiem vismaz kā saimnieciskā un sociālā elite.

Neskatoties uz to, ka vāciešu ietekme Rīgā līdz ar laucinieku pieplūdumu laikā starp 1873. un 1913. gadu ievērojami samazinājās un pēc zemes reformas 1920. gadā, kad tika atsavināti vāciešu zemes īpašumi, liela daļa vācbaltiešu pameta valsti, bet vēl palikušie 1939. gadā pēc Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas pakta noslēgšanas, atsaucoties aicinājumam „atgriezties mājās savā reihā”, atstāja Latviju un apmetās uz dzīvi Austrumvācijā vai jauniekarotajos Polijas apgabalos, līdz ar ko 1939. gada beigās Latvijā vairs nebija tikpat kā neviena vācbaltieša, šis ilgais laiks, kad vācbaltieši dzīvoja galvenokārt pilsētās, bija piļu īpašnieki un muižu saimnieki, vēl arvien ir daudzējādi sajūtams.

Tātad vācbaltieši Latvijā dzīvo vairs tikai ļoti nelielā skaitā. Tomēr Latvijā, Igaunijā un Vācijā pastāv ne viena vien organizācija, kas atgādina par vācbaltiešu vēsturi un kultūru. Un tā nu es, daudz par vēlu, beidzot iepazinos ar Domus Rigensis, nozīmīgāko latviešu un vācbaltiešu kultūras centru Rīgā.

Biedrības kodols ir neliels birojs 300 gadus vecajā Mencendorfa namā, arhitekta Pētera Blūma vadībā rūpīgi restaurētajā dzīvojamajā ēkā Vecrīgā, kuras pirmajā stāvā ierīkots rīdzinieku māja-muzejs. Biroja vadītāja ir Nora Rutka, kura mūsu pirmajā tikšanās reizē neilgi pirms kultūras dienu sākuma mani sagaidīja tik draudzīgi, ka mazliet pat saīgu pats uz sevi, ka neattapu atnākt uz šejieni jau agrāk. 

Taču šogad Domus Rigensis kultūras dienu pasākumi norisinājās galvenokārt Hāberlanda projektētajā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē. Bez obligātās biedru kopsapulces pirmajā vakarā varēja noklausīties arī profesora Ervīna Oberlendera (Erwin Oberländer, Bonna) referātu „Rīgas uzplaukums par Eiropas ekonomikas metropoli un multikulturālu, daudznacionālu pilsētu laikā no 1860. līdz 1914. gadam” un dramaturga Mikus Čežes (Rīga) referātu „Naudas un varas nozīme Pilsētas vācu teātra pārtapšanā par Latvijas Nacionālo operu”

Prof. Ervīna Oberlendera lekcija

Mikus Čežes lekcija

Otrajā dienā tajā pašā zālē notika soprānistes Martinas Dēringas un pianista un komponista Aivara Kalēja koncerts (kopā ar multimediāli prezentēto izstādi „Baltness – kur satiekas cilvēks un jūra”, „amizantu Latvijas cildinājumu”), kam pēcpusdienā sekoja ekskursija pa Latvijas Nacionālo operu (Mikus Čežes vadībā), bet vakarā uz kuģīša „Vecrīga” „Baltijas vakara” ietvaros bija iespēja baudīt „saviesīgu kopābūšanu”. Pēdējā dienā vēl notika noslēdzošs kopīgs izbraukums uz Kuldīgu.

Nē, visus pasākumus es neapmeklēju, tomēr man bija iespēja iepazīt ļoti interesantas personības. Piemēram, vācbaltiešu vēsturnieci un žurnālisti Anitu Kugleri (Anita Kugler), autori grāmatai „Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā” par neticamo Friča Šervica/Ēlekes Zērevica (Fritz Scherwitz/Eleke Serewitz) dzīvesstāstu, kam kādā no Vācijas tiesas prāvām tika piespriests vairāku gadu cietumsods, jo „viņš nošāvis trīs ebreju ieslodzītos savā vadītajā nometnē. Kā vainu pastiprinošs apstāklis tika minēts fakts, ka viņš rīkojies īpaši amorāli, jo kā ebrejs nogalinājis ebrejus.” (citāts no Spiegel online intervijas ar Anitu Kugleri, 2004). It kā tas būtu mazāks ļaunums, ja ebrejus nogalinātu kristieši…

Mans panorāmas skats

Māja, kurā dzīvoju, būvēta 20. gs. astoņdesmitajos gados, tātad vēl tajos laikos, kad Latvija bija padomju republika. Tās stūra logi ļauj palūkoties trīs virzienos, un, tā kā dzīvoju 7. stāvā, man paveras lielisks skats uz pilsētas centru.

Centrs ar viesnīcu Radisson blu Hotel Latvija, Pēterbaznīcu, Nacionālo bibliotēku, Domu un Jēkaba katedrāli (attēlā no kreisās uz labo)

Vanšu tilts un vairākas augstceltnes (Swedbank un Zemkopības ministrijas ēka attēla centrā). Pa labi redzama Rietumu Bankas galvenā ēka

Andrejsala ar kādreizējo termoelektrocentrāli

Osta

Jaunie būvniecības projekti

Padomju laika dzīvojamās ēkas

Televīzijas tornis Zaķusalā
 

Pareizticīgo Svētās Trijādības katedrāle Kr. Barona ielā

Iekšpagalms

•