Vācu delegācija Rīgā

Šķiet, ka Rīga šobrīd ir visai iecienīts ceļojumu galamērķis vācu politiķiem. Pēc Vācijas Bundestāga Kristīgi sociālās savienības (CSU) deputātu grupas nesenā un pretrunīgi vērtētā brauciena uz šāgada Eiropas kultūras galvaspilsētu (skatīt “Spiegel” rakstu 06.04.2014.) un neilgi pēc tam notikušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles īsās vizītes Rīgā, lai apspriestos ar Latvijas Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu, tagad Rīgu apmeklēja Vācijas Bundestāga Kultūras un mediju komisijas delegācija. Delegācija, kuras sastāvā, starp citu, bija deputāti Urzula Grodena Kraniha (Ursula Groden Kranich, CDU/CSU), Dr. Herlinde Gundelaha (Dr. Herlind Gundelach, CDU/CSU), Dr. Filips Lengsfelds (Dr. Philipp Lengsfeld, CDU/CSU), Burkhards Blīnerts (Burkhard Blienert, SPD), Zigrīda Hupaha (Sigrid Hupach, DIE LINKE.), Ulle Šausa (Ulle Schauws, (BÜNDNIS 90/DIE GRÜNEN) un Zīgmunds Ērmanis (Siegmund Ehrmann, SPD/komisijas priekšsēdētājs), protams, iegriezās arī Ūmeo Zviedrijā, kas līdzās Rīgai arī ir Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. Kopumā brauciens ilga piecas dienas (no 2014. gada 25. līdz 29. augustam).

Pēc Okupācijas muzeja un Rumbulas un Biķernieku holokausta upuru memoriālu apmeklējuma Bundestāga deputāti viesojās arī Gētes institūtā, kur viņus informēja par institūta darbību. Laipnā kārtā es varēju būt klāt šajā sarunā. Bija interesanti redzēt, cik atšķirīgu interesi izrādīja delegācijas dalībnieki. Kamēr vieni uzmanīgi klausījās un aktīvi uzdeva jautājumus, citi ik pa laikam labprātāk spēlējās ar saviem mobilajiem tālruņiem. Brīžam bija dzirdams pa kādam e-pasta vai SMS nosūtīšanas vai saņemšanas signālam. Tas, protams, nenozīmē, ka delegācijas locekļi principā nebija ieinteresēti. Ir saprotams, ka katram politiķim ir tēmas, kurām viņš vēlas pievērsties aktīvāk, un galu galā grupai aiz muguras jau bija saspringta programma.

Sarunas noslēgumā tika pieminēta kādreizējā VDK ēka, kurā kopš četrdesmito gadu sākuma līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai visbrutālākajā veidā bija ieslodzīti neskaitāmi nevainīgi cilvēki. Ēka bija tukša kopš deviņdesmito gadu sākuma līdz šā gada maijam, kad to kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros atvēra apmeklētājiem. Kopš tā brīža te vienlaikus aplūkojamas sešas izstādes, turklāt tiek piedāvātas arī ekskursijas pa cietuma kamerām pagrabstāvā. Cik man zināms, šīs iespaidīgās vietas apmeklējums delegācijai sākotnēji nebija paredzēts.  Taču nu esmu uzzinājis, ka grupai kaut kādā veidā tomēr izdevies aplūkot VDK ēku un izstādes – turklāt ar paliekošu iespaidu, jo acīmredzot delegācija tagad vēlas atbalstīt šīs ēkas kā piemiņas vietas vai muzeja saglabāšanu. Vai tā notiks, nav droši zināms. Šā gada rudenī Rīgā plānota konference, kurā kultūras pārstāvji, zinātnieki un politiķi diskutēs par to, kādai būtu jābūt šīs ēkas, kurā notikušas tik daudzas zvērības un kurai vairākums rīdzinieku pēdējo gadu desmitu laikā metuši lielu līkumu, nākotnei. Es gaidu to ar nepacietību un priecājos, ka delegācija arī turpmāk vēlas pievērsties šai tēmai.