Baltijas ceļš

Aizvakar, 23. augustā, visa Rīga svinēja 25. gadadienu, kopš vairāk nekā 600 kilometru garā ķēdē sastājās cilvēki no Polijas robežas tuvumā esošās Viļņas līdz netālu no Somijas robežas esošajai Tallinai. Šis notikums nogludināja ceļu Baltijas valstīm, lai vairāk nekā pēc 50 gadu padomju okupācijas tās beidzot atkal kļūtu neatkarīgas.

Cilvēki toreiz demonstrēja pret Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma slepeno papildu protokolu, kopš kura parakstīšanas 1939. gada 23. augustā 1989. gadā apritēja 50 gadi. Līdz ar šo vienošanos savā veidā tika apzīmogotas beigas Latvijas neatkarībai, jo abas lielvaras vienojās, ka kopš tā brīža Latvija pieder padomju ietekmes sfērai.

Tikai pēc nedēļas ar Vācijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules karš, 17. septembrī arī padomju armija šķērsoja Polijas robežu, 5. oktobrī Latvijas valdība tika piespiesta parakstīt savstarpējās palīdzības un kara bāzu izvietošanas paktu, 31. oktobrī līdz ar līguma par „Vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju” parakstīšanu bez lielas domāšanas tika pasludinātas vācbaltiešu vēstures beigas Latvijā (tie tūlīt tika pārvietoti uz Vāciju vai iekarotajiem Polijas apgabaliem), un 1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks okupēja Latviju.

Pēc tam sākās ļaunākie gadi Latvijas vēsturē, kad padomju vara 1941. gada jūnijā uz Sibīriju deportēja aptuveni 15000 latviešu un 1949. gada martā vēl aptuveni 44000 latviešu (Latvijas Institūta norādīties skaitļi). Šādā kontekstā ir visnotaļ saprotams, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju priecājās, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai un iesoļoja Rīgā.

Vēsture ir brutāla, un es te nemaz nevēlos sīkāk iztirzāt, kā vācieši ar neskaitāmu latviešu kolaboracionistu laipnu palīdzību iznīcināja vairāk nekā 90% ebreju iedzīvotāju un kā pēc Padomju Savienības atkārtotas ienākšanas Latvijā savi 120000 latviešu devās nezināmajā trimdas ceļojumā, lielākoties Vācijas, Zviedrijas, Ziemeļamerikas un Brazīlijas virzienā.

Un nu šīs svinības par godu grandiozajai cilvēku ķēdei, kādu Eiropa vēl nekad nebija piedzīvojusi. Tās sākās ar starptautisku konferenci „Baltijas ceļš” 21. un 22. augustā Latvijas Universitātē un bijušajā VDK ēkā, kurā ievērojami zinātnieki, žurnālisti un politiķi diskutēja par mācībām, kas būtu gūstamas no pēdējo 25 gadu notikumiem. Pasākumu organizēja ne tikai nodibinājums „Rīga 2014”, bet kā līdzorganizators arī Konrāda Adenauera fonds Rīgā. Un tāpēc nebija arī nekāds pārsteigums, ka atklāšanas runu (līdzās pārējām uzrunām) teica arī tāds CDU politiķis kā Norberts Lammerts (Norbert Lammert), tagadējais Vācijas Bundestāga prezidents. Divu dienu ilgās konferences noslēgumā „Stūra mājas” iekšpagalmā notika Latvijas VDK upuru atceres pasākums, un tika noliktas svecītes pie piemiņas plāksnes pie ēkas ārējās fasādes.

Bet aizvakar, 23. augustā, bija svētku diena, gadadiena, kuras kulminācija bija lielkoncerts tieši pie Brīvības pieminekļa, ar Liepājas simfonisko orķestri un dziedātājiem no visām trim Baltijas valstīm. Un es, es biju tur klāt, pašā vidū, daļa no visa – un kaut kādā veidā arī mazliet sajutos kā latvietis. Vismaz spēju iejusties, ko šī nācija, kuru tik brutālā veidā izmantojušas tik daudzas lielvaras, izcietusi un vēl aizvien izcieš. Jo brūces vēl ne tuvu nav sadzijušas, vēsturiskie konflikti vēl ne tuvu nav vēsture.

Protams, tika teiktas runas, īsi uzrunāja Laimdota Straujuma, Latvijas premjerministre, Aļģirds Butkevičš (Algirdas Butkevičius), Lietuvas premjerministrs, un Tāvi Reivass (Taavi Rõivas), Igaunijas premjerministrs. Taču daudz lielākus aplausus izpelnījās Dainis Īvāns, latviešu žurnālists un politiķis, kurš 1986. gadā kļuva plaši zināms ar savu enerģisko un beigu beigās sekmīgo iestāšanos pret otra Daugavas aizsprosta izbūvi pie Daugavpils. Viņš ir viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem, kas kopā ar pretošanās kustībām Lietuvā un Igaunijā organizēja cilvēku ķēdi.

Bet svinību emocionālā kulminācija noteikti bija dziesmas no (komponista Zigmara Liepiņa un dzejnieces Māras Zālītes) rokoperas „Lāčplēsis”, veiksmīgākās muzikālās izrādes latviešu mūzikas vēsturē, kam astoņdesmito gadu beigās bija ārkārtīgi panākumi Latvijā, kā arī leģendārā Igo uzstāšanās kopā ar tikpat leģendāro rokgrupu Remix, kurš toreiz izpildīja rokoperas galvenā varoņa Lāčplēša lomu. Publika bija sajūsmā un kā 1989. gadā sadevās rokās, un visšaurākajā telpā izveidoja garu, ļoti garu cilvēku ķēdi. Kas jutās kā 600 kilometru gara. Taču tad šovs bija galā, un visi devās mājup, un turpat tuvumā kā vienmēr savdabīgas „mūzikas” zemo basu dārdināja (krievvalodīgā?) diskotēka, kuras īpašnieki, starp citu, pat vairākiem lūgumiem par spīti, nebija pierunājami uz nedaudz klusāku mūzikas atskaņošanu.