Zāļu tirgū

Dienas atkal kļūst īsākas. Vakar, 24. jūnijā, Rīgas ielas man šķita neticami mierīgas. Bija Jāņi, diena pēc vasaras saulgriežu nakts, ko Latvijā svin no 23. uz 24. jūniju. Arī es svinēju, bet par to kādu citu reizi.

Te – ieskatam – tikai pāris fotogrāfiju no Zāļu tirgus 20. jūnijā, kas ik gadu tiek rīkots Doma laukumā. Šoreiz diemžēl, līstot lietum. Par spīti visam, Līgo svētkiem jāsagatavojas. Un Zāļu tirgus tam ir vislabākā vieta, jo te pieejams viss, kas nepieciešams kārtīgām latviešu vasaras saulgriežu svinībām: tādi Latvijas zemnieku un amatnieku ražojumi kā mājās gatavots siers ar ķimenēm vai citiem garšaugiem, medus, kūpināta gaļa, lina izstrādājumi, adījumi, koka darinājumi, dzintara rotas un daudz kas cits. Taču īpaši iespaidīga ir rūpība, ar kādu tiek pīti lapu vainagi un puķu vītnes.

Dubultā realitāte – Vijas Celmiņas darbu izstāde

Žēl, ka Vijas Celmiņas – jeb vārda angliskajā versijā Vija Celmins – izstāde jau beigusies. Latviešu izcelsmes amerikāniete dzimusi 1938. gadā Rīgā un 1944. gadā, bēgot no padomju varas, kopā ar ģimeni caur Vāciju devusies uz ASV, kur dzīvo joprojām (Ņujorkā). ASV viņa pieder pie nozīmīgākajiem mūsdienu Ziemeļamerikas māksliniekiem. Šeit Rīgā viņas darbi līdz šim vēl nav tikuši izstādīti (vismaz, cik man zināms).

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Mākslas muzejā „Rīgas Birža” skatāmās izstādes „Dubultā realitāte” nosaukums runā pats par sevi, jo tajā izstādīti vai nu neticami detalizēti un precīzi, gandrīz vienmēr melnbaltos toņos veidoti attēli ar sadzīves priekšmetu vai dabas struktūru, piemēram, zirnekļa tīmekļa, zvaigžņotas debess, okeāna, tuksneša vai Mēness virsmas motīviem, vai objekti, piemēram, akmens, kas maldinoši līdzīgs blakus esošajam „īstajam” akmenim. Vai milzīga izmēra priekšmeti kā zīmulis un dzēšgumija. Runa vienmēr ir par realitātes uztveri, par to, ko mēs iedomājamies redzam. Aizraujoša tēma, kas mani tieši tagad nodarbina, tā kā es joprojām cenšos paraudzīties uz Rīgu jaunām acīm. Man jāatzīst, ka līdz šim man tas vēl nav izdevies tik labi, kā biju cerējis.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Vijas Celmiņas agrīnajos darbos sešdesmitajos gados attēloti galvenokārt sadzīves priekšmeti, vēlāk viņa saviem darbiem kā paraugu sāka izmantot pašas un citu autoru veidotas fotogrāfijas. Īpaši interesanti, manuprāt, ir viņas eksperimenti ar vienādiem vai līdzīgiem motīviem dažādās tehnikās (gleznas, grafīta vai ogles zīmējumi, mecotintas, akvatintas un litogrāfijas). Šķiet, ka viņu arvien no jauna fascinē galvenokārt sīkās, neuzkrītošās, teju neredzamās atšķirības.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Man no prāta neiziet kāds teikums no viņas intervijas: "That what you see is what is there, and what is there is what you see." Šķiet, ka gleznošana un zīmēšana viņai nozīmē koncentrētas atmiņas par redzēto. Un pamatīgu nodarbošanos ar fenomenu, ka redzētais ir ļoti personiska uztvere.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Uz mani Vijas Celmiņas darbi, no vienas puses, iedarbojas kontemplatīvi, jo tie ir tik apbrīnojami detalizēti. Viņa ievēro un attēlo katru puteklīti, katru ēnu, katru grumbu. No otras puses, tie iedarbojas uzmundrinoši, it kā vēstīdami vai mudinādami tomēr palūkoties vērīgāk, neticēt visam, palikt nomodā.

Šī izstāde patiešām ir viens no spilgtākajiem Rīgas kā kultūras galvaspilsētas gada notikumiem. Vienīgi žēl, ka tā jau beigusies, pirms vasara tā pa īstam sākusies.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Latviešu alus

Nē, to nu gan es nebiju gaidījis, patiešām ne. Mārtiņš Otto, jau vienā no ierakstiem pieminētais fotogrāfs, mūsu pirmajā tikšanās reizē man piedāvāja pie izdevības parādīt pāris alus darītavas, kur brūvē labāko Latvijas alu. Labākais Latvijas alus? Es taču to jau pazīstu, nodomāju, un domās uzskaitīju tādas šķirnes kā „Valmiermuiža”, „Užavas”, „Tērvetes” vai „Piebalgas”, ko parasti vietējie iesaka, kad tiek taujāti pēc laba latviešu alus. Un Latvijas alus garšo labi, mīlestība pret šo dzērienu un alus pagatavošanas senās tradīcijas pilnīgi noteikti atklājas tā garšā.

Tā nu mēs satikāmies „ALEhouse” Lāčplēša ielā, neuzkrītošā krogā ar pieticīgu iekārtojumu, kur līdz šim nekad vēl nebiju bijis. Andris, šī alus kroga īpašnieks, mani vispirms apgaismoja par aktuālajām tendencēm un to, kur atrodams labākais alus pasaulē. Un es sapratu, ka patiesībā par alu vispār neko neesmu zinājis. Ahā. Labākais alus pasaulē nākot tieši no Amerikas, kur (to es jau kaut kur biju dzirdējis) kopš kāda laika nelielas alus darītavas augot kā sēnes pēc lietus, jo esot pieņemts jauns likums, kas nosaka, ka nodokļi jāmaksā tikai tad, kad uzņēmums sasniedzis noteiktu lielumu. Tā nu esot saradušās daudzas mazas alus darītavas, kas ļoti daudz eksperimentē un ražo augstvērtīgu alu.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Mans pirmais alus bija „Punk IPA”, kas „alus aprindās” esot slavenākais Eiropas alus, kā man tika paskaidrots, un ko ražo Skotijas alus darītavā „BrewDog”. Tas man bija nepazīstams, taču tā garša jebkurā gadījumā pārspēja visu citu alus šķirņu garšu, ko jebkad līdz šim biju nomēģinājis. Šo garšu ir grūti aprakstīt, taču tai raksturīgais „rūgtums” droši vien bija saistīts ar apiņu daudzumu un kvalitāti. Īsi sakot: pēc tam es pamēģināju vēl pāris malkus no tādu skanīgu nosaukumu alus veidiem kā "Ale Smith IPA” no AleSmith Brewing Company Sandjego (ASV) un „Mikkeler Beer Geek Bacon” no Mikkeler Dānijā (kas patiešām garšoja pēc kūpināta šķiņķa.

Andra skatījumā vislabākā latviešu alus – viņa paša „ALEhouse Black Sheep” – krājumi diemžēl bija beigušies. Tie tagad tiks atjaunoti tikai rudenī, kad Andris dosies uz Holandi un tur liks brūvēt savu ALEhouse alu. Taču visdīvainākā pieredze bija īsi pirms mūsu došanās prom – „Spiritus-ALEhouse”, grādīgais dzēriens no Andra paša produkcijas. Degvīnu ar alus garšu man nudien vēl nekad nebija nācies baudīt.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Un tad – kaut kas pazīstams! Es vienmēr iepērkos „Valdemāra Pasāžas” veikalos, kas atrodas netālu no mana dzīvokļa ar lielisko panorāmas skatu, taču šoreiz Mārtiņš mani tur aizveda uz iepriekš jau pieminētās alus darītavas „Valmiermuiža” tirgotavu. Sajutos savā veidā novērtēts un labprāt nobaudīju pāris malkus no visām četrām alus šķirnēm, divām gaišajām un divām tumšajām, filtrēto un nefiltrēto. Šo alu vismaz var nopirkt arī pārtikas lielveikalā, nodomāju, un turklāt tas – atšķirībā no dažiem izmeklētajiem ALEhous alus veidiem – nopērkams nevis par četriem līdz desmit, bet „tikai” par pusotru eiro.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Mēs nepalikām ilgi un tā vietā pagājām vien pāris soļus tālāk, kur „Valdemāra Pasāžas” otrajā stāvā iekārtojies gados jauno rīdzinieku vidū tik populārais un iecienītais klubs „Piens”, kas cita starpā organizē arī Piena svētkus (skat. ierakstu „Rīgas Ziemeļblāzma”). Tieši zem šī bāra, un to es nezināju, kopš 2013. gada rudens darbojas mini brūzis „LABIETIS”. Šī alus darītava īpaša ar to, ka alus brūvēšanas process caur stikla sienu redzams apmeklētājiem.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Un apmeklētāji te var nogaršot vairāk nekā astoņas alus šķirnes – gan amerikāņu „IPA” alus stilā, gan bagātinātu ar vietējām garšzālēm, piemēram, „Pļava”. Lieliska vieta ar fantastisku alu, vasaras laikā es pilnīgi noteikti to apmeklēšu vēlreiz. Taču tajā vakarā jau bija pienācis brīdis, kad lielas garšas atšķirības vairs sajust nevar. Kas par daudz, tas par skādi, tāpēc biju priecīgs, ka mans dzīvoklis atrodas turpat tuvumā.

Palika iespaids, ka amerikāņu aktualitāte – mazos brūžos darīts izsmalcināts alus ar neparastām garšas kombinācijām – radusi atbalsi arī Latvijā, un ka latviešu alus pilnīgi noteikti spēj turēt līdzi pasaules labākajiem alus veidiem.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Rīgas Ziemeļblāzma

Laiks paiet ātri un nestāv uz vietas. Veselu nedēļu par sevi nebiju devis ne ziņu, biju, tā sakot, nozudis, ieniris Rīgā, kur tieši tagad notiek gatavošanās gada svarīgākajam notikumam, jo nākamajā nedēļas nogalē sākas vasaras saulgriežu svinības, kas vairākumam Latvijas iedzīvotāju ir daudz nozīmīgāki svētki par Ziemassvētkiem un Lieldienām. Stāstāmā man ir daudz, nemaz nezinu, no kura gala sākt, jo pa šo laiku cita starpā beidzot esmu apskatījis VDK ēku, Vijas Celmiņas izstādi, digitālās mākslas izstādi „Lauki“, pabijis tā dēvētajā alus degustācijā un arī “Piena svētkos”, par kuriem vēlos pastāstīt vispirms. 

Iepazīt jaunus Rīgas aspektus bija un ir mans dzinulis, tādēļ, protams, vēlos apmeklēt arī tās vietas, kuras man līdz šim nav bijušas pazīstamas. Viena no tām ir Vecmīlgrāvis, patiesībā diezgan padrūms mikrorajons Rīgas ziemeļos ar nolaistām blokmājām, kurās dzīvo galvenokārt ostas strādnieki ar ģimenēm. Skaidri redzams, ka te pastāv alkoholisma problēma, un tas, ka te nav nekā daudz vairāk par nepieciešamāko, kā pārtikas lielveikals, arī nav nekāds pārsteigums. Jūs nudien te nemūžam necerētu ieraudzīt vienu no skaistākajām un lielākajām sarīkojumu zālēm Rīgā. Taču tāda te ir. Balta un stalta, apmēram 5 ha liela parka ieskauta, dzīvojamā rajona vidū slienas kultūras pils „Ziemeļblāzma“ – nesen atjaunota ēka, kas būvēta pirms Pirmā pasaules kara.

   
Protams, uzreiz rodas jautājums, kādēļ tieši šajā vietā – aptuveni pusstundas brauciena attālumā no Rīgas centra – uzbūvēta tāda gigantiska celtne. Tas bija mecenāts Augusts Dombrovskis, kas Bezalkohola biedrībai „Ziemeļblāzma“ 1903. gadā uzdāvināja zemesgabalu un turpmākajos gados pasūtīja kultūras pils būvniecību atbilstoši saviem priekšstatiem. Vienots stils īsti nav vērojams, taču jūgendstila ietekmi nevar nepamanīt. Dombrovska mērķis bija padarīt pieejamu kultūru un izglītību šīs vietas vienkāršajiem iedzīvotājiem, kuri atpūtas nolūkā drīkstēja izmantot arī parku, atbilstoši Dombrovska moto: „Uz skaidru prātu caur zināšanām, uz skaidru prātu caur kultūru, uz skaidru prātu caur veselīgu dzīvesveidu.”

Augusts Dombrovskis

Iemesls manam braucienam uz Vecmīlgrāvi bija šāgada “Piena svētki”, kam gan nav pilnīgi nekāda sakara ar pienu. Tos gluži vienkārši jau piecus gadus Rīgā organizē bārs, respektīvi, klubs „Piens“, un šogad tie pirmo reizi notika kultūras pilī „Ziemeļblāzma“ un tās apkārtnē. Patiesībā tie ir kā lieli ģimenes svētki ar plašu muzikālo programmu, kas vismaz šogad sniedzās no latviešu koru mūzikas (jauniešu koris “Kamēr”) un džeza grupām (Latvijas Radio bigbends) līdz pat latviešu grupas “Shipsi” eksperimentālajām skaņām. Interesanta grupa, kas starp meditatīviem toņiem un pamatīgu troksni radīja tādas skaņas, kādas iepriekš vēl nebiju dzirdējis. Aizraujoši un, manuprāt, īsts “atradums”.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Bija arī spēles bērniem, frizieris brīvā dabā, daudz ēdamā, pastaigas un viss ierastais, kā vienmēr… Un atkal, kā tik bieži līdz šim – kur bija krievi? Baidos, ka tieši tāpat būs arī Jāņu naktī. Man gan ir gadījies dzirdēt, ka krievi svinot kopā ar latviešiem, taču redzējis to vēl nekad neesmu. To es tiešām labprāt piedzīvotu…

Garā nakts

Pagājušajā piektdienā Rīgā pirmo reizi notika „Baznīcu nakts”, kas tika organizēta pēc Austrijas parauga, kur šajā akcijā iesaistījušās jau vairāk nekā 700(!) draudzes visā valstī. Četrdesmit divas dažādu kristīgo konfesiju baznīcas Rīgā bija gatavas atvērt apmeklētājiem savas durvis laikā no pulksten 18 līdz 24. Precīzi pulksten 17.50 pasākumu ieskandināja skaļas zvanu skaņas, tam sekoja dievkalpojumi, koncerti, lekcijas, lasījumi, ekskursijas un teātra uzvedumi. Vēlāk, līdz ar krēslas iestāšanos, tika izliktas sveces, skaitītas lūgšanas un apcerīgi noslēgta šī „garā nakts”.

Sv. Jāņa baznīcas ieejas portāls

Gospeļu koris Reformātu baznīcā

Zinķārīgs es iejuku starp pārsteidzoši lielā skaitā sanākušajiem apmeklētājiem, piedzīvoju kādu savā ziņā jautra paskata krievu pareizticīgo priesteri apkvēpinām ar vīraku savā priekšā pazemīgi noliekušos ticīgos, aplaudēju kādam nedaudz piepūlēti pacilātam gospeļu korim Reformātu baznīcā, vēroju godkārīgus brīvā laika fotogrāfus visos Doma stūros un nišās uzņemam piemiņas fotogrāfijas un uzmanīgi ieklausījos „Ex Animo” mūzikā Svētā Jēkaba katedrālē.

Doma apskate

Sv. Jēkaba katedrāle

Noskaņojums baznīcās man šķita vēl atšķirīgāks nekā parasti, un galvenokārt man atkal dūrās acīs, cik sašķelta tomēr ir Latvijas sabiedrība, kur katram trešajam ir krievu saknes. Neviens vārds krieviski nebija dzirdams kādā luterāņu vai katoļu baznīcā, neviens vārds latviski – krievu pareizticīgo baznīcā. Latvieši un krievi šo nakti vairāk vai mazāk svinēja katrs par sevi, bez ziņkāras ieiešanas citādi ticīgo baznīcā. Tāds vismaz bija mans iespaids (var jau būt, ka es maldos), un domāju, ka interesei par „nepazīstamo” taču vajadzētu būt galvenajai šīs „Baznīcu nakts” Latvijas versijas jēgai.

Bet varbūt šis vakars bija vien pirmais solis īstajā virzienā. Es tā pieņemu. Katrā ziņā es sajutu vēlēšanos drīzā laikā pamatīgāk apskatīt arī baznīcas ārpus pilsētas centra.

Kultūras vasarnīca „Esplanāde 2014“

Viena no manām mīļākajām vietām Rīgā ir Vērmanes dārzs. Tas atrodas starp vecpilsētu un pilsētas jaunāko daļu un kā pilsētas pirmais parks tika atklāts jau 1817. gadā, pēc tam kad parka vārda devēja Ģertrūde Vērmane (dzimusi Ebela, 1750-1827) pilsētas rīcībā bija nodevusi savā īpašumā esošo zemesgabalu un atvēlējusi dāsnu ziedojumu šīs teritorijas iekārtošanai. Ar savu koka estrādi, kur regulāri notiek koncerti, daudzajām skulptūrām, lielo rotaļu laukumu un tēlnieka Augusta Folca veidoto strūklaku ar bērnu figūrām parks ik dienu pievilina neskaitāmus apmeklētājus. Līdzšinējo viesošanos laikā es ļoti bieži ar prieku esmu nācis uz šejieni.

Taču šobrīd Vērmanes dārzam parādījies spēcīgs konkurents – kaimiņu parks Esplanāde! Patiesībā šis līdz 1812. gadam karaspēka apmācībai izmantotais laukums nespēj mēroties ar savu iekārtojumu, taču kopš maija sākuma te darbojas kultūras vasarnīca “Esplanāde 2014” – no sastatnēm veidota pagaidu būve, kur iespējams ne tikai iegūt informāciju par aktuālajiem pasākumiem, bet arī sastapt lieliskus cilvēkus. Vai arī pasūtīt kādu dzērienu, palasīt latviešu grāmatas, izmantot bezmaksas internetu un vienkārši atvilkt elpu, lai pēc tam kaltu atkal jaunus plānus. Te regulāri notiek sarunas ar māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, bet vakaros tiek demonstrētas filmas. Kā pēdējās savu brīvdabas izrādi piedzīvoja filmas „Mākslinieks” un „Graustu miljonārs”.

Skaista vieta, kas man ļoti patīk. Te notika arī mana atkalsatikšanās ar Mārtiņu Otto, ar kuru nesen iepazinos “Rīga 2014” preses centrā. Fantastisks fotogrāfs, kurš ir autors lielākajai daļai no fotogrāfijām, kas top nodibinājumam “Rīga 2014” (tās ir daudz labākas par šeit redzamajām manējām). Drīz mēs kopā īstenosim kādu ieceri, bet vairāk par to mazliet vēlāk…

 

Starp citu, kultūras vasarnīcā noraugās kāds akmenī cirsts vīrs, kas ir līdzatbildīgs par to, ka Latvija tagad ir neatkarīga valsts. Ievērojamais latviešu dzejnieks Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, 11.09.1856.-12.09.1929.) bija viens no redzamākajiem aktīvistiem nacionālajā kustībā Jaunā strāva, kas iestājās par Latvijas neatkarību (kas, vismaz uz laiku, 1918. gadā arī tika iegūta). Godinot viņa devumu, dzejnieka dzimšanas dienā Latvijas Dzejas dienu ietvaros pie viņa pieminekļa pulcējas plašs sekotāju pulks.

Beidzot klāt!

Sveicieni no Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014!

Esmu ļoti gandarīts, ka nākamos četrus mēnešus kā „Rīgas pilsētas apskatnieks” šajā tīmekļa vietnē varēšu dalīties iespaidos par savu viesošanos Latvijas galvaspilsētā! Nu jau vairākas dienas esmu pilsētā un pa šo laiku esmu iekārtojies savā jaunajā dzīvoklī, kā arī saplānojis projektus, kurus vasaras gaitā vēlos īstenot.

Galvenā iecere, kuru vēlos īstenot šajā laikā, – iepazīt Rīgu no iespējami dažādiem jauniem, man vēl nezināmiem skatpunktiem. Kā vairāku ceļvežu autors, pilsētu, protams, pazīstu diezgan labi, varbūt pat pārāk labi. Pēdējo apmeklējumu laikā, staigājot pa ielām, bija iezagusies pat zināma rutīna: „Ahā, te ir jauna viesnīca, jā, un muzejam mainījies darba laiks, un lūk – beidzot tā jūgendstila māja ir renovēta …” Taču Rīga pilnīgi noteikti spēj piedāvāt interesantākas nodarbes.

Arī lidojot šurp, visu laiku domāju par to, ka no šā brīža man jāveido jauns skatījums uz Rīgu. Tādēļ arī faktu, ka lidmašīna pārsteidzošā kārtā piezemējās nevis līdz šim ierastajā, bet gan pretējā nolaišanās joslas pusē, es interpretēju kā „zīmi”. Tajā mirklī es savā ziņā jutu, ka mans „nodoms” bijis pareizs.

Mans dzīvoklis atrodas 7. stāvā, un no tā paveras grandiozs panorāmas skats uz pilsētas centru. Par to esmu sajūsmā. Es jau redzu sevi sēžam pie loga un filozofējam par „Rīgas dvēseli”. Zīmīgi, ka astoņdesmitajos gados šī ēka būvēta rakstniekiem un žurnālistiem …

Vairāk par filozofiju mani gan interesē Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros rīkotie pasākumi. Tieši tagad, vasarā, Eiropas kultūras galvaspilsētas gads tuvojas kulminācijai, un organizatori no nodibinājuma „Rīga 2014” tiešām paveikuši apbrīnojami daudz. Viens no maniem pirmajiem mērķiem būs bijusī VDK ēka Brīvības ielā, kas kopš maija sākuma atvērta apmeklētājiem. Tajā ne tikai apskatāmas nepārveidotās telpas, bet arī aplūkojamas vairākas izstādes, kas atklāj dažādus šīs tēmas aspektus …

Es ceru, ka arī man izdosies atklāt Rīgas un tās aizraujošās vēstures un tagadnes dažādos vaibstus un tādējādi – tas ir pats būtiskākais – ļaut ieinteresētiem lasītājiem iepazīt pilsētu savā ziņā tuvāk.