„Baiba!“ krievu valodā iesaucas sieviete ar plastmasas maisiņu. „Gribi vēl vienu maisiņu ar āboliem?“ „Jā, labprāt, paldies! Tūlīt nākšu!“ no priekšnama atsaucas kāda balss. Pēc neilga laika parādās sieviete ap piecdesmit, akurāti ģērbta, balinātiem matiem līdz pleciem. Aiz viņas vīrietis ar fotoaparātu un diktofonu, žurnālists no Vācijas, kam viņa tikko izrādījusi projekta telpu. Viņš pieklājīgi atvadās, tad Baiba dodas pie sievietes ar ķirbjiem un paņem plastmasas maisiņu ar āboliem.
Kopš kaimiņi visu dienu vairs nesēž pie televizora, katrs par sevi, un, jo īpaši, kopš nolaistā teritorija starp piecstāvu daudzģimeņu mājām no balta ķieģeļa vairs nav alkoholiķu, narkomānu un atkritumu vācēju tikšanās vieta, mediju pārstāvji no visas pasaules šajā pagalmā redzēti jau bieži. Baiba gan nebija pirmā, kuru uztrauca sliktais pagalma stāvoklis, toties viņa bija gatava darboties, lai to pārveidotu. Viņa vienkārši vairs nevēlējās samierināties ar to, ka viņas jaunākais dēls spiests spēlēties tukšām pudelēm un izsmēķiem piemēslotā smilšu kastē.
Tādēļ viņa kopā ar vairākiem kaimiņiem nodibināja Asociāciju Latgales priekšpilsētas attīstībai (pie Latgales priekšpilsētas pieder arī Maskavas forštate). Un kad tapa zināms, ka gan Rīgas pilsēta, gan nodibinājums “Rīga 2014” piešķirs naudu labākajām pagalmu labiekārtošanas koncepcijām, nelielā Baibas domubiedru grupa izstrādāja veiksmīgu koncepciju, attiecīgi iegūstot līdzekļus. Vēlākais no tā brīža, kad ieradās dārznieki un arhitekti un iepazīstināja ar konkrētiem pārveides plāniem, arī lielākā daļa līdz šim drīzāk skeptisko kaimiņu bija gatavi līdzdarboties. Vairākās kopīgās akcijās, visiem kopā strādājot, iekšpagalms tika pārveidots. Un ne tikai tas. Vēlāk asociācija organizēja pagalma svētkus, vasaras sporta pasākumus, izbraukumus, kulinārijas kursus un veidošanas darbnīcas, kas pa daļai tika rīkoti ārā pagalmā, pa daļai – kosmētiski izremontētajā projekta telpā pagrabstāvā, kas tika īrēta asociācijas vajadzībām.
Tas, kas sekoja, bija paredzams, labā nozīmē, – ieradās tuvākās apkārtnes kaimiņi un izrādīja interesi, un nebija ilgi jāgaida, līdz Baiba uzrakstīja nākamo pieteikumu. Pa šo laiku pārveidoti jau trīs iekšpagalmi, un gals vēl nav saredzams. „Šejienes cilvēki ir sapratuši, ka, kopīgi rīkojoties, viņi spēj panākt pārmaiņas. Un ka ir būtiski, lai kāds to aizsāktu,“ Baiba arvien no jauna stāsta apmeklētājiem, kuri par to vēlas pārliecināties paši savām acīm. Taču viņa apzinās arī to, ka pārveide nekad nebūtu bijusi iespējama bez publiskā finansējuma un privātiem ziedojumiem. Uz atkal un atkal uzdoto jautājumu, kādēļ viņa kā latviete dzīvo šeit starp tik daudziem krieviem, viņa mierīgi atbild, ka dzīvo te jau divdesmit gadu, turklāt ļoti labprāt. „Es jau gandrīz domāju krieviski,“ viņa smejot piebilst. „Krievi ir atvērtāki nekā latvieši, ar viņiem ir vienkāršāk kaut ko pasākt. Latvieši labprātāk sēž mājās.“
Taču par spīti visām pūlēm šuvējas arodu apguvusī sieviete nelolo ilūzijas par dzīvi Rīgā. Savas vecākās meitas nodomu lidot uz Ņujorku, lai tur pieteiktos uz studiju vietu, viņa atbalsta bez jebkādām ierunām. „Kāda gan perspektīva viņai ir šeit, Rīgā?“ Viņa peļ to, ka nav nepārtrauktības. Tāpat klājoties arī viņas kaimiņiem, no kuriem lielākā daļa domājot tikai par šodienu un rītdienu. To, kas būs pēc tam, tā kā tā neesot iespējams plānot, vismaz ne šajā valstī.
Bailes no Putina un viņa agresīvās ārpolitikas viņai gan neesot. Un tas, ka starp krieviem ir pa kādam Putina atbalstītājam, viņu netraucē. Viņš nemūžam neuzdrošinātos okupēt Latviju vai arī tikai kādu Latvijas daļu, par to viņa esot cieši pārliecināta. Un Latvijas krievi to arī nemaz negribētu, viņa norāda. Viņi skaidri zinot, ka šeit viņiem klājas labāk nekā lielākajai daļai cilvēku Krievijā.
Baiba Giptere droši vien dara pareizi. Nelolojot pārāk lielas ilūzijas, viņa darbojas, lai uzlabotu cilvēku kopīgo sadzīvi. Ir pārsteidzoši, ka pagalma labiekārtošana piesaista starptautiskās preses uzmanību. Pašiniciatīva un kaimiņu kopīgi īstenoti projekti Latvijā joprojām šķiet esam kaut kas īpašs.
Ziņas
