Lielie kapi

Ne kuram katram patīk kapsētas – tas ir saprotams. Un nav šaubu, ka pazīstama cilvēka kapam tuvoties nav viegli. Neraugoties uz to, kapsētas ir arī vietas, kur vēsture izjūtama īpaši spilgti. Piemēram, Lielajos kapos Rīgas ziemeļaustrumos, kas no 1773. līdz 1944. gadam bija iecienītākā vācbaltiešu pēdējā atdusas vieta. Apmēram divas trešdaļas tur iekopto kapavietu piederēja vācbaltiešiem.

Mans dzīvoklis no šīs kapsētas atrodas tikai dažu minūšu attālumā, un šī iemesla dēļ es šad un tad dodos pastaigā starp vecajām kapličām, krustiem un salauztajām kolonnām un atkarībā no noskaņojuma ļauju domām lidot vai – un tas notiek biežāk – cenšos tās sakārtot.

Jau gadiem šī apmēram 22 hektārus plašā teritorija, kas pieder Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, vairāk vai mazāk atstāta savā vaļā. Apgāztie kapakmeņi paliek guļam, un ģimeņu kapličas kalpo kā patvērums bezpajumtniekiem. Nolaistība sākās jau pēckara gados, kad daudzi kapi tika izlaupīti vai nopostīti. Turklāt 20. gs. sešdesmitajos gados pilsētas vadība pieņēma lēmumu pārveidot jau 1957. gadā pilnībā slēgto kapsētu par parku. Pēc tam liela daļa kapu tika iznīcināti.

 

Taču šobrīd nevar runāt par sakoptu parku, gluži pretēji – nav jābrīnās, ja starp senajām kļavām, liepām un ozoliem uzdursieties priekšmetiem, kas atlikuši no kapiem, – vai tā būtu tikai kāda krusta atlūza, vai veca kapu iežogojuma dzelzs stienis.

Pastaigu laikā manas domas nereti riņķo ap vācbaltiešiem, kas 1939. gadā pēc Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma noslēgšanas īsā laika posmā bija spiesti pamest savu dzimteni un pārcelties uz Vāciju vai iekarotajiem Polijas apgabaliem. Viens no viņiem bija, piemēram, Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Bockslaff, 1858-1945), kurš bija dzimis Rīgas tirgotāju ģimenē un kļuvis par vienu no ievērojamākajiem Rīgas arhitektiem. Viņš cita starpā projektējis Lielās ģildes dzīvojamo ēku, Mākslas akadēmiju (kādreizējo Biržas komercskolu) un jūgendstila baznīcu Jūrmalas pilsētas daļā Dubultos. 1945. gadā viņš gāja bojā Poznaņā bombardēšanas laikā. Viņa ģimenes kapliča ir viena no sakoptākajām kapavietām Lielajos kapos. Viņa pēcnācēji to restaurējuši un papildus iegravējuši viņa vārdu.

 

Taču lielākā daļa kapu mūsdienās nav saglabājušies. Kur tagad pavasaros pumpurojas krokusi, kur rudeņos sakritušas lapas un ziemā vecāki ragaviņās velk savus bērnus niecīga izmēra pakalniņos, reiz atdusējās viņi, vācbaltieši, kas vairāk nekā 700 gadu bija noteikuši Rīgas likteņus un kuru pēcteči tagad dzīvo, izkaisīti pa visu Vāciju. Daudzi no viņiem aktīvi darbojas vācbaltiešu organizācijās, taču tikai retais atgriežas, lai šeit sāktu jaunu dzīvi.

Tā raugoties, pastaiga pa Lielajiem kapiem uz mani iedarbojas kā vācbaltu kultūras spoguļattēls. Kā nodaļa, kas aizvērta un kuras turpinājumu rakstīt nav iespējams. Latvieši un krievi, kas mūsdienās veido pilsētas iedzīvotāju vairākumu, izrāda tikai niecīgu interesi par šo savas vēstures aspektu. Savas pilsētas vēstures. Bet varbūt tas vēl mainīsies.

Domus Rigensis

Tas bija solis nepazīstamā teritorijā – pagājušajā nedēļas nogalē es (vismaz daļēji) piedalījos katru gadu jūlija sākumā notiekošajās kultūras dienās, ko rīko Domus Rigensis, latviešu un vācbaltiešu kultūras biedrība, kuras „mērķis ir apzināt un kopt kopīgo Rīgas kultūrvēsturisko mantojumu, kontaktus starp cilvēkiem, kuri interesējas par Rīgu un Latviju” (citāts no Domus Rigensis mājaslapas).

Dīvainā kārtā es visu šo gadu laikā, atkal un atkal uzturoties šeit, biju vairāk vai mazāk izvairījies no kontaktiem ar vācvalodīgo kultūru Rīgā un Latvijā. Man likās svarīgāk iepazīt latvisko pusi (un dvēseli). Taču tā, protams, bija kļūda. Jo vācu ietekme uz Latvijas vēsturi un kultūru vēl aizvien ir milzīga, kas ir tikai dabiski pēc aptuveni septiņiem gadsimtiem, kuru laikā vācieši vispirms ieradās kā iekarotāji, tad palika kā zemes valdnieki un vēlāk, kad teritorija bija Krievijas pārvaldībā, dominēja pār Latvijas iedzīvotājiem vismaz kā saimnieciskā un sociālā elite.

Neskatoties uz to, ka vāciešu ietekme Rīgā līdz ar laucinieku pieplūdumu laikā starp 1873. un 1913. gadu ievērojami samazinājās un pēc zemes reformas 1920. gadā, kad tika atsavināti vāciešu zemes īpašumi, liela daļa vācbaltiešu pameta valsti, bet vēl palikušie 1939. gadā pēc Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas pakta noslēgšanas, atsaucoties aicinājumam „atgriezties mājās savā reihā”, atstāja Latviju un apmetās uz dzīvi Austrumvācijā vai jauniekarotajos Polijas apgabalos, līdz ar ko 1939. gada beigās Latvijā vairs nebija tikpat kā neviena vācbaltieša, šis ilgais laiks, kad vācbaltieši dzīvoja galvenokārt pilsētās, bija piļu īpašnieki un muižu saimnieki, vēl arvien ir daudzējādi sajūtams.

Tātad vācbaltieši Latvijā dzīvo vairs tikai ļoti nelielā skaitā. Tomēr Latvijā, Igaunijā un Vācijā pastāv ne viena vien organizācija, kas atgādina par vācbaltiešu vēsturi un kultūru. Un tā nu es, daudz par vēlu, beidzot iepazinos ar Domus Rigensis, nozīmīgāko latviešu un vācbaltiešu kultūras centru Rīgā.

Biedrības kodols ir neliels birojs 300 gadus vecajā Mencendorfa namā, arhitekta Pētera Blūma vadībā rūpīgi restaurētajā dzīvojamajā ēkā Vecrīgā, kuras pirmajā stāvā ierīkots rīdzinieku māja-muzejs. Biroja vadītāja ir Nora Rutka, kura mūsu pirmajā tikšanās reizē neilgi pirms kultūras dienu sākuma mani sagaidīja tik draudzīgi, ka mazliet pat saīgu pats uz sevi, ka neattapu atnākt uz šejieni jau agrāk. 

Taču šogad Domus Rigensis kultūras dienu pasākumi norisinājās galvenokārt Hāberlanda projektētajā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē. Bez obligātās biedru kopsapulces pirmajā vakarā varēja noklausīties arī profesora Ervīna Oberlendera (Erwin Oberländer, Bonna) referātu „Rīgas uzplaukums par Eiropas ekonomikas metropoli un multikulturālu, daudznacionālu pilsētu laikā no 1860. līdz 1914. gadam” un dramaturga Mikus Čežes (Rīga) referātu „Naudas un varas nozīme Pilsētas vācu teātra pārtapšanā par Latvijas Nacionālo operu”

Prof. Ervīna Oberlendera lekcija

Mikus Čežes lekcija

Otrajā dienā tajā pašā zālē notika soprānistes Martinas Dēringas un pianista un komponista Aivara Kalēja koncerts (kopā ar multimediāli prezentēto izstādi „Baltness – kur satiekas cilvēks un jūra”, „amizantu Latvijas cildinājumu”), kam pēcpusdienā sekoja ekskursija pa Latvijas Nacionālo operu (Mikus Čežes vadībā), bet vakarā uz kuģīša „Vecrīga” „Baltijas vakara” ietvaros bija iespēja baudīt „saviesīgu kopābūšanu”. Pēdējā dienā vēl notika noslēdzošs kopīgs izbraukums uz Kuldīgu.

Nē, visus pasākumus es neapmeklēju, tomēr man bija iespēja iepazīt ļoti interesantas personības. Piemēram, vācbaltiešu vēsturnieci un žurnālisti Anitu Kugleri (Anita Kugler), autori grāmatai „Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā” par neticamo Friča Šervica/Ēlekes Zērevica (Fritz Scherwitz/Eleke Serewitz) dzīvesstāstu, kam kādā no Vācijas tiesas prāvām tika piespriests vairāku gadu cietumsods, jo „viņš nošāvis trīs ebreju ieslodzītos savā vadītajā nometnē. Kā vainu pastiprinošs apstāklis tika minēts fakts, ka viņš rīkojies īpaši amorāli, jo kā ebrejs nogalinājis ebrejus.” (citāts no Spiegel online intervijas ar Anitu Kugleri, 2004). It kā tas būtu mazāks ļaunums, ja ebrejus nogalinātu kristieši…