Tas bija solis nepazīstamā teritorijā – pagājušajā nedēļas nogalē es (vismaz daļēji) piedalījos katru gadu jūlija sākumā notiekošajās kultūras dienās, ko rīko Domus Rigensis, latviešu un vācbaltiešu kultūras biedrība, kuras „mērķis ir apzināt un kopt kopīgo Rīgas kultūrvēsturisko mantojumu, kontaktus starp cilvēkiem, kuri interesējas par Rīgu un Latviju” (citāts no Domus Rigensis mājaslapas).
Dīvainā kārtā es visu šo gadu laikā, atkal un atkal uzturoties šeit, biju vairāk vai mazāk izvairījies no kontaktiem ar vācvalodīgo kultūru Rīgā un Latvijā. Man likās svarīgāk iepazīt latvisko pusi (un dvēseli). Taču tā, protams, bija kļūda. Jo vācu ietekme uz Latvijas vēsturi un kultūru vēl aizvien ir milzīga, kas ir tikai dabiski pēc aptuveni septiņiem gadsimtiem, kuru laikā vācieši vispirms ieradās kā iekarotāji, tad palika kā zemes valdnieki un vēlāk, kad teritorija bija Krievijas pārvaldībā, dominēja pār Latvijas iedzīvotājiem vismaz kā saimnieciskā un sociālā elite.
Neskatoties uz to, ka vāciešu ietekme Rīgā līdz ar laucinieku pieplūdumu laikā starp 1873. un 1913. gadu ievērojami samazinājās un pēc zemes reformas 1920. gadā, kad tika atsavināti vāciešu zemes īpašumi, liela daļa vācbaltiešu pameta valsti, bet vēl palikušie 1939. gadā pēc Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas pakta noslēgšanas, atsaucoties aicinājumam „atgriezties mājās savā reihā”, atstāja Latviju un apmetās uz dzīvi Austrumvācijā vai jauniekarotajos Polijas apgabalos, līdz ar ko 1939. gada beigās Latvijā vairs nebija tikpat kā neviena vācbaltieša, šis ilgais laiks, kad vācbaltieši dzīvoja galvenokārt pilsētās, bija piļu īpašnieki un muižu saimnieki, vēl arvien ir daudzējādi sajūtams.
Tātad vācbaltieši Latvijā dzīvo vairs tikai ļoti nelielā skaitā. Tomēr Latvijā, Igaunijā un Vācijā pastāv ne viena vien organizācija, kas atgādina par vācbaltiešu vēsturi un kultūru. Un tā nu es, daudz par vēlu, beidzot iepazinos ar Domus Rigensis, nozīmīgāko latviešu un vācbaltiešu kultūras centru Rīgā.
Biedrības kodols ir neliels birojs 300 gadus vecajā Mencendorfa namā, arhitekta Pētera Blūma vadībā rūpīgi restaurētajā dzīvojamajā ēkā Vecrīgā, kuras pirmajā stāvā ierīkots rīdzinieku māja-muzejs. Biroja vadītāja ir Nora Rutka, kura mūsu pirmajā tikšanās reizē neilgi pirms kultūras dienu sākuma mani sagaidīja tik draudzīgi, ka mazliet pat saīgu pats uz sevi, ka neattapu atnākt uz šejieni jau agrāk.
Taču šogad Domus Rigensis kultūras dienu pasākumi norisinājās galvenokārt Hāberlanda projektētajā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē. Bez obligātās biedru kopsapulces pirmajā vakarā varēja noklausīties arī profesora Ervīna Oberlendera (Erwin Oberländer, Bonna) referātu „Rīgas uzplaukums par Eiropas ekonomikas metropoli un multikulturālu, daudznacionālu pilsētu laikā no 1860. līdz 1914. gadam” un dramaturga Mikus Čežes (Rīga) referātu „Naudas un varas nozīme Pilsētas vācu teātra pārtapšanā par Latvijas Nacionālo operu”
 |
| Prof. Ervīna Oberlendera lekcija |
 |
| Mikus Čežes lekcija |
Otrajā dienā tajā pašā zālē notika soprānistes Martinas Dēringas un pianista un komponista Aivara Kalēja koncerts (kopā ar multimediāli prezentēto izstādi „Baltness – kur satiekas cilvēks un jūra”, „amizantu Latvijas cildinājumu”), kam pēcpusdienā sekoja ekskursija pa Latvijas Nacionālo operu (Mikus Čežes vadībā), bet vakarā uz kuģīša „Vecrīga” „Baltijas vakara” ietvaros bija iespēja baudīt „saviesīgu kopābūšanu”. Pēdējā dienā vēl notika noslēdzošs kopīgs izbraukums uz Kuldīgu.
Nē, visus pasākumus es neapmeklēju, tomēr man bija iespēja iepazīt ļoti interesantas personības. Piemēram, vācbaltiešu vēsturnieci un žurnālisti Anitu Kugleri (Anita Kugler), autori grāmatai „Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā” par neticamo Friča Šervica/Ēlekes Zērevica (Fritz Scherwitz/Eleke Serewitz) dzīvesstāstu, kam kādā no Vācijas tiesas prāvām tika piespriests vairāku gadu cietumsods, jo „viņš nošāvis trīs ebreju ieslodzītos savā vadītajā nometnē. Kā vainu pastiprinošs apstāklis tika minēts fakts, ka viņš rīkojies īpaši amorāli, jo kā ebrejs nogalinājis ebrejus.” (citāts no Spiegel online intervijas ar Anitu Kugleri, 2004). It kā tas būtu mazāks ļaunums, ja ebrejus nogalinātu kristieši…
Ziņas
