Tūristi savā starpā

Rīga ir tukša, Rīga ir pilna – pilsētā ir dīvaina atmosfēra. Nedēļas nogalē vairāk nekā 400 korus pārstāvošie 27000 dziedātāju, kas desmit dienas neļāva Rīgai atvilkt elpu, to atkal pameta. Un Pasaules koru olimpiādes organizatoriem arēnā Rīga vēlreiz izdevās sarīkot patētisku noslēguma ceremoniju, kas, noteikti ne nejauši, tomēr ļoti atgādināja olimpiskās spēles, tikai daudzkārt mazākā apmērā.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Pirms tam es nemaz nezināju, ka šim konkursam pasūtīta sava himna un arī savs karogs. Taču tā ir tiesa (tagad es to zinu). Protams, tāpat kā atklāšanā, uz skatuves vēlreiz tika uznesti visu dalībvalstu karogi. Tad milzīgs koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un vairāki (lieliski) solisti meistarīgi prezentēja pasaules hītus no tādu mākslinieku kā Eltona Džona, Maikla Džeksona, Mikis Teodorakis un ABBA repertuāra, līdz skatītāji bija vai bez elpas un visa zāle viļņojās.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Tas, ka pa starpu vajadzēja noklausīties pāris īsas uzrunas, ko teica Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde, Rīgas mērs Nils Ušakovs un Interkultur prezidents Ginters Tičs (Günter Titsch), publikā nevienu netraucēja, jo pasākums raiti turpinājās, līdz beigās pār skatītājiem nolija zelta spīguļu lietus. Ideāls noskaņojums. Perfekti inscenēts. Un arī absolūti drošs efekts. Beigās man palika doma, ka aiz tā visa tomēr laikam slēpjas ne tik daudz ideālisma, cik, it kā pavisam starp citu, arī finansiālas intereses. Kā nekā organizators Interkultur ar Pasaules koru olimpiādi gūst peļņu, tik daudz ir skaidrs.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Taču atpakaļ pie Rīgas. Dziedātāji ir prom un līdz ar viņiem arī lieliskā atmosfēra. Tā vietā vecpilsēta šķiet tuvojamies tūrisma viļņa augstākajam punktam. Viens pēc otra autobusi izlādē savas milzīgās ceļotāju grupas, kas steigā slāj pa vēsturiskajām ieliņām. Līvu laukuma ielas kafejnīcās mūzika tiek spēlēta tik skaļi, ka normāli sarunāties vairs nav iespējams. Turpretī lielākā daļa vietējo šķiet devušies atvaļinājumā, vai izbraukuši uz Jūrmalu, 60000 iedzīvotāju lielo kūrortu Rīgas pievārtē. Tur pašlaik notiek starptautiskais populārās mūzikas jauno izpildītāju konkurss „Jaunais vilnis”, kurā cerību pilni jaunie talanti no bijušajām padomju republikām televīzijas kameru priekšā pazemīgi uzklausa Krievijas estrādes dūžu vērtējumu par savu sniegumu ar atzīmēm no viens līdz desmit. Šis pasākums turpinās vēl līdz nedēļas nogalei, līdz tam laikam Dzintaru koncertzāle paliks plaši norobežota, lai varētu tikt nodrošināta lielā skaitā no Maskavas atbraukušo zvaigžņu un VIP personu „statusam atbilstoša” uzņemšana. Aiz nožogojuma pacietīgi pulcējas fani, lai notvertu kādu skatienu vai sadabūtu kādu autogrāfu.

Man nu ir pienācis brīdis apstāties un pajautāt sev, vai līdz šim esmu darījis to, ko gribēju, respektīvi, vai esmu sasniedzis iecerēto. Domāju, ka nē, es neesmu to izdarījis, jo vēl ir tik daudz, par ko es varētu rakstīt, par ko labprāt rakstītu. Un tieši daudz vairāk par personīgu satikšanos, mazāk par pasākumiem. Daudz vairāk pievērsties tieši piedzīvotā vai redzētā iztirzājumam nekā tīram aprakstam. Rīga, pilsēta, ko jau tik ilgi pazīstu un tagad gribēju iepazīt no jauna, nupat man ir aizslīdējusi prom un liekas nedaudz sveša.

Tev jābūt vēl aktīvākam!”, „Tev vēl vairāk jāiet cilvēkos!”, „Tev jābūt pamatīgākam!”, „Tev jābūt ātrākam!” es dzirdu sakām savu iekšējo balsi. Ātrākam? Ātrākam, iespaidu pārvēršot izteikumā? Strādāt pie tēmas un nepamest to novārtā? Lietām, kas interesē, pievērsties uzreiz? Laikam jau pa druskai no visa. Man pašam interesanti, kā tas izvērtīsies …

Koru svētki ar 27 000 dalībnieku

Jau pāris dienu man ir sajūta, ka atrodos pasaules notikumu centrā. Tas, protams, ir stipri pārspīlēti, taču 27 000 dalībnieku 8. Pasaules koru olimpiādē Rīgā, ko, starp citu, organizē biedrība "Interkultur" Gīsenē, uz mani patiesi atstāj lielu iespaidu, kad viņi lielākās vai mazākās grupās labā noskaņojumā sastopami Rīgas ielās, parasti dodoties uz kādu no daudzajiem koncertiem, kas notiek dažādās zālēs – vai tā būtu Lielā Ģilde, ko ikdienā par savu mājvietu sauc Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, vai Arēna, kur citkārt notiek hokeja spēles vai starptautisku popzvaigžņu koncerti.

Pilsētā valda fantastiska atmosfēra, un arī laika apstākļi ir labvēlīgi. Koncerti ir lieliski apmeklēti, kas mani pārsteidz, jo biju domājis, ka rīdzinieki jau būs noguruši no lielā kultūras pasākumu piedāvājuma kultūras galvaspilsētas gada ietvaros. Taču vairākums droši vien jūtas tāpat kā es. Ja esi apmeklējis vienu koncertu, gribas redzēt un dzirdēt vēl vairāk, jo kori sabraukuši no visas pasaules – no Ķīnas, no Dienvidāfrikas, no Dienvidamerikas, no ASV, no Vācijas, no Balkānu valstīm. Un līmenis ir augsts, ļoti augsts.

Apmeklēt iespējams ne tikai lielos zvaigžņu koncertus, bet arī tā dēvētos draudzības koncertus, kas notiek parkos, kā arī koru priekšnesumus konkursu ietvaros visdažādākajās kategorijās, sākot no kamerkora un folkloras, laikmetīgās koru mūzikas (ar vismaz vienu pirmatskaņojumu no katra kora-konkursa dalībnieka) un gospeļa līdz džeza koriem (te ne tuvu nav uzskaitītas visas kategorijas). Turklāt iespējams piedalīties arī semināros jeb meistarklasēs pie tādiem kormūzikas korifejiem kā Kirbijs Šovs un Mortens Lauridsens.

Lielkoncertu ar 15 000 dziedātāju Mežaparka Lielajā estrādē es diemžēl palaidu garām, taču spēju iztēloties, kāda “enerģija” tur valdīja – kā nekā dziedāšana aizrauj, jo īpaši tad, ja līmenis ir labs. Tāds tas bija, piemēram, piektdienas vakarā konkursa koncertā Stradiņa universitātes zālē, kur par uzvaru folkloras kategorijā cita starpā cīnījās koris no Ķīnas, vīru koris no Saūda Arābijas, koris no Horvātijas, kā arī koris no Bosnijas un Hercegovinas. Iznākums nezināms …

Manās acīs uzvarētāji ir visi kori, kas piedalījās, taču žūrija ir citādās domās. Sestdien tiks pasniegtas pēdējās godalgas, pēc tam 27 000 dziedātāju dosies mājupceļā. Vēlākais tad Rīgu pametīs arī “The King's Singers”, kas pilsētā pavadījuši visu nedēļu, sniedzot divus koncertus un vadot meistarklasi. Viņu dziedāšanas mākslu man bija tas gods dzirdēt vienā no nedēļas “zvaigžņu koncertiem”. Patiesībā tā bija otrā reize manā mūžā, jo neskaidri atceros, ka agrā bērnībā dzirdēju viņus Getingenē. Tiesa gan, gandrīz pilnīgi citā sastāvā, vienīgi kontratenors, spriežot pēc izskata, varētu būt vēl no “The King's Singers” "dibinātāju paaudzes", visi pārējie dziedātāji ir eleganti, jauni vīrieši (turklāt "very british"), kas publikā izraisīja vienu otru sajūsmas saucienu.

Uzstājas The King's Singers
Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Tāpat nevar nepieminēt izcilo latviešu kori “Ave Sol”, kas koncertā rādīja lielisku sniegumu. Tomēr dziļāko iespaidu uz mani atstāja nevis koris "Voices of Unity" no ASV vai latviešu grupa "Instrumenti" kopā ar kori "Sōla", bet gan nīderlandiešu koris "Dekoor Close Harmony" ar pasakainu priekšnesumu nelielas džeza grupas pavadījumā, kuras sastāvā bija pianists, ģitārists un sitaminstrumentālists. Tā bija pārliecinoša koru un džeza mūzikas kombinācija, kādu vēl nekad iepriekš nebiju dzirdējis.

 "Dekoor Close Harmony" no Utrehtas
Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Latviešu grupa "Intrumenti" ar latviešu kori "Sōla" 
Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Taču starp koncertiem gadās arī kāds piedzīvojums vai sastapšanās. Piemēram, šodien es runāju ar kādu Ukrainas iedzīvotāju, kura speciāli ieradusies no Dņepropetrovskas, lai redzētu koru olimpiādi. Viņa man stāstīja, ka viņai esot apnicis šādus pasākumus vērot televīzijā vai pēc tam Youtube, būt klāt esot daudz lielāks piedzīvojums. Klāt viņa bijusi arī Maidana notikumos Kijevā, kā arī nelielajā demonstrācijā piektdienas pēcpusdienā, kad 200 latviešu pulcējās pie Krievijas vēstniecības Rīgā saistībā ar iespējamo pasažieru lidmašīnas notriekšanu pie Doņeckas. Vainīgs tajā esot Putins, kas beidzot esot jāatceļ no amata, viņa man sacīja sašutuma pilna. Un to teica Ukrainā dzīvojoša krieviete. Starp citu, plānots, ka nākamā Pasaules koru olimpiāde 2016. gadā norisināsies Sočos. Tad sastapsies starptautiska aizrautība ar koru mūziku un Krievijas spēka politika. Interesanti, kā tas izvērtīsies …