Atvadas un atgriešanās

Mans Rīgas pilsētas apskatnieka laiks tuvojas noslēgumam. Pēc pāris dienām sakravāšu savas mantas un lidošu atpakaļ uz Vāciju. Taču es atgriezīšos, turklāt pavisam drīz, jo oktobrī un novembrī man kā ceļvežu autoram būs darīšanas Rīgā, Latvijā, Baltijā un arī Sanktpēterburgā.

Noslēguma pasākums Gētes institūtā pagājušajā otrdienā, kura ietvaros notika lasījums un pēc tam arī saruna ar Annu Muhku no nodibinājuma “Rīga 2014” un Jonasu Bīhelu (Jonas Büchel) no Urban Institute Riga, manuprāt, bija pārsteidzoši labi apmeklēts. Paša rakstīto tekstu lasīšana publikas priekšā man bija pilnīgi jauna pieredze. Ar īpašu interesi gaidīju apmeklētāju reakciju, klausoties Rīgā dzīvojošo cilvēku portretējumus. Vairāku klausītāju izteiktā pozitīvā reakcija mani priecēja. Šo “projektu” es labprāt turpinātu un varbūt līdz nākamajai vasarai būšu uzrakstījis gana daudz tekstu, lai tos izdotu nelielā publikācijā. Īpaši jau Rīgas apmeklētājiem šie portreti varētu sniegt dziļāku ieskatu Rīgas ikdienā.

Vēlos izmantot iespēju un komentēt kādu nelielu pārpratumu. Kāda klausītāja mani diskusijas laikā acīmredzot saprata nepareizi. Pēc pasākuma viņa man pārmeta, ka esmu sācis mācīties krievu valodu, šovasar ierodoties Rīgā. Ja tā patiešām būtu bijis, es viņas reakciju būtu sapratis. Taču patiesībā es krievu valodu sāku apgūt jau sava pirmā brauciena laikā 1999. gadā, turklāt ģimenes apstākļu dēļ. Vēlāk es sāku mācīties latviešu valodu, kas gan, kā man jāatzīst, gāja ļoti lēni. Šovasar es apmeklēju latviešu, nevis krievu valodas nodarbības.

Rīga – šī skaistā pilsēta pie Daugavas ietekas Baltijas jūrā – jau atkal kļuvusi man daudz tuvāka, vai arī es tai. Maija beigās es ierados ar drošo sajūtu, ka pilsētu patiesībā jau pazīstu diezgan labi, bet jau jūnijā biju spiests atzīt, ka īstenībā joprojām esmu svešinieks, ne savējais. Taču, pateicoties daudziem interesantiem cilvēkiem, kurus man šajā laikā bija iespēja iepazīt, kā arī jaunām vietām, kuras šovasar apmeklēju pirmo reizi, es Rīgā jūtos tik labi kā vēl nekad iepriekš. Man būtu ļoti grūti atvadīties no šīs pilsētas, ja nezinātu, ka arī turpmāk to bieži apmeklēšu.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Cienīgs noslēgums visam bija pagājušajā piektdienā (26. septembrī) notikušais kamerorķestra Sinfonietta Riga un Berlīnes Andromeda Mega Express Orchestra kopkoncerts Latvijas Zinātņu akadēmijas koncertzālē “Rīga” diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Starp citu, šī pasākuma iniciators un atbalstītājs ir Gētes institūts Rīgā, kas diriģentam Danielam Glacelam (Daniel Glatzel) pasūtināja kompozīcijas īpaši šim “lielorķestrim”. Rezultāts bija iespaidīgs klasikas, džeza, bigbenda, kino mūzikas, frīdžeza, elektroniskās mūzikas un avangarda mūzikas elementu sajaukums. Aizraujošs notikums, kas prasās pēc atkārtojuma

Atkārtoti gan visticamāk netiks izsludināta Rīgas pilsētas apskatnieka vieta. Žēl. Taču nākotnē pavisam noteikti būs citas iespējas, kā veicināt kultūras apmaiņu starp Vāciju un Latviju. Tā ir būtiska abām pusēm, jo īpaši tagad, Ukrainas krīzes laikos.

Vācu delegācija Rīgā

Šķiet, ka Rīga šobrīd ir visai iecienīts ceļojumu galamērķis vācu politiķiem. Pēc Vācijas Bundestāga Kristīgi sociālās savienības (CSU) deputātu grupas nesenā un pretrunīgi vērtētā brauciena uz šāgada Eiropas kultūras galvaspilsētu (skatīt “Spiegel” rakstu 06.04.2014.) un neilgi pēc tam notikušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles īsās vizītes Rīgā, lai apspriestos ar Latvijas Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu, tagad Rīgu apmeklēja Vācijas Bundestāga Kultūras un mediju komisijas delegācija. Delegācija, kuras sastāvā, starp citu, bija deputāti Urzula Grodena Kraniha (Ursula Groden Kranich, CDU/CSU), Dr. Herlinde Gundelaha (Dr. Herlind Gundelach, CDU/CSU), Dr. Filips Lengsfelds (Dr. Philipp Lengsfeld, CDU/CSU), Burkhards Blīnerts (Burkhard Blienert, SPD), Zigrīda Hupaha (Sigrid Hupach, DIE LINKE.), Ulle Šausa (Ulle Schauws, (BÜNDNIS 90/DIE GRÜNEN) un Zīgmunds Ērmanis (Siegmund Ehrmann, SPD/komisijas priekšsēdētājs), protams, iegriezās arī Ūmeo Zviedrijā, kas līdzās Rīgai arī ir Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. Kopumā brauciens ilga piecas dienas (no 2014. gada 25. līdz 29. augustam).

Pēc Okupācijas muzeja un Rumbulas un Biķernieku holokausta upuru memoriālu apmeklējuma Bundestāga deputāti viesojās arī Gētes institūtā, kur viņus informēja par institūta darbību. Laipnā kārtā es varēju būt klāt šajā sarunā. Bija interesanti redzēt, cik atšķirīgu interesi izrādīja delegācijas dalībnieki. Kamēr vieni uzmanīgi klausījās un aktīvi uzdeva jautājumus, citi ik pa laikam labprātāk spēlējās ar saviem mobilajiem tālruņiem. Brīžam bija dzirdams pa kādam e-pasta vai SMS nosūtīšanas vai saņemšanas signālam. Tas, protams, nenozīmē, ka delegācijas locekļi principā nebija ieinteresēti. Ir saprotams, ka katram politiķim ir tēmas, kurām viņš vēlas pievērsties aktīvāk, un galu galā grupai aiz muguras jau bija saspringta programma.

Sarunas noslēgumā tika pieminēta kādreizējā VDK ēka, kurā kopš četrdesmito gadu sākuma līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai visbrutālākajā veidā bija ieslodzīti neskaitāmi nevainīgi cilvēki. Ēka bija tukša kopš deviņdesmito gadu sākuma līdz šā gada maijam, kad to kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros atvēra apmeklētājiem. Kopš tā brīža te vienlaikus aplūkojamas sešas izstādes, turklāt tiek piedāvātas arī ekskursijas pa cietuma kamerām pagrabstāvā. Cik man zināms, šīs iespaidīgās vietas apmeklējums delegācijai sākotnēji nebija paredzēts.  Taču nu esmu uzzinājis, ka grupai kaut kādā veidā tomēr izdevies aplūkot VDK ēku un izstādes – turklāt ar paliekošu iespaidu, jo acīmredzot delegācija tagad vēlas atbalstīt šīs ēkas kā piemiņas vietas vai muzeja saglabāšanu. Vai tā notiks, nav droši zināms. Šā gada rudenī Rīgā plānota konference, kurā kultūras pārstāvji, zinātnieki un politiķi diskutēs par to, kādai būtu jābūt šīs ēkas, kurā notikušas tik daudzas zvērības un kurai vairākums rīdzinieku pēdējo gadu desmitu laikā metuši lielu līkumu, nākotnei. Es gaidu to ar nepacietību un priecājos, ka delegācija arī turpmāk vēlas pievērsties šai tēmai.