Mikrorajonu pašportreti

Ko redz tūristi, apmeklējot Rīgu? Protams, Vecrīgu, varbūt arī tā dēvēto kluso centru ar jūgendstila ēkām, noteikti vēl arī ceļu uz lidostu. Kāds iespaids viņiem paliek? Iespējams, tāds, ka Rīga ir skaista pilsēta, pilsēta, kas acīmredzot labi attīstījusies, kas ir ceļā uz Rietumeiropas līmeni (ja mūsu laikos tas vispār vēl nozīmē kaut ko pozitīvu).

Taču tas, kas vairumam ceļotāju paliek nepamanīts, ir – kā jau tas nereti mēdz būt – mazāk ievērojamā pilsētnieku ikdienas dzīve. Pilsētā ir pavisam 58 apkaimes, no kurām vairākums ir dzīvojamie rajoni, pārsvarā blokmāju rajoni pilsētas nomalē – tādi kā Pļavnieki austrumos vai Ziepniekkalns rietumos. Tuvāk vecpilsētai atrodas kvartāli, kam raksturīgas senas, parasti neremontētas koka ēkas. Te minamas tādas apkaimes kā Maskavas priekšpilsēta, Āgenskalns un Torņkalns. Tām visām piemīt sava īpašā atmosfēra. Kamēr daži kvartāli aizvien vairāk piesaista gados jaunus cilvēkus un tiek uzskatīti par stilīgiem, citiem nākas cīnīties ar iedzīvotāju aizplūšanu un pamestām ēkām. Tas, kā nepietiek gandrīz visām šīm 58 apkaimēm, ir kultūras un sociālie projekti.

Lai iedzīvotājus aktīvāk iesaistītu kultūras galvaspilsētas gada programmā, nodibinājums “Rīga 2014” ir aizsācis vairākus projektus, kas veido vienu no kopējās programmas septiņām tematiskajām līnijām. Tā saucas “Ceļu karte”, un tās kuratore ir Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa. Līdz šim īstenoti jau vairāki nelieli, sabiedrībā maz pamanīti projekti, piemēram, savulaik narkotiku tirdzniecībai izmantoto iekšpagalmu sakārtošana un labiekārtošana vai Ziemeļblāzmas svētdienas mākslas skolas atvēršana.

Īpašs un arī ilgstošs projekts bija foto darbnīcas, kurās no 2012. līdz 2014. gadam piedalījās Ķengaraga, Bolderājas, Juglas un citu Rīgas apkaimju iedzīvotāji, lai ārzemju un Latvijas foto mākslinieku, tostarp Vesa Altonena (Vesa Aaltonen), Kaspara Gobas, Andreja Strokina, Andra Kozlovska, Vincena Bēkmana (Vincen Beeckman), Bahbaka Hašemi-Nežada (Bahbak Hashemi-Nezhad), Evas Voutsaki (Eva Voutsaki) un Ivetas Vaivodes vadībā veidotu savus fotogrāfiskos portretus. Pašportretu izlase pāris nedēļu bija skatāma izstādes “Rīgas paš/portreti” ietvaros, kas notika kādreizējā tabakas fabrikā.

Izstādīta tika arī iedzīvotāju iesūtīto pašportretu (vai portretu) izlase. 

Vincens Bēkmans (Beļģija) 2013. gada martā Rīgas starptautiskajā autoostā un kādā Imantas tirdzniecības centrā aicināja garāmgājējus radīt savus pašportretus, izmantojot veco, labo foto kabīni. Mūsdienās tā teju jau izgājusi no modes, – pateicoties iespējai ar viedtālruņiem uzņemt “selfijus” un uzreiz izplatīt tos visos iespējamos sociālajos tīklos.

Īpašs projekts bija Ivetas Vaivodes (Latvija) darbnīca, kuras ietvaros kādreizējā Strazdumuižas villā esošā Juglas neredzīgo aprūpes centra iemītnieki veidoja savus pašportretus mālā.

Māksliniece Eva Voutsaki (Grieķija/Lielbritānija) ļāva reflektēt personiskos stāstus, dodot iespēju darbnīcas dalībniecēm no Bolderājas, pilsētas mikrorajona ar sevišķi lielu krieviski runājošo iedzīvotāju īpatsvaru, apstrādāt senas ģimenes fotogrāfijas.

Savukārt Bahbaks Hašemi-Nežads (Lielbritānija) ar savas darbnīcas dalībniekiem devās vairākās pastaigās pa Bolderāju.  Tā radās uzņēmumi, kas iedzīvotājus rāda mazliet distancētāk.

Pēc izstādes apmeklējuma man palika iespaids, ka tieši šādi projekti atstāj paliekošu ietekmi – mazās lietās.