Īsa klātbūtne

Negaidīti un pārsteidzoši – vairāk vai mazāk nejauši es uzzinu par izstādes atklāšanu galerijā „Mākslas Banka”. Tur no 29. augusta latviešu gleznotāja Marta Veinberga un šveiciešu fotogrāfs Mihaels Bīlers (Michael Buehler) izstāda savus darbus, kas pirmajā acumirklī liekas pilnīgi atšķirīgi, taču, aplūkoti vērīgāk, atklāj daudz kopīgu iezīmju.

Marta Veinberga. Vilnis. Eļļa, audekls, 65 x 60 cm, 2014

Martas Veinbergas eļļas gleznās redzamas šķietami tukšas padomju laika ēkas, savukārt Mihaela Bīlera uzmanība pilnībā pievērsta jūrai un kalniem. Ja viņa fotogrāfijas jautājumu, kas tad tajās īsti redzams, nereti atstāj atklātu, tad Marta Veinberga skatītājam cenšas radīt sajūtu, ka viņš redz it kā teju perfektu oriģināla kopiju. Turklāt viņas gleznas atgādina darbus, ko radījis amerikāņu reālisma gleznotājs Edvards Hopers (Edward Hopper), kura glezna "Nighthawks" kopēta neskaitāmas reizes (piemēram, Gotfrīda Helnveina (Gottfried Helnwein) "Boulevard of Broken Dreams").

Mihaels Bīlers. Ledus stāvs. Foto no Albulas, 32 x 31 cm

Abiem māksliniekiem kopīga vientulība, kas jūtama viņu darbos. Vientuļas mājas, kas savā veidā ir pārāk skaistas, pārāk jaunas. Gandrīz rodas iespaids, ka māksliniece ar saviem rāmajiem, precīzajiem otas vilcieniem vēlētos pasargāt, nomierināt acīm redzami pazudušās ēkas. Turpretī Mihaels Bīlers izaicina likteni jeb, pareizāk sakot, nejaušību. Jo viņš – tā viņš man skaidro – savā analogajā “Leica” kamerā labprātāk izmantojot īpaši vecas filmiņas. It sevišķi aukstumā fotouzņēmumos tad parādoties defekti. Šie defekti – mulsinošas svītras vai savāda nokrāsa – viņa fotogrāfijas padara noslēpumainas. Un skatītājs neviļus iejūtas fotogrāfa lomā, it kā vēlēdamies izdzīvot to mirkli, kurā aplūkotā fotogrāfija tapusi.

Šādā izpratnē izstādes nosaukums "Īsa klātbūtne", protams, ir pilnīgi atbilstošs. Gluži pretēji tam pieredzējušais fotogrāfs Mihaels Bīlers un Marta Veinberga, kas tikai nesen beigusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, ir pazīstami jau vairākus gadus. Un ne tikai tas vien – Latviju Mihaels Bīlers apmeklē jau kopš 1994. gada. No tā laika viņš šeit atgriežas regulāri – ne tikai fotografēt jūru, bet arī pasniegt foto kursus.

Vācu delegācija Rīgā

Šķiet, ka Rīga šobrīd ir visai iecienīts ceļojumu galamērķis vācu politiķiem. Pēc Vācijas Bundestāga Kristīgi sociālās savienības (CSU) deputātu grupas nesenā un pretrunīgi vērtētā brauciena uz šāgada Eiropas kultūras galvaspilsētu (skatīt “Spiegel” rakstu 06.04.2014.) un neilgi pēc tam notikušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles īsās vizītes Rīgā, lai apspriestos ar Latvijas Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu, tagad Rīgu apmeklēja Vācijas Bundestāga Kultūras un mediju komisijas delegācija. Delegācija, kuras sastāvā, starp citu, bija deputāti Urzula Grodena Kraniha (Ursula Groden Kranich, CDU/CSU), Dr. Herlinde Gundelaha (Dr. Herlind Gundelach, CDU/CSU), Dr. Filips Lengsfelds (Dr. Philipp Lengsfeld, CDU/CSU), Burkhards Blīnerts (Burkhard Blienert, SPD), Zigrīda Hupaha (Sigrid Hupach, DIE LINKE.), Ulle Šausa (Ulle Schauws, (BÜNDNIS 90/DIE GRÜNEN) un Zīgmunds Ērmanis (Siegmund Ehrmann, SPD/komisijas priekšsēdētājs), protams, iegriezās arī Ūmeo Zviedrijā, kas līdzās Rīgai arī ir Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. Kopumā brauciens ilga piecas dienas (no 2014. gada 25. līdz 29. augustam).

Pēc Okupācijas muzeja un Rumbulas un Biķernieku holokausta upuru memoriālu apmeklējuma Bundestāga deputāti viesojās arī Gētes institūtā, kur viņus informēja par institūta darbību. Laipnā kārtā es varēju būt klāt šajā sarunā. Bija interesanti redzēt, cik atšķirīgu interesi izrādīja delegācijas dalībnieki. Kamēr vieni uzmanīgi klausījās un aktīvi uzdeva jautājumus, citi ik pa laikam labprātāk spēlējās ar saviem mobilajiem tālruņiem. Brīžam bija dzirdams pa kādam e-pasta vai SMS nosūtīšanas vai saņemšanas signālam. Tas, protams, nenozīmē, ka delegācijas locekļi principā nebija ieinteresēti. Ir saprotams, ka katram politiķim ir tēmas, kurām viņš vēlas pievērsties aktīvāk, un galu galā grupai aiz muguras jau bija saspringta programma.

Sarunas noslēgumā tika pieminēta kādreizējā VDK ēka, kurā kopš četrdesmito gadu sākuma līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai visbrutālākajā veidā bija ieslodzīti neskaitāmi nevainīgi cilvēki. Ēka bija tukša kopš deviņdesmito gadu sākuma līdz šā gada maijam, kad to kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros atvēra apmeklētājiem. Kopš tā brīža te vienlaikus aplūkojamas sešas izstādes, turklāt tiek piedāvātas arī ekskursijas pa cietuma kamerām pagrabstāvā. Cik man zināms, šīs iespaidīgās vietas apmeklējums delegācijai sākotnēji nebija paredzēts.  Taču nu esmu uzzinājis, ka grupai kaut kādā veidā tomēr izdevies aplūkot VDK ēku un izstādes – turklāt ar paliekošu iespaidu, jo acīmredzot delegācija tagad vēlas atbalstīt šīs ēkas kā piemiņas vietas vai muzeja saglabāšanu. Vai tā notiks, nav droši zināms. Šā gada rudenī Rīgā plānota konference, kurā kultūras pārstāvji, zinātnieki un politiķi diskutēs par to, kādai būtu jābūt šīs ēkas, kurā notikušas tik daudzas zvērības un kurai vairākums rīdzinieku pēdējo gadu desmitu laikā metuši lielu līkumu, nākotnei. Es gaidu to ar nepacietību un priecājos, ka delegācija arī turpmāk vēlas pievērsties šai tēmai.

Herdera dzimšanas diena

Vakar Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried Herder) svinēja savu 270. dzimšanas dienu (25.08.2014). Es to nebūtu zinājis, ja man to nebūtu pastāstījis Matiass Knolls (Matthias Knoll), tulkotājs, dzejnieks un man vispirms latviešu literatūras un kultūras pazinējs. Un tāpat es nebūtu zinājis, ka piecdesmitajos gados oriģinālo cokolu Herdera piemineklim, kas šobrīd atrodas Herdera laukumā netālu no Doma galvenās ieejas, „atņēma” padomju vara. Tur savu lomu noteikti spēlēja naids pret visu vācisko.

Tagad es zinu, ka pirms 150 gadiem, 1864. gadā, laukums tika pārdēvēts par godu vācu filozofam un rakstniekam – tieši 100 gadus pēc viņa ierašanās Rīgā, lai mācītu un sludinātu Domskolā. Starp citu, savu toreizējo formu laukums ieguva, kad tika nojaukta apbūve Doma rietumu pusē. Līdz 1864. gadam laukums bija pilsētas mazo svaru atrašanās vieta, kālab līdz tam tika saukts par Mazo Svaru laukumu.

Ir visnotaļ zīmīgi, ka Herdera piemineklis bija pirmais piemineklis kultūras darbiniekam Rīgā, taču šodien par šo jubileju tikpat kā neviens nav licies ne zinis. Turklāt Herders bija tas, kurš savas uzturēšanās laikā Rīgā, no 1764. līdz 1769. gadam, iepazinās ar latviešu tautasdziesmām jeb dainām un iepazīstināja ar tām plašāku publiku, iekļaujot dažas no tām savā divsējumu darbā „Volkslieder” („Tautasdziesmas”, izdots 1778./79. g.). Otrs, zināmāks izdevums tika publicēts 1807. gadā ar nosaukumu "Stimmen der Völker in Liedern" („Tautu balsis dziesmās”). Tā viņš stiprināja arī pamazām augošo latviešu nacionālo apziņu.

Manuprāt, Matiass Knolls vakar nolika ziedus pie pieminekļa (es nebiju tur klāt). Un viņš uzskata, ka Herders būtu pelnījis jaunu cokolu. Kā dzimšanas dienas dāvanu, tā teikt. Tas tomēr būtu pūliņu vērts, varbūt uz 275. dzimšanas dienu.

Baltijas ceļš

Aizvakar, 23. augustā, visa Rīga svinēja 25. gadadienu, kopš vairāk nekā 600 kilometru garā ķēdē sastājās cilvēki no Polijas robežas tuvumā esošās Viļņas līdz netālu no Somijas robežas esošajai Tallinai. Šis notikums nogludināja ceļu Baltijas valstīm, lai vairāk nekā pēc 50 gadu padomju okupācijas tās beidzot atkal kļūtu neatkarīgas.

Cilvēki toreiz demonstrēja pret Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma slepeno papildu protokolu, kopš kura parakstīšanas 1939. gada 23. augustā 1989. gadā apritēja 50 gadi. Līdz ar šo vienošanos savā veidā tika apzīmogotas beigas Latvijas neatkarībai, jo abas lielvaras vienojās, ka kopš tā brīža Latvija pieder padomju ietekmes sfērai.

Tikai pēc nedēļas ar Vācijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules karš, 17. septembrī arī padomju armija šķērsoja Polijas robežu, 5. oktobrī Latvijas valdība tika piespiesta parakstīt savstarpējās palīdzības un kara bāzu izvietošanas paktu, 31. oktobrī līdz ar līguma par „Vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju” parakstīšanu bez lielas domāšanas tika pasludinātas vācbaltiešu vēstures beigas Latvijā (tie tūlīt tika pārvietoti uz Vāciju vai iekarotajiem Polijas apgabaliem), un 1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks okupēja Latviju.

Pēc tam sākās ļaunākie gadi Latvijas vēsturē, kad padomju vara 1941. gada jūnijā uz Sibīriju deportēja aptuveni 15000 latviešu un 1949. gada martā vēl aptuveni 44000 latviešu (Latvijas Institūta norādīties skaitļi). Šādā kontekstā ir visnotaļ saprotams, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju priecājās, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai un iesoļoja Rīgā.

Vēsture ir brutāla, un es te nemaz nevēlos sīkāk iztirzāt, kā vācieši ar neskaitāmu latviešu kolaboracionistu laipnu palīdzību iznīcināja vairāk nekā 90% ebreju iedzīvotāju un kā pēc Padomju Savienības atkārtotas ienākšanas Latvijā savi 120000 latviešu devās nezināmajā trimdas ceļojumā, lielākoties Vācijas, Zviedrijas, Ziemeļamerikas un Brazīlijas virzienā.

Un nu šīs svinības par godu grandiozajai cilvēku ķēdei, kādu Eiropa vēl nekad nebija piedzīvojusi. Tās sākās ar starptautisku konferenci „Baltijas ceļš” 21. un 22. augustā Latvijas Universitātē un bijušajā VDK ēkā, kurā ievērojami zinātnieki, žurnālisti un politiķi diskutēja par mācībām, kas būtu gūstamas no pēdējo 25 gadu notikumiem. Pasākumu organizēja ne tikai nodibinājums „Rīga 2014”, bet kā līdzorganizators arī Konrāda Adenauera fonds Rīgā. Un tāpēc nebija arī nekāds pārsteigums, ka atklāšanas runu (līdzās pārējām uzrunām) teica arī tāds CDU politiķis kā Norberts Lammerts (Norbert Lammert), tagadējais Vācijas Bundestāga prezidents. Divu dienu ilgās konferences noslēgumā „Stūra mājas” iekšpagalmā notika Latvijas VDK upuru atceres pasākums, un tika noliktas svecītes pie piemiņas plāksnes pie ēkas ārējās fasādes.

Bet aizvakar, 23. augustā, bija svētku diena, gadadiena, kuras kulminācija bija lielkoncerts tieši pie Brīvības pieminekļa, ar Liepājas simfonisko orķestri un dziedātājiem no visām trim Baltijas valstīm. Un es, es biju tur klāt, pašā vidū, daļa no visa – un kaut kādā veidā arī mazliet sajutos kā latvietis. Vismaz spēju iejusties, ko šī nācija, kuru tik brutālā veidā izmantojušas tik daudzas lielvaras, izcietusi un vēl aizvien izcieš. Jo brūces vēl ne tuvu nav sadzijušas, vēsturiskie konflikti vēl ne tuvu nav vēsture.

Protams, tika teiktas runas, īsi uzrunāja Laimdota Straujuma, Latvijas premjerministre, Aļģirds Butkevičš (Algirdas Butkevičius), Lietuvas premjerministrs, un Tāvi Reivass (Taavi Rõivas), Igaunijas premjerministrs. Taču daudz lielākus aplausus izpelnījās Dainis Īvāns, latviešu žurnālists un politiķis, kurš 1986. gadā kļuva plaši zināms ar savu enerģisko un beigu beigās sekmīgo iestāšanos pret otra Daugavas aizsprosta izbūvi pie Daugavpils. Viņš ir viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem, kas kopā ar pretošanās kustībām Lietuvā un Igaunijā organizēja cilvēku ķēdi.

Bet svinību emocionālā kulminācija noteikti bija dziesmas no (komponista Zigmara Liepiņa un dzejnieces Māras Zālītes) rokoperas „Lāčplēsis”, veiksmīgākās muzikālās izrādes latviešu mūzikas vēsturē, kam astoņdesmito gadu beigās bija ārkārtīgi panākumi Latvijā, kā arī leģendārā Igo uzstāšanās kopā ar tikpat leģendāro rokgrupu Remix, kurš toreiz izpildīja rokoperas galvenā varoņa Lāčplēša lomu. Publika bija sajūsmā un kā 1989. gadā sadevās rokās, un visšaurākajā telpā izveidoja garu, ļoti garu cilvēku ķēdi. Kas jutās kā 600 kilometru gara. Taču tad šovs bija galā, un visi devās mājup, un turpat tuvumā kā vienmēr savdabīgas „mūzikas” zemo basu dārdināja (krievvalodīgā?) diskotēka, kuras īpašnieki, starp citu, pat vairākiem lūgumiem par spīti, nebija pierunājami uz nedaudz klusāku mūzikas atskaņošanu.

Lielie kapi

Ne kuram katram patīk kapsētas – tas ir saprotams. Un nav šaubu, ka pazīstama cilvēka kapam tuvoties nav viegli. Neraugoties uz to, kapsētas ir arī vietas, kur vēsture izjūtama īpaši spilgti. Piemēram, Lielajos kapos Rīgas ziemeļaustrumos, kas no 1773. līdz 1944. gadam bija iecienītākā vācbaltiešu pēdējā atdusas vieta. Apmēram divas trešdaļas tur iekopto kapavietu piederēja vācbaltiešiem.

Mans dzīvoklis no šīs kapsētas atrodas tikai dažu minūšu attālumā, un šī iemesla dēļ es šad un tad dodos pastaigā starp vecajām kapličām, krustiem un salauztajām kolonnām un atkarībā no noskaņojuma ļauju domām lidot vai – un tas notiek biežāk – cenšos tās sakārtot.

Jau gadiem šī apmēram 22 hektārus plašā teritorija, kas pieder Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, vairāk vai mazāk atstāta savā vaļā. Apgāztie kapakmeņi paliek guļam, un ģimeņu kapličas kalpo kā patvērums bezpajumtniekiem. Nolaistība sākās jau pēckara gados, kad daudzi kapi tika izlaupīti vai nopostīti. Turklāt 20. gs. sešdesmitajos gados pilsētas vadība pieņēma lēmumu pārveidot jau 1957. gadā pilnībā slēgto kapsētu par parku. Pēc tam liela daļa kapu tika iznīcināti.

 

Taču šobrīd nevar runāt par sakoptu parku, gluži pretēji – nav jābrīnās, ja starp senajām kļavām, liepām un ozoliem uzdursieties priekšmetiem, kas atlikuši no kapiem, – vai tā būtu tikai kāda krusta atlūza, vai veca kapu iežogojuma dzelzs stienis.

Pastaigu laikā manas domas nereti riņķo ap vācbaltiešiem, kas 1939. gadā pēc Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma noslēgšanas īsā laika posmā bija spiesti pamest savu dzimteni un pārcelties uz Vāciju vai iekarotajiem Polijas apgabaliem. Viens no viņiem bija, piemēram, Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Bockslaff, 1858-1945), kurš bija dzimis Rīgas tirgotāju ģimenē un kļuvis par vienu no ievērojamākajiem Rīgas arhitektiem. Viņš cita starpā projektējis Lielās ģildes dzīvojamo ēku, Mākslas akadēmiju (kādreizējo Biržas komercskolu) un jūgendstila baznīcu Jūrmalas pilsētas daļā Dubultos. 1945. gadā viņš gāja bojā Poznaņā bombardēšanas laikā. Viņa ģimenes kapliča ir viena no sakoptākajām kapavietām Lielajos kapos. Viņa pēcnācēji to restaurējuši un papildus iegravējuši viņa vārdu.

 

Taču lielākā daļa kapu mūsdienās nav saglabājušies. Kur tagad pavasaros pumpurojas krokusi, kur rudeņos sakritušas lapas un ziemā vecāki ragaviņās velk savus bērnus niecīga izmēra pakalniņos, reiz atdusējās viņi, vācbaltieši, kas vairāk nekā 700 gadu bija noteikuši Rīgas likteņus un kuru pēcteči tagad dzīvo, izkaisīti pa visu Vāciju. Daudzi no viņiem aktīvi darbojas vācbaltiešu organizācijās, taču tikai retais atgriežas, lai šeit sāktu jaunu dzīvi.

Tā raugoties, pastaiga pa Lielajiem kapiem uz mani iedarbojas kā vācbaltu kultūras spoguļattēls. Kā nodaļa, kas aizvērta un kuras turpinājumu rakstīt nav iespējams. Latvieši un krievi, kas mūsdienās veido pilsētas iedzīvotāju vairākumu, izrāda tikai niecīgu interesi par šo savas vēstures aspektu. Savas pilsētas vēstures. Bet varbūt tas vēl mainīsies.

Kultūra ir …

Lielākā daļa iet garām, tikai retais to ievēro – nodibinājuma “Rīga 2014” jaukā uzlīmju akcija ar jautājumu, ko rīdziniekiem, respektīvi, Rīgas viesiem nozīmē kultūra, tik piemērotajā kultūras vasarnīcā Esplanādē ir izaugusi par pamatīgu „uzlīmju sienu”…

Ja aplūko atbildes, rezumējums būtu, ka katram kultūra ir kaut kas cits, jeb kultūra ir viss, jeb kultūra ir no visa pa druskai …

Un salīdzinājumā ar pretenciozo kultūras galvaspilsētas programmu, kuras oficiālais nosaukums ir „Force Majeure” (nepārvarama vara), lielākā daļa atbilžu uz uzlīmēm ir…., ak, ko tur daudz runāt jeb rakstīt, dažkārt vislabāk runā lietas pašas par sevi …

ReReRīga?

Es domāju par to visu nedēļas nogali. Skaļi un klusi. Par vārda „ReReRīga” jēgu. Ko gan tas varētu nozīmēt, es prātoju. Varbūt tam kāds sakars ar „retro”? Vai varbūt tas vienkārši ir kāds latviešu vārds? Nē. Google tulkotājs uz maniem ierakstiem vienmēr atbildēja tikai ar atbalsi. Vienalga.

Lai gan, patiesībā nav vienalga, nemaz arī ne. Proti, runa ir par pasaules mūzikas un ielu mākslas festivālu ar šādu fonētiski caur un cauri skanīgu un kaut kādā ziņā maģiskus brīžus sološu nosaukumu. Maģisks. Tas varētu būt efektīgi. Jo ielu māksla un pasaules mūzika reizēm tiešām var būt ekstrēmi iespaidīga.

BRAM GRAAFLAND (Nīderlande), Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Laikam tas ir pārsteiguma efekts, kas iestājas, kad cilvēks, neko nenojaušot, ar svarīgu vai nesvarīgu mērķi acu priekšā (vai vienkārši bez mērķa) iet pa ielu un piepeši aiz nākamā stūra viņu „piemeklē” trakulīga pantomīma, riskanta akrobātika vai aizsmakušas balsis, kas kaut kādā veidā neļauj iet prom, jo gribas uzzināt, kas notiks tālāk.

Vismaz man tā bieži ir gadījies. Piemēram, atceros divus vīrus, kuri Londonas Pikadilli laukumā tik neaptverami labi bungoja uz diviem primitīviem plastmasas spaiņiem, ka es aizmirsu visu pārējo, visus plānus, ja tādi bija, metu pie malas, un paliku stāvam līdz beigām, pat vēl tad, kad abi vīri bija iekasējuši nopelnīto un nevilcinoties devušies prom.

COMPAGNIE MOBIL (Nīderlande), Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Taču atpakaļ pie Rīgas. Proti, tur pagājušajā nedēļas nogalē otro reizi vēsturē notika šis „ielu mākslas un pasaules mūzikas festivāls”. Pēc rīkotāju izteikumiem, tas esot lielākais šāda veida festivāls Baltijā – un tas jau otrajā pastāvēšanas gadā –, kas savā ziņā norāda, ka no Tallinas līdz Viļņai nenotiek neviens cits līdzīgs, jeb, ja tomēr, tad tikai mazs festivāls, kas savukārt norāda uz to, ka ielu teātrim un pasaules mūzikai Baltijas valstīs līdz šim, šķiet, vēl nav bijusi īpaša nozīme.

Personīgi es ar šo „mākslas žanru” esmu sastapies samērā bieži – vai arī tas ar mani –, pirmām kārtām Francijā, Aviņonā, teātra festivāla laikā, kur līdzās oficiālajai programmai norisinās arī “off” programma un vēl bez tam arī neoficiāls ielu teātra festivāls.

CIRKA TEATER/AUSEKLĪTIS  (Norvēģija/Latvija), Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Taču piedzīvot ielu mākslu un pasaules mūziku Rīgā man bija kas dīvains. Manās acīs te rietumu pasaules ielu mākslinieki ar savu vairāk vai mazāk vārdos neizteikto protestu pret visu mietpilsonisko sastapās ar publiku pilsētā, kurā, pēc manām domām, vēl nav īsti attīstījusies „pilsoniskā sabiedrība”. Daudzi cilvēki vienkārši pieņem lietas tādas, kādas tās ir. Tikai daži tic tam, ka iespēj ko manīt. Vismaz es tā šobrīd to redzu.

Bet varbūt šis festivāls ir arī zīme, ka te kaut kas attīstās. Tas būtu iespējams. Starp citu, tagad es arī zinu, ko nozīmē ReReRīga. Tas ir latviešu būvfirmas nosaukums. Tu re.

Siguldas šnicele

Rīgā joprojām ir visnotaļ daudz reliktu, kas atgādina par  padomju pagātni, kad Latvija vēl saucās „Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika“. Tāda ir ne tikai Zinātņu akadēmija, piecdesmitajos gados Staļina laika „tortes“ stilā būvēta augstceltne, bet arī neskaitāmās blokmājas priekšpilsētās. Tāpat nevar nepieminēt „melno zārku“, kas sākotnēji celts kā latviešu sarkano strēlnieku muzejs un mūsdienās ir Okupācijas muzeja mājvieta, un, protams, arī piemineklis latviešu strēlniekiem, kas joprojām atrodas Strēlnieku laukumā.

Tas, protams, ne tuvu nav viss Rīgā atrodamais padomju „kultūras mantojums“. Man bija zināms, ka par šo tēmu tagad tiek rīkotas arī ekskursijas pa pilsētu. Tāpat biju dzirdējis, ka Liepājā tiek piedāvātas ekskursijas par tēmu „padomju cietums“, kuru laikā apmeklētāji reizi pa reizei tiek ieslodzīti cietuma kamerā un par cietumsargu pārģērbies gids viņiem rupji uzkliedz. Par to, vai šāda veida „dzīvās vēstures“ pieredzei patiešām ir kāda jēga, noteikti var strīdēties.

Taču to, ko nesen atklāju Siguldā, līdz šim Latvijā vēl nebiju sastapis. Tieši līdzās Turaidas muzeja parkam kādā neremontētā padomju laika ēkā iekārtota ēdnīca  aicina ieturēt maltītes kā padomju laikos, turklāt tajā ierīkota arī mini izstāde par ēšanas kultūru Padomju Savienībā. Manī tas modināja ziņkāri. Tas bija gandrīz kā deviņdesmito gadu beigās, kad pirmo reizi apceļoju Latviju un moderni restorāni tik bieži vēl nebija sastopami. Cenas tolaik bija atbilstoši zemas. Taču tagad – kāds pārsteigums! Ēdiens, par kura garšu labāk lieki netērēt vārdus, turklāt par lielāku summu, nekā šāds piedāvājums maksātu citos modernos bistro. Biznesa ideja, ne vairāk, un arī es uz tās uzķēros.