Rīga ir tukša, Rīga ir pilna – pilsētā ir dīvaina atmosfēra. Nedēļas nogalē vairāk nekā 400 korus pārstāvošie 27000 dziedātāju, kas desmit dienas neļāva Rīgai atvilkt elpu, to atkal pameta. Un Pasaules koru olimpiādes organizatoriem arēnā Rīga vēlreiz izdevās sarīkot patētisku noslēguma ceremoniju, kas, noteikti ne nejauši, tomēr ļoti atgādināja olimpiskās spēles, tikai daudzkārt mazākā apmērā.
 |
| Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014 |
Pirms tam es nemaz nezināju, ka šim konkursam pasūtīta sava himna un arī savs karogs. Taču tā ir tiesa (tagad es to zinu). Protams, tāpat kā atklāšanā, uz skatuves vēlreiz tika uznesti visu dalībvalstu karogi. Tad milzīgs koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un vairāki (lieliski) solisti meistarīgi prezentēja pasaules hītus no tādu mākslinieku kā Eltona Džona, Maikla Džeksona, Mikis Teodorakis un ABBA repertuāra, līdz skatītāji bija vai bez elpas un visa zāle viļņojās.
 |
| Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014 |
Tas, ka pa starpu vajadzēja noklausīties pāris īsas uzrunas, ko teica Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde, Rīgas mērs Nils Ušakovs un Interkultur prezidents Ginters Tičs (Günter Titsch), publikā nevienu netraucēja, jo pasākums raiti turpinājās, līdz beigās pār skatītājiem nolija zelta spīguļu lietus. Ideāls noskaņojums. Perfekti inscenēts. Un arī absolūti drošs efekts. Beigās man palika doma, ka aiz tā visa tomēr laikam slēpjas ne tik daudz ideālisma, cik, it kā pavisam starp citu, arī finansiālas intereses. Kā nekā organizators Interkultur ar Pasaules koru olimpiādi gūst peļņu, tik daudz ir skaidrs.
 |
| Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014 |
Taču atpakaļ pie Rīgas. Dziedātāji ir prom un līdz ar viņiem arī lieliskā atmosfēra. Tā vietā vecpilsēta šķiet tuvojamies tūrisma viļņa augstākajam punktam. Viens pēc otra autobusi izlādē savas milzīgās ceļotāju grupas, kas steigā slāj pa vēsturiskajām ieliņām. Līvu laukuma ielas kafejnīcās mūzika tiek spēlēta tik skaļi, ka normāli sarunāties vairs nav iespējams. Turpretī lielākā daļa vietējo šķiet devušies atvaļinājumā, vai izbraukuši uz Jūrmalu, 60000 iedzīvotāju lielo kūrortu Rīgas pievārtē. Tur pašlaik notiek starptautiskais populārās mūzikas jauno izpildītāju konkurss „Jaunais vilnis”, kurā cerību pilni jaunie talanti no bijušajām padomju republikām televīzijas kameru priekšā pazemīgi uzklausa Krievijas estrādes dūžu vērtējumu par savu sniegumu ar atzīmēm no viens līdz desmit. Šis pasākums turpinās vēl līdz nedēļas nogalei, līdz tam laikam Dzintaru koncertzāle paliks plaši norobežota, lai varētu tikt nodrošināta lielā skaitā no Maskavas atbraukušo zvaigžņu un VIP personu „statusam atbilstoša” uzņemšana. Aiz nožogojuma pacietīgi pulcējas fani, lai notvertu kādu skatienu vai sadabūtu kādu autogrāfu.
Man nu ir pienācis brīdis apstāties un pajautāt sev, vai līdz šim esmu darījis to, ko gribēju, respektīvi, vai esmu sasniedzis iecerēto. Domāju, ka nē, es neesmu to izdarījis, jo vēl ir tik daudz, par ko es varētu rakstīt, par ko labprāt rakstītu. Un tieši daudz vairāk par personīgu satikšanos, mazāk par pasākumiem. Daudz vairāk pievērsties tieši piedzīvotā vai redzētā iztirzājumam nekā tīram aprakstam. Rīga, pilsēta, ko jau tik ilgi pazīstu un tagad gribēju iepazīt no jauna, nupat man ir aizslīdējusi prom un liekas nedaudz sveša.
Tev jābūt vēl aktīvākam!”, „Tev vēl vairāk jāiet cilvēkos!”, „Tev jābūt pamatīgākam!”, „Tev jābūt ātrākam!” es dzirdu sakām savu iekšējo balsi. Ātrākam? Ātrākam, iespaidu pārvēršot izteikumā? Strādāt pie tēmas un nepamest to novārtā? Lietām, kas interesē, pievērsties uzreiz? Laikam jau pa druskai no visa. Man pašam interesanti, kā tas izvērtīsies …
Ziņas
