Vladimirs Dmitrijevičš

Aiz piekrauta un nesakārtota sešdesmito gadu rakstāmgalda uz šaura ķebļa sēž vecs, nedaudz korpulents, taču spēcīgs vīrietis. Vienā rokā viņš tur lupu, otrā – caurspīdīgu maisiņu ar diapozitīviem. Viņš koncentrēti aplūko savas fotogrāfijas, paceļ tās pret gaismu, mazliet nostenas un tad noliek tās malā. Tad viņš pievēršas savam manuskriptam, ko sarakstījis vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Arvien no jauna viņš ar roku ieraksta komentārus ar vecu vācu rakstāmmašīnu drukātajā tekstā. Stāsts ir par viņa iespaidiem, kas gūti kādā Kubas ceļojumā kopā ar padomju delegāciju. Kopš tā laika viņš savam apraksta projektam meklē kādu vācvalodīgu izdevniecību. Tas, ka viņa tekstu krievu valodā jau ir izdevusi kāda ievērojama Maskavas izdevniecība, viņu neapmierina. Viņš grib, lai par viņa piedzīvojumiem Kubā uzzina arī cilvēki Vācijā, Austrijā un Šveicē. Pirms dažiem gadiem viņš par lielu naudu pasūtījis sava darba tulkojumu vācu valodā. Taču neviens neizrāda interesi, un tas nedod viņam mieru.

Vladimirs Dmitrijevičs pieceļas. Pa roku galam aizsien savu netīro peldmēteli, nomītajās čībās šļūc uz virtuvi un saliecies atver uz grīdas stāvošo ledusskapi. Ap virtuves lampu sīc mušas. Kamēr Vladimirs Dmitrijevičs paņem no ledusskapja gabalu gaļas un uzmet to uz pannas, lejā pagalmā var saklausīt pavisam klusu dažu pamestu kaķu ņaudēšanu, kuri jau gaida savu dienišķo ēdienreizi. Tad Vladimirs Dmitrijevičs atver plastmasas trauciņu un nosviež izsalkušajiem kaķiem savas vakardienas maltītes pārpalikumu.

Vladimirs Dmitrijevičš ir pensionēts žurnālists. To, ka viņam šobrīd jau ir pāri astoņdesmit, pēc viņa izskata nepateikt. Ar savu balto bārdu un sirmajiem, gandrīz līdz pleciem garajiem matiem viņu pirmajā mirklī pilnīgi nešaubīgi varētu noturēt par krievu pareizticīgo mācītāju. Tomēr ar reliģiju Vladimiram Dmitrijevičam nav tikpat kā nekādas saistības. Gluži pretēji. Viņa spēcīgā ķermeņa uzbūve norāda uz jaunības gadiem, kad viņš, tāpat kā abi viņa brāļi, bija aizrautīgs hokejists.

Tāpat kā daudzi citi krievi viņš Rīgā ieradās kopā ar ģimeni pēc Otrā pasaules kara. Viņa tēvam toreiz tika piedāvāta aviācijas inženiera vieta. Lēmums pēkšņi doties prom no dzimtās pilsētas Permas, kur ģimene dzīvoja jau vairākās paaudzēs, noteikti nebija viegls. Bet, no otras puses, gadi kopš Krievijas revolūcijas bija bijuši grūti. Jo sarkanarmieši vectēvam bija atņēmuši jaunuzcelto daudzģimeņu māju. Tāpēc tēvs tā arī neiestājās partijā, un arī Vladimirs Dmitrijevičs no tā atturējās visu savu mūžu.

Pirmos gadus jaunajā pilsētā viņi dzīvoja piecatā mazā istabiņā, ar nepatīkamiem kaimiņiem, pārbāztu kopvirtuvi un pabriesmīgu tualeti kāpņu telpā. Pagalmā, to viņš labi atceras, spēlējās gandrīz tikai krievu bērni. Vienīgais latviešu zēns bija spiests runāt krieviski, ja gribēja rotaļāties ar jaunajiem draugiem. Krievu bērni skolā, protams, mācījās latviešu valodu, taču stundas bieži nenotika, un skolēni šo mācību priekšmetu neuztvēra pārāk nopietni.

Liela žurnālistikas karjera Vladimiram Dmitrijevičam gan tika liegta, tomēr viņš nepārtraukti bija nodarbināts dažādos laikrakstos. Taču, kad 1990./91. gadā Padomju Savienība pēkšņi sabruka un Latvija kļuva neatkarīga, viņš pēc neilga laika tika atlaists. Jaunas darbavietas iegūšana ievērojamā vecuma dēļ bija bezcerīga. Ja viņam nebūtu bijuši radinieki rietumos, kas viņu atbalstītu, viņiem ar sievu būtu bijis neiespējami palikt četristabu dzīvoklī, kur viņi agrāk dzīvoja kopā ar abiem saviem nu jau pieaugušajiem bērniem. Tas, ka viņi kopš deviņdesmito gadu sākuma dzīvoja rietumos un tur ilgu laiku nespēja nopelnīt naudu pat savām vajadzībām, situāciju nebūt neatviegloja.

Kaut arī viņš jau četrdesmitajos gados dzīvoja Rīgā, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš automātiski nesaņēma Latvijas pilsonību. Tā vietā viņš, tāpat kā daudzi citi krievi, tika pasludināts par tā saukto Latvijas nepilsoni, ar uzturēšanās, bet bez vēlēšanu tiesībām. Iespēja iegūt Latvijas pilsonību deviņdesmito gadu sākumā bija tikai dažiem krieviem. Tikai starptautiska spiediena rezultātā Latvijas valdība mīkstināja nosacījumus. Taču daudzi krievi sajutās aizvainoti jau par to vien, ka viņiem jāiesniedz naturalizācijas iesniegums, lai kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli zemē, kur viņi, iespējams, bija dzimuši. Vladimirs Dmitrijevičs uz to skatījās pragmatiskāk un izlēma vairāk nekā sešdesmit gadu vecumā apgūt latviešu valodu un nokārtot pilsonības eksāmenu – sekmīgi.

Vladimirs Dmitrijevičš noliek malā tukšo šķīvi, pieceļas un iet uz dzīvojamo istabu. Viņš aizver blakusesošās guļamistabas durvis, kur guļ ar demenci sirgstošā sieva un kuru viņš aprūpē gandrīz viens pats. Tad ieslēdz televizoru uz lielu skaļumu, jo viņš slikti dzird un viņam nav dzirdes aparāta. Kā pirmo viņš noskatās laika ziņas, tad reportāžu par notikumiem Ukrainā. Viena no nedaudzajām tēmām, kas viņu vēl vispār interesē. Taču tad viņš televizoru atkal izslēdz un atguļas pēcpusdienas snaudienam. Ukraina? Putins? Latvija? Domājot par šiem jautājumiem, viņš pamazām iemieg. Puslīdz nomierinājies. Ka Putins varētu iebrukt Latvijā, to viņš vienkārši nespēj iedomāties. Un viņam pret to būtu arī iebildumi. Jo tad viņš vairs nevarētu bez vīzas doties pie saviem radiniekiem uz Vāciju.

Iveta

„Man tas tomēr jums ir jāpastāsta!” Iveta liecas man pretī, kamēr es vēl ātri palieku sānis krūzi ar augļu tēju, un viņas citkārt tik melodiskā, teju teatrālā balss iegūst man gluži svešu skanējumu. „Es esmu paņēmusi deviņus kredītus! Un neviena banka nezināja par citas bankas kredītu.” Man, nodrošinātajam vācietim, tūlīt prātā iešaujas tādi naivi jautājumi kā „Kā tas var būt?”, „Vai es arī tā būtu darījis?” vai „Vai viņa jebkad spēs atmaksāt savus parādus?”

Bet Iveta jau atkal atliecas atpakaļ un piebilst šķietami mierīgi: „Tagad viņi paņēma manu māju, ko es toreiz uzcēlu kopā ar savu vīru.” Pakāpeniski es uzzinu lietas, ko nekad nebūtu gaidījis, kaut arī ko līdzīgu nojautu. Jo kā gan citādi var būt, ka šī enerģiskā, inteliģentā un arī smalkjūtīgā dāma tuvu pie sešdesmit vienlaikus strādā trīs darbos un tomēr dzīvo sava veida komunālajā dzīvoklī, kas izīrēts ar konkrētu mērķi un kurā teikšana ir personai, kas tur tikpat kā nekad neuzturas, proti, kopjamā, vairāk nekā astoņdesmit gadus vecā dzīvokļa saimnieka meitai. Tā kā pārējās divas istabas ir izdotas ārvalstu studentēm, apkopšanas darbs, ieskaitot ikdienas maltīšu gatavošanu, gandrīz vienmēr paliek uz Ivetas pleciem. Saprotams, par to tiek atlaists no īres maksas.

Šajā istabā vecā, daļēji renovētā jūgendstila namā Ģertrūdes ielā viņa šobrīd dzīvo jau pus gadu. Kopš viņa pametusi Aizkraukli, nelielu pilsētu Latvijas dienvidaustrumos, šī ir viņas pirmā pajumte Rīgā. Viss izskatās ļoti provizorisks, un mēbeles, kas nepieder viņai, šķiet visas esam padomju laika relikti. „Kad atradīšu kaut ko savu, nekavējoties izvākšos no šejienes,” Iveta man paskaidro ar izlēmīgu sejas izteiksmi. Optimisms un jautrība, iespējams, ir īpašības, kas arī līdz šim noteikušas viņas raksturu. Taču tagad šis pozitīvais starojums liekas nedaudz uzspēlēts, šķiet, tas varētu kuru katru brīdi sabrukt, kā plāna, ārkārtīgi vārīga maska.

Ivetai nācies sastapties ar daudziem likteņa triecieniem. Viņa tā arī nav spējusi samierināties ar abu savu trīs un piecus gadus veco bērnu nāvi nelaimes gadījumā astoņdesmito gadu beigās, viņai ir grūti par to runāt. Tāpat kā tad, kad jautāju par vīru, kurš tikai pēc dažiem gadiem nomira ar vēzi. Nu viņa ir vairāk vai mazāk viena, nekādu kontaktu ar tuviniekiem viņai nav. Varbūt ģimenes zaudējums arī bija viens no iemesliem, kāpēc viņa pameta vācu valodas skolotājas darbu kādā no Aizkraukles skolām, lai sāktu kaut ko pilnīgi jaunu. Tam vajadzēja būt skaistumkopšanas salonam, tas bija viņas lielais sapnis, un ar to, protams, bija saistītas cerības pelnīt vairāk naudas, nekā tas bija iespējams līdz tam.
 
Bankas deva viņai nepieciešamos kredītus, tiesa gan, ar ļoti neizdevīgiem nosacījumiem. Tikt pie naudas līdz Latvijas ekonomiskajai krīzei, kas sākās 2008. gadā, bija tīrā bērnu spēle. Izaugsmes rādītāji bija milzīgi, un nekustamā īpašuma īpašnieki bija nesatricināmi pārliecināti, ka viņu dzīvokļu vērtība arvien pieaugs. Visu valsti bija pārņēmis sava veida patēriņa skurbums. Citu veiksmes stāsti spārnoja arī Ivetu. Taču tad bizness veicās sliktāk nekā gaidīts, un notika, kam jānotiek, – kredītus nevarēja atmaksāt, un māja Aizkrauklē tika apķīlāta. Un kā jau bieži, vienai kļūdai sekoja nākamā – savā izmisumā Iveta mēģināja trūkstošo naudu iegūt internetā - tiešsaistes viktorīnās, un atkal zaudēja.

Tagad viņai bankām esot jāatmaksā teju ceturtdaļmiljons eiro, viņa man stāsta. Viņas muzeja uzraudzes darbs tur daudz nepalīdz. Tāpat kā strādāšana par vācu valodas skolotāju kādā Latvijas darbā iekārtošanas aģentūrā un tirgus izpētes institūtā. Galu galā viņa varot strādāt, cik daudz grib, viņas parādi palikšot uz visiem laikiem, tāpat kā viņas dzīve uz eksistences minimuma robežas.

„Bet parunāsim par kaut ko citu!” priecīgā balsī saka Iveta un piedāvā man vēl vienu cepumu. Tad atveras istabas durvis un iekšā ieskatās vecais dzīvokļa īpašnieks. „Ak tā, atvainojiet, es nezināju,” viņš latviski nomurmina un aizver durvis. Šķiet, viņš atkal gribēja lūgt Ivetai kādu pakalpojumu. „Šorīt es priekš viņa iepirkos un pagatavoju ēst. Taču viņa meita atkal bija ar mani neapmierināta, kartupeļi esot bijuši par cietu.” Iveta skatās pulkstenī. „Man tagad jāiet, uz muzeju. Pēc tam vēl veikšu dažas aptaujas.” Viņas pieceļas un grib novākt galdu. Kad viņa ierauga mani pavisam apjukušu sēžam atzveltnes krēslā, viņas seja noskaidrojas, un patētiskā balsī, kā gribēdama mani uzmundrināt, viņa iesaucas: „Beigas labas, viss labs!” Humoru Iveta patiesi nav zaudējusi, un labi, ka tā.