Pagājušās nedēļas nogalē Rīgā un Jelgavā notika zinātniska konference „Gothards Frīdrihs Stenders (1714-1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā”. Iemesls bija 300. dzimšanas diena Kurzemes luterāņu mācītājam, kurš pirmām kārtām kļuvis slavens kā latviešu laicīgās literatūras pamatlicējs. Gan apjomīgā Latvijas Universitātes centrālajā ēkā notiekošās konferences programma, gan daudzie klausītāji, kas ieradās uz lekcijām, skaidri parādīja, kāda vēl aizvien ir Stendera nozīme Latvijā.
 |
| Gothards Frīdrihs Stenders, autors nezināms, via Wikimedia Commons |
Kā daudzi citi luterāņu mācītāji viņš ļoti iestājās par Latvijas lauku iedzīvotāju izglītību. Taču „Vecais Stenders”, kā viņš agrāk arī tika saukts, gāja tālāk un sarakstīja ne tikai pirmo aptverošo latviešu gramatiku un paplašinātu latviešu vārdnīcu, bet – jo īpaši pēdējos 30 savas dzīves gadus – lielu daļu sava laika veltīja latviešu tautas izglītošanai, būdams pirmais laicīgās literatūras tulkotājs latviešu valodā. Nozīmīgs devums cita starpā bija Kristiana Firhtegota Gellerta (Christian Fürchtegott Gellert, 1715-1769) fabulu grāmatas tulkojums, kuram viņš gan izvēlējās prozas formu un katrai fabulai vēl pievienoja arī morāli. Tas, ka viņš izlaida tās fabulas, kurās runa ir par sociālām atšķirībām vai antīko mitoloģiju, norāda uz to, ka ar savu tulkojumu Stenders droši vien tiecās sasniegt didaktiskus mērķus.
To savā divdesmit minūšu garajā referātā „Gellerta morāliskās pamācības – vācu-latviešu kultūrpārnese” skaidroja Ruta Floraka (Ruth Florack) no Getingenes universitātes. Tas bija viens no vairāk nekā četrdesmit referātiem trīs dienu ilgās konferences ietvaros. Viena konferences daļa notika no Rīgas nepilnas stundas brauciena attālumā esošajā Jelgavā, vietā, kur Stenders no 1742. līdz 1744. gadam strādāja par pilsētas skolas priekšnieka palīgu, pirms uz astoņiem gadiem kļuva par mācītāju Birzgales draudzē netālu no Rīgas. Stenders bija rosīgs un darbīgs cilvēks, kurš ne tikai bieži mainīja dzīvesvietas un amatus – cita starpā viņš dzīvojis arī Jēnā, Hallē, Helmštetē, Braunšveigā, Hamburgā un arī Kopenhāgenā, kur kļuva par ģeogrāfijas profesoru, lai tikai pēc diviem gadiem atkal atgrieztos Kurzemē.
 |
| Piemineklis Gothardam Frīdriham Stenderam Eglainē, via Wikimedia Commons |
Tikpat kā nezināms ir fakts, ka Stenders izgatavojis arī vairākus globusus (Braunšveigas hercogam un Dānijas un Norvēģijas karalim Frīdriham V). Par to apjomīgo restaurāciju stāstīja Henriks Duponts (Henrik Dupont) no Kopenhāgenas. Kā liekas, Stenders bija tāds kā „Ziemeļu Leonardo da Vinči”, jo viņš tiek uzskatīts arī par vienas no pirmo veļas mazgājamo mašīnu izgudrotāju, turklāt viņu ārkārtīgi interesēja astronomija. Tāds kā vispusīgais ģēnijs, kurš savus pēdējos gadus kā mācītājs noslēgti pavadīja Latvijas provincē Sunākstē, kur sarakstīja vienu no saviem nozīmīgākajiem darbiem – latviešu valodā izdoto „Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas”.
Stenders latviešiem ārkārtīgi daudz palīdzējis ceļā uz viņu nacionālo apziņu, uz savas kultūras attīstību. Arī Krišjānis Valdemārs (1825-1891), latviešu publicists un jūrniecības veicinātājs, viens no pirmajiem, kurš kā pilsonis sevi publiski sauca par latvieti (kas toreiz, jo īpaši kā izglītotam cilvēkam, bija neiedomājami) un kļuva slavens kā viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem, savos didaktiskajos rakstos atsaucās uz Gothardu Frīdrihu Stenderu. Un viņš, kā liekas, apzinājās savu nozīmi, savā kapakmenī liekot iegravēt „Sche aprakts G. F. Stenders Latwis”. Iedrošinošs paziņojums, ko latvieši atceras vēl šodien. Tāpēc nemaz neizbrīna, ka vienlaikus ar zinātnisko konferenci jaunajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta „Latwim” un viņa laikam veltīta izstāde „Latvis. Dzīves, domu un darba liecības”.
Ziņas
