Garā nakts

Pagājušajā piektdienā Rīgā pirmo reizi notika „Baznīcu nakts”, kas tika organizēta pēc Austrijas parauga, kur šajā akcijā iesaistījušās jau vairāk nekā 700(!) draudzes visā valstī. Četrdesmit divas dažādu kristīgo konfesiju baznīcas Rīgā bija gatavas atvērt apmeklētājiem savas durvis laikā no pulksten 18 līdz 24. Precīzi pulksten 17.50 pasākumu ieskandināja skaļas zvanu skaņas, tam sekoja dievkalpojumi, koncerti, lekcijas, lasījumi, ekskursijas un teātra uzvedumi. Vēlāk, līdz ar krēslas iestāšanos, tika izliktas sveces, skaitītas lūgšanas un apcerīgi noslēgta šī „garā nakts”.

Sv. Jāņa baznīcas ieejas portāls

Gospeļu koris Reformātu baznīcā

Zinķārīgs es iejuku starp pārsteidzoši lielā skaitā sanākušajiem apmeklētājiem, piedzīvoju kādu savā ziņā jautra paskata krievu pareizticīgo priesteri apkvēpinām ar vīraku savā priekšā pazemīgi noliekušos ticīgos, aplaudēju kādam nedaudz piepūlēti pacilātam gospeļu korim Reformātu baznīcā, vēroju godkārīgus brīvā laika fotogrāfus visos Doma stūros un nišās uzņemam piemiņas fotogrāfijas un uzmanīgi ieklausījos „Ex Animo” mūzikā Svētā Jēkaba katedrālē.

Doma apskate

Sv. Jēkaba katedrāle

Noskaņojums baznīcās man šķita vēl atšķirīgāks nekā parasti, un galvenokārt man atkal dūrās acīs, cik sašķelta tomēr ir Latvijas sabiedrība, kur katram trešajam ir krievu saknes. Neviens vārds krieviski nebija dzirdams kādā luterāņu vai katoļu baznīcā, neviens vārds latviski – krievu pareizticīgo baznīcā. Latvieši un krievi šo nakti vairāk vai mazāk svinēja katrs par sevi, bez ziņkāras ieiešanas citādi ticīgo baznīcā. Tāds vismaz bija mans iespaids (var jau būt, ka es maldos), un domāju, ka interesei par „nepazīstamo” taču vajadzētu būt galvenajai šīs „Baznīcu nakts” Latvijas versijas jēgai.

Bet varbūt šis vakars bija vien pirmais solis īstajā virzienā. Es tā pieņemu. Katrā ziņā es sajutu vēlēšanos drīzā laikā pamatīgāk apskatīt arī baznīcas ārpus pilsētas centra.