Autobusa lietošanas pamācība vāciešiem Rīgā

Vai tā ir iecietība? Vai tā ir nevērība? Vienaldzība? Bailes? Jauns vīrietis sporta tērpā stāv trolejbusā un savā viedtālrunī spēlē interneta spēli. Spēles skaņu viņš nav izslēdzis, gluži otrādi – kaitinošais "pavadījums" izskan pa visu autobusa aizmugurējo nodalījumu. Domājot par Vāciju (dienā), varu saderēt, ka nebūtu ilgi jāgaida, līdz kāds pret to skaļi iebilstu. Lai gan es sevi uzskatu par drīzāk iecietīgu un pacietīgu, man rodas kārdinājums palūgt vīrieti samazināt ierīces skaļuma līmeni. Taču, būdams ārzemnieks ar skaidri saklausāmu akcentu, respektīvi, ierobežotām valodas zināšanām, no šāda soļa labāk tomēr atturos. Jo vairāk tādēļ, ka vīrietis īpaši neizskatās gatavs uz sadarbību.

Jau dienu iepriekš biju noskaities uz trim krievu tautības vīriešiem, kas kādas sākumskolas pagalmā ne tikai izpildīja spēka vingrinājumus uz vingrošanas rīkiem (tas vēl būtu pieļaujams), bet arī nokārtoja savas dabiskās vajadzības turpat pie pirmajiem krūmiem – turklāt mācību stundu laikā. Tobrīd es sevī apjautu kādu ļoti vācisku iezīmi. Par savu emocionāli viegli uzlādēto pamācību, ka te ir skolas pagalms, nevis publiskā tualete, ko nācās noklausīties šiem trim gludi skūtajiem čempioniem, es droši vien būtu samaksājis ar pāris vijolītēm, ja vien nebūtu bijis kopā ar dažiem vietējiem krievu tautības iedzīvotājiem. Taču, atgriežoties pie aizrautīgā telefona spēlīšu spēlmaņa sporta tērpā, – tā kā es atturējos, tad cerēju uz citu pasažieru reakciju. Taču nekā tamlīdzīga. Izņemot dažus aizkaitinātus vai arī nedaudz izbrīnītus skatienus, nespēju saskatīt nekādu impulsu, kas varētu pāraugt protestā. Galu galā neviens neko neteica, lai gan tas visus traucēja.

Autobuss pie Centrālās stacijas

Braukšana ar autobusu Latvijā vispār ir ļoti pamācoša, visādā ziņā. Piemēram, braucot pa 3. autobusa maršrutu, jūs varat iepazīt ne tikai Pļavniekus, blokmāju mikrorajonu, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir krievi, bet arī kādreizējo strādnieku rajonu Grīziņkalnu ar lielākoties neatjaunotām 19. gadsimta koka ēkām. Pēc tam pa Brīvības ielu jūs šķērsojat rosīgo centru, apbraucat tūristu pilno Vecrīgu, pārbraucat pār Daugavu, izbraucat caur Āgenskalnu, pa lielākai daļai mierīgo un zaļo apkaimi upes otrā krastā, kur daudziem vācbaltiešiem reiz bija vasaras mājas un kur nu dzīvo galvenokārt latvieši, līdz pēc kādu stundu ilga brauciena nonākat Bolderājā, apkaimē, ko veido padomju laika dzīvojamo māju kvartāli un kur – tāpat kā Pļavniekos – vairākums iedzīvotāju ir krievi, un kur, starp citu, 1837. gadā uz Latvijas zemes kāju pirmo reizi spēra Rihards Vāgners, kad 24 gadu vecumā, ierodoties ar tirdzniecības kuģi no Kēnigsbergas, uz robežas sastapās ar krievu ierēdņiem. To, ka viņš jau pēc diviem gadiem bēgšus atkal pametīs šo pilsētu (protams, iestidzis milzu parādos), tobrīd viņš vēl noteikti nenojauta.

Starp citu, atjaunojot autobusu parku, Rīgā pēdējo 10 gadu laikā likvidētas ļoti daudzas darbavietas. Ja agrāk katrā autobusā bija biļešu pārdevēja, šodien viss notiek modernāk nekā, piemēram, Berlīnē. Tagad sava iepriekš nopirktā braukšanas biļete ar čipu jāpietuvina elektroniskai biļešu kontroles ierīcei. Biļešu kontrolieri autobusā iekāpj tikai paretam, bet tad – nereti četratā vai sešatā. Starp citu, braukšana par zaķi Rīgā maksā 5 eiro – daudziem latviešiem/krieviem tā jau ir milzīga soda nauda. Acīs duras kāds video, kas šajā sakarā daudzos autobusos skatāms ekrānā aiz vadītāja kabīnes. Tajā tiek demonstrēts, kā jārīkojas priekšzīmīgam Latvijas pilsonim. Ja viņš pamana kārtības traucētāju (piemēram, kādu, kurš pārāk skaļi atskaņo mūziku) vai kādu, kurš nav validējis biļeti, viņam nekavējoties jāzvana policijai. Tā tad parūpēsies par aizdomīgo personu, kuru bez liekas iztaujāšanas no autobusa izvedīs policisti bruņuvestēs. Skatoties šo īso filmiņu, mani jau atkal pārņem izjūtas, kam šejienes iedzīvotāji, kā šķiet, nepievienojas: "Tas taču ir aicinājums uz denunciāciju," – domā politiski korektā dvēsele.