Vācbaltu pagātne Latvijā ir joprojām klātesoša – taču ne tikai tā, savas pēdas atstājuši arī Pirmā un Otrā pasaules kara notikumi. Jo īpaši Kurzemē, vienā no četriem vēsturiskajiem Latvijas novadiem (līdzās Zemgalei, Vidzemei un Latgalei), norisinājās sevišķi sīvas kaujas, kad 1944. gada beigās tur tika ielenkta vācu armijas grupa „Nord” (vēlāk armijas grupa „Kurland”), kā arī gaisa karaspēka un jūras kara flotes vienības. Un pa vidu latvieši, abās pusēs, kas bija iesaukti kā tā dēvētie „brīvprātīgie” (vairumā gadījumu, protams, pret pašu gribu).
Pirms neilga laika dienu ilgs izbraukums īrētā automašīnā mani aizveda uz vācu karavīru kapsētu Jelgavas dienvidu daļā. Saskaņā ar datiem, ko sniedz Vācu kara kapu aprūpes tautas apvienība (Volksbund Deutsche Kriegsgräberfürsorge e.V.), kas pēdējo 25 gadu laikā Latvijā atjaunojusi vai no jauna izveidojusi daudzas karavīru kapsētas, te apbedīti 1215 Pirmajā pasaules karā kritušo vācu kareivju un aptuveni 200 Otrajā pasaules karā kritušo. Pavisam Latvijas teritorijā apmēram 6600 apbedījumu vietās apglabāti ap 100 000 Otrajā pasaules karā kritušo. Tam vēl jāpieskaita 30 000 karavīru, kas krituši laikā no 1914. līdz 1918. gadam, – skaidrības labad jāpiezīmē, ka tie ir tikai vācu armijas karavīri...
Jelgavas pilsētas centrā paveras pavisam citāda aina – plaša un varena uz pussalas Latvijas otrās lielākās upes Lielupes krastā stāv Jelgavas pils. To hercoga Ernsta Johana Bīrona (Ernst Johann von Biron) uzdevumā laikā no 1738. līdz 1772. gadam būvējis Bartolomeo Frančesko Rastrelli (Bartolomeo Francesco Rastrelli), slavenais vairāku Sanktpēterburgas piļu arhitekts. Kad viņa pakalpojumi cara laika galvaspilsētā vairs nebija pieprasīti, viņš izvērsa intensīvāku darbību Kurzemes hercogistē. Starp citu, Jelgavas pils ir lielākā pils Baltijā.
Savās Kurzemes pilīs – pirms Jelgavas pils celtniecības Krievijas cariene Anna Ivanovna jau bija viņam uzcēlusi vasaras rezidenci, Rundāles pili, – hercogs Ernsts Johans Bīrons uzturējās maz. Gada lielāko daļu viņš pavadīja Sanktpēterburgā kā Annas Ivanovnas favorīts un vēlāk kā ietekmīgākais cilvēks Krievijas impērijā, gan tikai līdz brīdim, kad Anna Ivanovna atstāja šosauli un Bīronu viņa ienaidnieki galmā uz 20 gadiem izsūtīja trimdā uz Sibīriju, bet vēlāk – uz Jaroslavļu. Savas pilis, kas, tiesa gan, joprojām nebija pabeigtas, viņš ieraudzīja tikai 1762. gadā pēc apžēlošanas un tiesību atgūšanas uz Kurzemes hercogisti. Un tad, kad 1772. gadā beidzot tika paziņots, ka Jelgavas pils būvdarbi ir pabeigti, Ernsts Johans Bīrons pēc mēneša nomira.
Džūkstes karavīru kapsēta iesvētīta 1997. gada 14. jūnijā un atgādina par Otrā pasaules kara notikumiem. Uz Džūkstes kapsētas austrumu malā apbedīto 416 kritušo karavīru kapakmeņiem lasāmi arī daudzu latviešu, kuri bija spiesti cīnīties vācu armijas rindās, uzvārdi. Un arī tuvumā esošās baznīcas drupas liecina par brutālajām kaujām starp naidīgajām frontēm. Baznīcu sabombardēja vācieši, jo no tās torņa padomju karavīri varēja saredzēt, kur attiecīgajā brīdī atrodas vācieši.
Pēc šādiem iespaidiem Kukšu muiža, kas atrodas starp Tukumu un Kandavu, šķita gluži vai kā no cita laikmeta. Perfekti atjaunota, tā idilliski stāv neliela ezera krastā, glīta dārza ieskauta. Deviņdesmito gadu beigās no kādas vecākas kundzes nopērkot tolaik diezgan nolaisto muižu, tās jaunais saimnieks, viesnīcas īpašnieks un pavārs Daniels Jāns (Daniel Jahn), te īstenojis savu mūža sapni. Ieguldot milzu pūles, viņš ēku autentiski atjaunojis un atvēris tajā viesnīcu. Īpašs lepnums muižas saimniekam ir par rūpīgi restaurētajiem 18. gadsimta beigu sienu gleznojumiem. Tagad viesnīcā apmetas turīgi viesi no visas pasaules, tostarp arī daudzas latviešu prominences.
Atpakaļceļš uz Rīgu veda caur panīkušo kūrortu Ķemeri. „Panīcis“ varbūt ir pārspīlēti teikts, taču, ņemot vērā kontrastus un iespējas, kādas pavērtos šai mazajai pilsētiņai, šis apzīmējums, manuprāt, ir atbilstošs. Kad 1796. gadā Ķemeros atklāja, ka šajā apvidū esošo sēravotu ūdenim un arī dūņām piemīt dziednieciskas īpašības (neiroloģisku saslimšanu, locītavu, kaulu un muskuļu ārstēšanai), šī apkaime pakāpeniski attīstījās par kūrvietu. Taču plašāku atpazīstamību Ķemeri iemantoja tikai tad, kad Krievijas cars Nikolajs I pilsētai piešķīra kūrorta statusu un tika izveidota pirmā peldu iestāde. Kad 1912. gadā atklāja tiešo dzelzceļa satiksmi starp Maskavu un Ķemeriem un netālu esošo Jaunķemeru jūrmalu varēja viegli sasniegt ar tramvaju, šī apkaime galu galā pārvērtās par vienu no iecienītākajiem Ziemeļeiropas augstākās sabiedrības galamērķiem. Pēc Pirmā pasaules kara nestajiem postījumiem neatkarību ieguvusī Latvijas Republika kūrortā investēja lielus līdzekļus, tika uzbūvētas vairākas jaunas ēkas, tostarp trīsdesmitajos gados arhitekta Eižena Laubes projektētā viesnīca, kas tiek dēvēta par „balto kuģi“.
Taču laiks bija ātrāks, un Otrais pasaules karš sadragāja mazo valstiņu starp lielvarām. Pēc tam neatlika nekas cits, kā nodot jaunuzceltās ēkas un idillisko parku ar romantiskajiem tiltiņiem un tējas paviljonu noplicinošajai padomju saimniekošanai. Savukārt, kad Latvija atguva neatkarību, nebija ilgi jāgaida, līdz pie durvīm cerību pilni stāvēja rietumu investori. Milzīgo viesnīcu esot nopirkusi un pamatīgi restaurējusi „Kempinski” grupa. Taču tad... šīs vietas un visas valsts attīstība apstājās. Bagātie krievi kā braukuši, tā joprojām brauc tikai uz nu jau diezgan smalko Jūrmalu. Taču uz Ķemeriem, kas patiesībā atrodas netālu no Jūrmalas, neviens vairs negrib doties.
„Baltais kuģis“, lielā sanatorija, ūdenstornis, tējas paviljons un skaistie tiltiņi, šķiet, vēl gadu desmitiem būs lemti panīkumam. Un „Kempinski” grupa savu viesnīcu droši vien iegrāmato vienkārši kā neveiksmīgu investīciju un atskaita to no maksājamajiem nodokļiem. Kaut kad jau uzradīsies kāds, kurš to nopirks. Latvijā cenas noteikti vairs nekritīsies.
Ziņas
