Baltijas ceļš

Aizvakar, 23. augustā, visa Rīga svinēja 25. gadadienu, kopš vairāk nekā 600 kilometru garā ķēdē sastājās cilvēki no Polijas robežas tuvumā esošās Viļņas līdz netālu no Somijas robežas esošajai Tallinai. Šis notikums nogludināja ceļu Baltijas valstīm, lai vairāk nekā pēc 50 gadu padomju okupācijas tās beidzot atkal kļūtu neatkarīgas.

Cilvēki toreiz demonstrēja pret Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma slepeno papildu protokolu, kopš kura parakstīšanas 1939. gada 23. augustā 1989. gadā apritēja 50 gadi. Līdz ar šo vienošanos savā veidā tika apzīmogotas beigas Latvijas neatkarībai, jo abas lielvaras vienojās, ka kopš tā brīža Latvija pieder padomju ietekmes sfērai.

Tikai pēc nedēļas ar Vācijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules karš, 17. septembrī arī padomju armija šķērsoja Polijas robežu, 5. oktobrī Latvijas valdība tika piespiesta parakstīt savstarpējās palīdzības un kara bāzu izvietošanas paktu, 31. oktobrī līdz ar līguma par „Vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju” parakstīšanu bez lielas domāšanas tika pasludinātas vācbaltiešu vēstures beigas Latvijā (tie tūlīt tika pārvietoti uz Vāciju vai iekarotajiem Polijas apgabaliem), un 1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks okupēja Latviju.

Pēc tam sākās ļaunākie gadi Latvijas vēsturē, kad padomju vara 1941. gada jūnijā uz Sibīriju deportēja aptuveni 15000 latviešu un 1949. gada martā vēl aptuveni 44000 latviešu (Latvijas Institūta norādīties skaitļi). Šādā kontekstā ir visnotaļ saprotams, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju priecājās, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai un iesoļoja Rīgā.

Vēsture ir brutāla, un es te nemaz nevēlos sīkāk iztirzāt, kā vācieši ar neskaitāmu latviešu kolaboracionistu laipnu palīdzību iznīcināja vairāk nekā 90% ebreju iedzīvotāju un kā pēc Padomju Savienības atkārtotas ienākšanas Latvijā savi 120000 latviešu devās nezināmajā trimdas ceļojumā, lielākoties Vācijas, Zviedrijas, Ziemeļamerikas un Brazīlijas virzienā.

Un nu šīs svinības par godu grandiozajai cilvēku ķēdei, kādu Eiropa vēl nekad nebija piedzīvojusi. Tās sākās ar starptautisku konferenci „Baltijas ceļš” 21. un 22. augustā Latvijas Universitātē un bijušajā VDK ēkā, kurā ievērojami zinātnieki, žurnālisti un politiķi diskutēja par mācībām, kas būtu gūstamas no pēdējo 25 gadu notikumiem. Pasākumu organizēja ne tikai nodibinājums „Rīga 2014”, bet kā līdzorganizators arī Konrāda Adenauera fonds Rīgā. Un tāpēc nebija arī nekāds pārsteigums, ka atklāšanas runu (līdzās pārējām uzrunām) teica arī tāds CDU politiķis kā Norberts Lammerts (Norbert Lammert), tagadējais Vācijas Bundestāga prezidents. Divu dienu ilgās konferences noslēgumā „Stūra mājas” iekšpagalmā notika Latvijas VDK upuru atceres pasākums, un tika noliktas svecītes pie piemiņas plāksnes pie ēkas ārējās fasādes.

Bet aizvakar, 23. augustā, bija svētku diena, gadadiena, kuras kulminācija bija lielkoncerts tieši pie Brīvības pieminekļa, ar Liepājas simfonisko orķestri un dziedātājiem no visām trim Baltijas valstīm. Un es, es biju tur klāt, pašā vidū, daļa no visa – un kaut kādā veidā arī mazliet sajutos kā latvietis. Vismaz spēju iejusties, ko šī nācija, kuru tik brutālā veidā izmantojušas tik daudzas lielvaras, izcietusi un vēl aizvien izcieš. Jo brūces vēl ne tuvu nav sadzijušas, vēsturiskie konflikti vēl ne tuvu nav vēsture.

Protams, tika teiktas runas, īsi uzrunāja Laimdota Straujuma, Latvijas premjerministre, Aļģirds Butkevičš (Algirdas Butkevičius), Lietuvas premjerministrs, un Tāvi Reivass (Taavi Rõivas), Igaunijas premjerministrs. Taču daudz lielākus aplausus izpelnījās Dainis Īvāns, latviešu žurnālists un politiķis, kurš 1986. gadā kļuva plaši zināms ar savu enerģisko un beigu beigās sekmīgo iestāšanos pret otra Daugavas aizsprosta izbūvi pie Daugavpils. Viņš ir viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem, kas kopā ar pretošanās kustībām Lietuvā un Igaunijā organizēja cilvēku ķēdi.

Bet svinību emocionālā kulminācija noteikti bija dziesmas no (komponista Zigmara Liepiņa un dzejnieces Māras Zālītes) rokoperas „Lāčplēsis”, veiksmīgākās muzikālās izrādes latviešu mūzikas vēsturē, kam astoņdesmito gadu beigās bija ārkārtīgi panākumi Latvijā, kā arī leģendārā Igo uzstāšanās kopā ar tikpat leģendāro rokgrupu Remix, kurš toreiz izpildīja rokoperas galvenā varoņa Lāčplēša lomu. Publika bija sajūsmā un kā 1989. gadā sadevās rokās, un visšaurākajā telpā izveidoja garu, ļoti garu cilvēku ķēdi. Kas jutās kā 600 kilometru gara. Taču tad šovs bija galā, un visi devās mājup, un turpat tuvumā kā vienmēr savdabīgas „mūzikas” zemo basu dārdināja (krievvalodīgā?) diskotēka, kuras īpašnieki, starp citu, pat vairākiem lūgumiem par spīti, nebija pierunājami uz nedaudz klusāku mūzikas atskaņošanu.

Lielie kapi

Ne kuram katram patīk kapsētas – tas ir saprotams. Un nav šaubu, ka pazīstama cilvēka kapam tuvoties nav viegli. Neraugoties uz to, kapsētas ir arī vietas, kur vēsture izjūtama īpaši spilgti. Piemēram, Lielajos kapos Rīgas ziemeļaustrumos, kas no 1773. līdz 1944. gadam bija iecienītākā vācbaltiešu pēdējā atdusas vieta. Apmēram divas trešdaļas tur iekopto kapavietu piederēja vācbaltiešiem.

Mans dzīvoklis no šīs kapsētas atrodas tikai dažu minūšu attālumā, un šī iemesla dēļ es šad un tad dodos pastaigā starp vecajām kapličām, krustiem un salauztajām kolonnām un atkarībā no noskaņojuma ļauju domām lidot vai – un tas notiek biežāk – cenšos tās sakārtot.

Jau gadiem šī apmēram 22 hektārus plašā teritorija, kas pieder Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, vairāk vai mazāk atstāta savā vaļā. Apgāztie kapakmeņi paliek guļam, un ģimeņu kapličas kalpo kā patvērums bezpajumtniekiem. Nolaistība sākās jau pēckara gados, kad daudzi kapi tika izlaupīti vai nopostīti. Turklāt 20. gs. sešdesmitajos gados pilsētas vadība pieņēma lēmumu pārveidot jau 1957. gadā pilnībā slēgto kapsētu par parku. Pēc tam liela daļa kapu tika iznīcināti.

 

Taču šobrīd nevar runāt par sakoptu parku, gluži pretēji – nav jābrīnās, ja starp senajām kļavām, liepām un ozoliem uzdursieties priekšmetiem, kas atlikuši no kapiem, – vai tā būtu tikai kāda krusta atlūza, vai veca kapu iežogojuma dzelzs stienis.

Pastaigu laikā manas domas nereti riņķo ap vācbaltiešiem, kas 1939. gadā pēc Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma noslēgšanas īsā laika posmā bija spiesti pamest savu dzimteni un pārcelties uz Vāciju vai iekarotajiem Polijas apgabaliem. Viens no viņiem bija, piemēram, Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Bockslaff, 1858-1945), kurš bija dzimis Rīgas tirgotāju ģimenē un kļuvis par vienu no ievērojamākajiem Rīgas arhitektiem. Viņš cita starpā projektējis Lielās ģildes dzīvojamo ēku, Mākslas akadēmiju (kādreizējo Biržas komercskolu) un jūgendstila baznīcu Jūrmalas pilsētas daļā Dubultos. 1945. gadā viņš gāja bojā Poznaņā bombardēšanas laikā. Viņa ģimenes kapliča ir viena no sakoptākajām kapavietām Lielajos kapos. Viņa pēcnācēji to restaurējuši un papildus iegravējuši viņa vārdu.

 

Taču lielākā daļa kapu mūsdienās nav saglabājušies. Kur tagad pavasaros pumpurojas krokusi, kur rudeņos sakritušas lapas un ziemā vecāki ragaviņās velk savus bērnus niecīga izmēra pakalniņos, reiz atdusējās viņi, vācbaltieši, kas vairāk nekā 700 gadu bija noteikuši Rīgas likteņus un kuru pēcteči tagad dzīvo, izkaisīti pa visu Vāciju. Daudzi no viņiem aktīvi darbojas vācbaltiešu organizācijās, taču tikai retais atgriežas, lai šeit sāktu jaunu dzīvi.

Tā raugoties, pastaiga pa Lielajiem kapiem uz mani iedarbojas kā vācbaltu kultūras spoguļattēls. Kā nodaļa, kas aizvērta un kuras turpinājumu rakstīt nav iespējams. Latvieši un krievi, kas mūsdienās veido pilsētas iedzīvotāju vairākumu, izrāda tikai niecīgu interesi par šo savas vēstures aspektu. Savas pilsētas vēstures. Bet varbūt tas vēl mainīsies.