Atvadas un atgriešanās

Mans Rīgas pilsētas apskatnieka laiks tuvojas noslēgumam. Pēc pāris dienām sakravāšu savas mantas un lidošu atpakaļ uz Vāciju. Taču es atgriezīšos, turklāt pavisam drīz, jo oktobrī un novembrī man kā ceļvežu autoram būs darīšanas Rīgā, Latvijā, Baltijā un arī Sanktpēterburgā.

Noslēguma pasākums Gētes institūtā pagājušajā otrdienā, kura ietvaros notika lasījums un pēc tam arī saruna ar Annu Muhku no nodibinājuma “Rīga 2014” un Jonasu Bīhelu (Jonas Büchel) no Urban Institute Riga, manuprāt, bija pārsteidzoši labi apmeklēts. Paša rakstīto tekstu lasīšana publikas priekšā man bija pilnīgi jauna pieredze. Ar īpašu interesi gaidīju apmeklētāju reakciju, klausoties Rīgā dzīvojošo cilvēku portretējumus. Vairāku klausītāju izteiktā pozitīvā reakcija mani priecēja. Šo “projektu” es labprāt turpinātu un varbūt līdz nākamajai vasarai būšu uzrakstījis gana daudz tekstu, lai tos izdotu nelielā publikācijā. Īpaši jau Rīgas apmeklētājiem šie portreti varētu sniegt dziļāku ieskatu Rīgas ikdienā.

Vēlos izmantot iespēju un komentēt kādu nelielu pārpratumu. Kāda klausītāja mani diskusijas laikā acīmredzot saprata nepareizi. Pēc pasākuma viņa man pārmeta, ka esmu sācis mācīties krievu valodu, šovasar ierodoties Rīgā. Ja tā patiešām būtu bijis, es viņas reakciju būtu sapratis. Taču patiesībā es krievu valodu sāku apgūt jau sava pirmā brauciena laikā 1999. gadā, turklāt ģimenes apstākļu dēļ. Vēlāk es sāku mācīties latviešu valodu, kas gan, kā man jāatzīst, gāja ļoti lēni. Šovasar es apmeklēju latviešu, nevis krievu valodas nodarbības.

Rīga – šī skaistā pilsēta pie Daugavas ietekas Baltijas jūrā – jau atkal kļuvusi man daudz tuvāka, vai arī es tai. Maija beigās es ierados ar drošo sajūtu, ka pilsētu patiesībā jau pazīstu diezgan labi, bet jau jūnijā biju spiests atzīt, ka īstenībā joprojām esmu svešinieks, ne savējais. Taču, pateicoties daudziem interesantiem cilvēkiem, kurus man šajā laikā bija iespēja iepazīt, kā arī jaunām vietām, kuras šovasar apmeklēju pirmo reizi, es Rīgā jūtos tik labi kā vēl nekad iepriekš. Man būtu ļoti grūti atvadīties no šīs pilsētas, ja nezinātu, ka arī turpmāk to bieži apmeklēšu.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Cienīgs noslēgums visam bija pagājušajā piektdienā (26. septembrī) notikušais kamerorķestra Sinfonietta Riga un Berlīnes Andromeda Mega Express Orchestra kopkoncerts Latvijas Zinātņu akadēmijas koncertzālē “Rīga” diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Starp citu, šī pasākuma iniciators un atbalstītājs ir Gētes institūts Rīgā, kas diriģentam Danielam Glacelam (Daniel Glatzel) pasūtināja kompozīcijas īpaši šim “lielorķestrim”. Rezultāts bija iespaidīgs klasikas, džeza, bigbenda, kino mūzikas, frīdžeza, elektroniskās mūzikas un avangarda mūzikas elementu sajaukums. Aizraujošs notikums, kas prasās pēc atkārtojuma

Atkārtoti gan visticamāk netiks izsludināta Rīgas pilsētas apskatnieka vieta. Žēl. Taču nākotnē pavisam noteikti būs citas iespējas, kā veicināt kultūras apmaiņu starp Vāciju un Latviju. Tā ir būtiska abām pusēm, jo īpaši tagad, Ukrainas krīzes laikos.