Droši vien visiem ir zināms, ka krievi svin savādāk nekā vācieši. Jā, viņi ir bezrūpīgāki, un tas, ka teju vai katrs otrais prot ne tikai diezgan labi spēlēt ģitāru, bet vēl arī dziedāt leģendārā Maskavas aktiera un dziesminieka Vladimira Visocka dziesmas, nav nekāda klišeja. Arī par viņu izturību, svinot svētkus, neviens laikam nešaubās.
Taču attiecībā uz pasākumu organizēšanu krieviem vēl ir ko pamācīties. Bet varbūt viņi nemaz tik ļoti netiecas pēc pilnības. Tā tas bija J.G.Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolas atklāšanas svinībās pagājušajā pirmdienā, kad pirmajā septembrī bērni atgriezās no trīs mēnešus ilgajām brīvdienām, starp citu, garākajām visā Eiropā. Spoži spīdot saulei, pagalmā pie galvenās ieejas pulcējās bērni, skolotāji, vecāki, kamēr cita pēc citas tika teiktas runas. Runātāju vidū bija arī pašreizējais Rīgas mērs Nils Ušakovs. Svinēta tika ne tikai pirmā skolas diena, bet arī jaundibinātās skolas atklāšana. Pēdējos gados skolēnu skaits daudzās skolās krasi samazinājies, tādēļ divas skolas tikušas apvienotas. Viena no tām ir kādreizējā Rīgas Herdera vidusskola ar krievu mācību valodu un padziļinātu vācu valodas apmācību. Skolai nācās atstāt ilggadīgo ēku Skolas ielā, un nu to apvienoja ar Rīgas Grīziņkalna vidusskolu.
Pavisam Rīgā ir 56 latviešu skolas, 45 krievu, 11 latviešu/krievu skolas un 5 skolas ar citu mācību valodu (baltkrievu, igauņu, poļu, lietuviešu un ukraiņu) (avots: http://dati.e-skola.lv). Tas aptuveni atbilst arī iedzīvotāju sastāvam Rīgā, kur saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes informāciju dzīvo 45,7% latviešu, 38,3% krievu, 4% baltkrievu, 3,5% ukraiņu, 1,5% poļu, 0,8% lietuviešu (avots: http://data.csb.gov.lv). Procents, kāda nav Vācijā, taču man arī rodas jautājums, vai tas atbilst integrācijas būtībai. Jo krievu bērni skolā latviešu valodu gan apgūst (un arī mācību grāmatas pa lielākai daļai ir latviešu valodā), taču skolā pavadītajā laikā viņiem nav tieša kontakta ar latviešiem. Un otrādi ir tieši tas pats. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka man joprojām ir iespaids, ka latviešu un krievu savstarpējā saskarsme ir niecīga. Bērni to iemācās jau no mazotnes.
„Es to spēju saprasts – katrs taču vēlas mācīties savā dzimtajā valodā,“ man nesen sacīja kāda latviete, kurai, šķiet, nebija nekādu pretenziju pret to, ka krievu bērni iet krievu skolās. „Ja kāds vēlas runāt krieviski – lūdzu, tad arī es runāju krieviski, nekādu problēmu.“ Un krievu bērni to tā arī iemācās – frāzi „Te visur var runāt krieviski” esmu dzirdējis jau vairakkārt, pēc tam, kad biju stāstījis, ka beidzot vēlos uzlabot savas latviešu valodas zināšanas. Tā, it kā latviešu valodu nemaz nebūtu vērts apgūt. Protams, ir arī otra puse. Daži latvieši pavisam apzināti neatbild, ja tiek uzrunāti krieviski – kaut gan pārvalda šo valodu.
Taču fakts ir tāds, ka Rīgā ir skolas ar krievu mācību valodu, turklāt vēl arī ar padziļinātu vācu valodas apmācību (starp citu, vācu valodas apmācība notiek ciešā sadarbībā ar Gētes institūtu). Un nu svinīgā skolas atklāšana, klātesot mēram Nilam Ušakovam, kurš ir Latvijā dzimis krievs un pie varas visticamāk nācis, lielā mērā pateicoties tam, ka Rīgas domē ir tikai viena krievu partija (respektīvi, partiju apvienība Saskaņas Centrs), kamēr latviešu partijas savā starpā ne tikai strīdas, bet arī konkurē par vēlētāju balsīm. Tā nu Rīgai jau kādu laiku ir krievu izcelsmes, bet perfekti latviski runājošs mērs, kurš neslēpj, ka uztur draudzīgus kontaktus ar Krievijas politiskajām un biznesa aprindām. Pat varētu padomāt, ka vēl četrdesmit gadus nesasniegušais žurnālists ir Putina piekritējs. Vismaz viņa ofensīvā saskarsme ar medijiem ir ļoti prasmīga. Tas, ka iedzīvotāji tomēr ir diezgan mierīgi un tikai retais baidās, ka varētu izcelties līdzīgs konflikts kā Austrumukrainā, saistīts arī ar Ušakovu, jo viņš cita starpā stingri iestājas par to, ka visiem krieviem jāpārvalda latviešu valoda.
Skolas atklāšana kārtējo reizi ir piemērota skatuve izmanīgajam politiķim, kas te var nodarboties ar brīnišķīgu pašreklāmu. Šķiet, ka apkārt valdošais haoss viņu netraucē, jo, kamēr skaļruņi prominentajam viesim ausis noteikti teju vai pušu plēš, vairākums bērnu un vecāku otrā pusē no runātā nedzird gandrīz ne vārda. Tā vietā viņi savā starpā jautri čalo, neizrādot ne mazāko interesei par oficiālo programmu. Un mazie bērni nemaz nedzird, kādus dzejoļus un dziesmas – krievu, latviešu un arī vācu valodā – runā un dzied lielākie bērni. Patiesībā jau žēl.
Ziņas
