 |
| Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014 |
Bet, nopietni runājot, šī celtne savā būtībā ir kultūras galvaspilsētas gada arhitektūras simbols. Turklāt tā tika plānota pilnīgi neatkarīgi no šī notikuma, vēl pirms vispār bija zināms, ka Rīga kādreiz varētu kļūt par Eiropas kultūras metropoli. Gandrīz vai līdz ar Latvijas atgūtās neatkarības sākumu Birkerts jau deviņdesmito gadu sākumā sāka kalt plānus, kā varētu izskatīties šāda jauna bibliotēka, kurā būtu apkopotas visas Nacionālās bibliotēkas līdzšinējo sešu filiāļu grāmatas. Un, ticiet vai nē, ēkai patiesībā būtu bijis jābūt vēl lielākai. Par trešdaļu lielākai! Vismaz tā man tika teikts, kad es speciālas ekskursijas ietvaros drīkstēju no iekšpuses apskatīt šo, gandrīz vai jāsaka, „mākslas darbu”. Ieplānota bija vēl pazemes autostāvvieta, taču tapa mazāka būve, un nabaga autobraucējiem tagad, jeb, precīzāk sakot, tad, kad beidzot būs pabeigta autostāvvietas izbūve, būs pāris minūtes jāpaiet kājām, lai nokļūtu jaunajā Latvijas svētnīcā.
Iemesls šādam teju pārmērīgam samazinājumam esot saistīts ar izmaksām. Tagad Latvijas nodokļu maksātājiem par šo būvi jānomaksā „vien” apaļi 200 miljoni eiro. Un tas valstī, kam vēl tikai pirms pāris gadiem bija jāaizņemas 4,4 miljardi eiro no SVF. Taču šie parādi jau sen atdoti, pateicoties politiķu īstenotajiem taupības pasākumiem. Tā pirms pāris gadiem galvenokārt publiskajā sektorā algas tika samazinātās vidēji par 25 procentiem. Un pensionāriem, kuriem jāiztiek ar aptuveni 300 eiro mēnesī, vai tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kas priekšpilsētu atkritumu tvertnēs meklē pārtikas produktus, vai lieliskajiem ielu muzikantiem, kas nav atraduši darbu, šāda milzu būve vienalga vairs nav izskaidrojama. Tur varētu arī pietrūkt vārdu.
Tas nekas. Nav jau arī mana darīšana. Tā es varētu domāt. Taču tas mani satrauc. Un, kaut arī „Gaismas pilij” ir dažas skaistas puses, un, lai arī man simpātiska šķiet iniciatīva kultūras galvaspilsētas gada atklāšanas svētku laikā 2014. gada janvārī, kad tūkstošiem iedzīvotāju vairāk nekā mīnus desmit grādu salā izveidoja cilvēku ķēdi no Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas uz jauno un no rokas rokā padeva iedzīvotāju saziedotās grāmatas, un tā nogādāja tās Birkerta projektētajā celtnē, kur tagad tām aiz milzīgas stikla vitrīnas it kā solidāri jāapliecina, ka šī bibliotēka pieder visiem latviešiem un šeit, aiz šī gigantiskā grāmatplaukta, vairākos stāvos, ideālos apstākļos un lielākoties tumsā, atrodas Latvijas nacionālais mantojums, es personīgi nespēju ar šo māju sadraudzēties.
Bet šķiet, ka lielākajai daļai latviešu tā patīk, vismaz tāds ir mans iespaids. Tomēr der nogaidīt, kā viss izvērtīsies. Un vispār jau te ir runa par daudz ko vairāk. Runa ir par nacionālo pašapziņu. Par saliedētības izjūtu. Par to, ka šī zeme beidzot vēlas būt pastāvīgi neatkarīga, runāt savā valodā un saglabāt savu kultūru. Un tāpēc arī šī uzkrītošā forma – kā stāsta kāda latviešu teika, reiz esot bijusi gaismas pils, kas pirms senseniem laikiem nogrimusi un atkal augšāmcelsies tikai tad, kad latviešu tauta būs brīva un neatkarīga. Un arhitekts atsaucas arī uz latviešu nacionālā dzejnieka Raiņa (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns (1865–1929)) drāmu „Zelta zirgs”, kas stāsta par princesi, kurai pieburts mūžīgs miegs stikla kalna virsotnē, līdz kāds uzjās šajā stāvajā kalnā un tādā veidā viņu atbrīvos.
 |
| Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014 |
Tas viss ir labi un jauki. Un es saprotu arī nepieciešamību pēc jaunas Nacionālās bibliotēkas, jo vecās ēkas bija un vēl aizvien ir dramatiskā stāvoklī, kam steidzami nepieciešams remonts. Tjā. Nu Rīgai ir viena centrāla ēka, kur tiks izvietotas visas valsts nozīmīgākās grāmatas, arī universitātes bibliotēka, jā, un vēl arī viena publiskā bibliotēka (līdz tam gan vēl jāpagaida – oficiālā atklāšana notiks tikai augusta beigās). Viss zem viena jumta. Jauki. Bet būtu bijis iespējams arī citādāks risinājums. Neesmu tik pārliecināts, vai tas ar to gaismas pili bija tik svarīgi. Taču man jau neviens nejautā…
Ziņas
