Jau sen biju nodomājis vasaras saulgriežu nakti beidzot nosvinēt Latvijā. Līdz šim te vienmēr biju bijis vasaras otrajā pusē, nekad – jūnija beigās, kad naktī no 23. uz 24. jūniju visā Latvijā tiek iekurti lielāki vai mazāki ugunskuri, dziedāts un dejots visu nakti, līdz uzlec saule un dienas atkal kļūst īsākas.
Kad ierodos Dzegužkalnā, vēl ir gaišs. Tas ir neliels parks Pārdaugavā, pilsētas rajonā Daugavas kreisajā krastā. Te notikšot vienas no skaistākajām Līgo svinībām Rīgā, tā man teica, ne tik pompozas kā „oficiālā” Līgo svinēšana Daugavmalā pie vecpilsētas vārtiem. Tur sanākšot desmitiem tūkstošu, lai klausītos slavenus šlāgerdziedātājus un vērotu, kā izdeg milzu ugunskurs.
Turpretī te, Dzegužkalna parkā, kur paceļas augstākais Rīgas paugurs un no kura paveras lielisks skats uz ostu, Vanšu tiltu ar tā daudzajām atsaitēm un aiz tā esošo pilsētas centru, viss šķiet noritam daudz mierīgāk. Patiesībā jau es neko daudz negaidu, kā nekā ikviens, kuru iztaujāju par piemērotu vietu līgošanai, man sacīja, ka laukos, bez šaubām, esot visjaukāk, vislabāk, protams, draugu un paziņu lokā. Pasākumi pilsētā esot tikai tāds kā mierinājuma plāksteris tiem, kuriem nav iespēju svinēt laukos.
Tādēļ arī neesmu diez ko pārsteigts, ka vispirms satieku tikai pāris piedzērušos ļautiņus, paeju garām dažiem dzērienu un uzkodu stendiem un, izņemot tik tikko iedegtu ugunskuru, nemanu neko neparastu. Taču tad izdzirdu klusu mūziku, kas, man nākot tuvāk, kļūst aizvien skaļāka – tā nenoliedzami būs kāda no programmā pieteiktajām slavenajām latviešu folkloras kopām. Varbūt – cerams – tā ir postfolkloras grupa "Iļģi", kas sastopama pasaules mūzikas festivālos arī ārpus Latvijas robežām. Tad parka lejasdaļā ieraugu pārsteidzoši lielo estrādi, kur vairāki simti skatītāju aizrautīgi dejo līdzi Rīgas Danču kluba enerģiskajam priekšnesumam. Žēl, “Iļģus” es labprāt būtu paklausījies, taču šoreiz laikam esmu nokavējis.
Ozolu vainagi rotā teju katra otrā kunga galvu, vismaz tikpat daudz puķu vainagu – dāmu galvas. Latviešu tautastērpus, kas redzami daudzu tūrisma aģentūru reklāmas prospektu titullapās, te pamanu krietni mazākā skaitā, nekā biju gaidījis.
Tālāk no estrādes sēž mierīgākie ļaudis, kas notiekošo vēlas baudīt drīzāk no malas. Daži no mājām līdzi paņēmuši ēdamo, ko tagad klusējot un ar labpatiku notiesā. Starp viņiem bezbēdīgi draiskojas bērni, kas atkal un atkal ripinās lejup no zaļā pakalna, līdz viņus ”savāc” par savu atvašu veselību bažīgie vecāki, jo zāle kļuvusi pavisam mitra un gaiss – diezgan dzestrs. Ik pa brīdim mazliet uzlīst, tāpat kā jau iepriekš visu jūniju. Tā vien šķiet, ka šogad laika apstākļi līdz šim nav bijuši īsti normāli, jo parasti jūnijs Latvijā ir sausākais vasaras mēnesis.
Pašā augšā, paugura “virsotnē”, pastaigājas pārīši vai ģimenes un izbauda skatu uz pilsētu, bet ap trim ugunskuriem, kurus tagad var redzēt parka teritorijā un kas – to pamanu uzreiz – sakrauti ļoti prasmīgi un meistarīgi, tā lai neizdegtu pārāk ātri, sastājušies ļaudis un ļauj liesmām sevi sasildīt. Un tad es pēkšņi dzirdu, ka man visapkārt runā ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā. Ahā. Tātad viņi tomēr svin kopā, latvieši un krievi. Es esmu sajūsmā. Labprāt atzīstu, ka vienā no saviem ierakstiem esmu kļūdījies. Turklāt viņi kopā svin vislatviskākos no svētkiem! Vienīgā atšķirība ir tā – un to jau laikam vajadzēja iedomāties –, ka neredzu nevienu krievu tautības pārstāvi tērpušos latviešu tautastērpā vai ar kādu vainagu galvā. Bet, kas zina – droši vien es to vienkārši neesmu pamanījis… Šajā sakarā gan duras acīs, ka krievi daudz lielākā skaitā uzturas pie ugunskura, nevis pie skatuves, kur skan latviešu tautas mūzika. Bet tomēr.
Estrādē tagad notiek grupu maiņa, skatuve tiek pārbūvēta. Tikmēr skatuves priekšā sākas kopīga Jāņu nakts ievadīšana ar dziesmām un dejām, un arī es, mazliet sakautrējies, izmēģinu dažus biklus soļus. Tad arī šī darbošanās drīz vien ir galā, un jaunā grupa sāk spēlēt. Pa to laiku kādas no ģimenēm – īpaši tās ar bērniem – atstāj svinību vietu un dodas mājās. Citi izklīst parkā vai iestiprinās pie uzkodu stendiem. Šis laikam ir tas mirklis, kad, svinot svētkus laukos, saskaņā ar paražu tiek meklēts maģiskais papardes zieds, kas uzplaukstot tikai Jāņu naktī. Tas, ka papardes zieda meklēšana var notikt arī divatā un jaunie pārīši uz kādu laiku pazūd mežā, protams, pieder pie lietas. Te, pilsētas parkā, tas ir mazliet grūtāk. Es ceru sagaidīt vēl vienu tipisku rituālu – lēkšanu pār ugunskuru. Redzēt es to gribētu, lēkt pats – drīzāk laikam ne. Būtu interesanti uzzināt, vai arī krievi iesaistās? Varu iedomāties, ka jā.
Tomēr mani pārņem nogurums, gurdeni apsēžos uz viena no pakāpieniem, kas pretī estrādei ved augšup pakalnā. Tagad es vislabprātāk dotos mājās un liktos gulēt. Taču tā nevar, es nodomāju, citādi būsi miegains visu vasaru! Tā vismaz vēsta tautas ticējums. Ja nepalikšot nomodā vismaz līdz saullēktam, viss iešot greizi, nekas neizdošoties. Tā nu es atkal raušos augšā un pievienojos cilvēkiem pie ugunskura. Tas palēnām izdeg, pāris cilvēku ik pa brīdim uzdzied kādu Līgo dziesmu. Taču, kamēr es gaidu, neviens negrasās lēkt pār ugunskuru, un, godīgi sakot, tas vēl ir pārāk liels.
Esmu mazliet pārsteigts, ka aizvien vairāk cilvēku pamet parku un šķiet dodamies mājup. Līdz rītausmai laikam spēj izturēt tikai retais, lai gan vasarā saule Latvijā lec jau ap pulksten pieciem, tātad diezgan agri. Arī es dodos prom. Un man palaimējas, jo, vēl pirms esmu sasniedzis savu dzīvokli, saule ir uzlēkusi! Saskaņā ar latviešu ticējumu tagad ar mani nekas vairs nevar noiet greizi, es nodomāju, jo galu galā nomodā esmu bijis gana ilgi... Un atpakaļceļā es Rīgas ielās droši vien dzirdu tās pašas dziesmas, kas tobrīd tiek dziedātas arī Dzegužkalna parka augstākajā vietā. Jo ik pa mirklim saklausu vārdu „saullēkts” man citādi lielākoties nesaprotamajos dziesmu tekstos. Pārguris es liekos gulēt un ceru, ka manas pūles nav bijušas veltas un ka šovasar nekas vairs nenoies greizi …
Ziņas
