Piektais gadalaiks ir arī poēzijas laiks (pie kam es nevēlos apgalvot, ka iepriekšējās rindiņas ir poēzija), vismaz šeit Rīgā, kur septembrī kā katru gadu notiek dzejas dienas, godinot latviešu nacionālo dzejnieku Raini (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns), kurš latviešu valodā iztulkojis Gētes Faustu un (ne tikai ar to, bet arī tādā veidā) devis būtisku ieguldījumu latviešu literārās valodas attīstībā. Un tā kā šogad Rīga ir viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām (līdzās Ūmeo pilsētai Zviedrijā), šoreiz šis festivāls ir garāks, proti, gandrīz trīs nedēļas. Bez tam lasījumi, koncerti, grāmatu prezentācijas daļēji notiek līdz šim nebijušās pasākumu vietās, piemēram, tikai nesen atvērtajā Nacionālajā bibliotēkā. Pasākumos piedalījās un piedalās arī ārzemju autori, arī no Vācijas, piemēram, Eberhards Hefners (Eberhard Häfner), Aleksandrs Fiļuta (Alexander Filyuta) un Toms Šulcs (Tom Schultz). Un galvenais – uzstājas arī Rīgā un Latvijā dzīvojošie krievu autori.
Aizraujošs bija projekts „Rīgas dzejas karte”, kas tika prezentēts Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros. Tas ir stāsts par mākslinieciski (tātad visos iespējamajos žanros – vai tā būtu mūzika, video, instalācijas un performances, vai arī interaktīvas programmatūras vai datorgrafikas) veidotu neparastu Rīgas karti, kurā tiek attēlota „urbāno fenomenu” daudzveidība pilsētā: ielās, apkaimēs, ēkās, kafejnīcās, krustojumos, iekšpagalmos un tā tālāk. Projekta rezultāti tika izstādīti vairākās izstādēs, pēdējā - bijušajā Tabakas fabrikā, kur vasarā bija aplūkojami arī projekta „Rīgas paš/portreti” darbi.
Man jāatzīstas – Rīgā šobrīd notiek tik daudz kas, ka es nespēju piedalīties pat pusē no pasākumiem, kurus labprāt apmeklētu. Patiesībā tas tā ir jau visu laiku. Līdzās tam jau ir arī vēl citi pienākumi, piemēram, darbs pie manas grāmatas, mana projekta – izveidot apmēram 25 līdz 40 (īsos) portretus par cilvēkiem Rīgā, vispirmāk par cilvēkiem, kuri vēlas sasniegt ko konkrētu, par ieinteresēti iesaistītiem cilvēkiem. Uzdevums, kas ir lielāks, nekā biju gaidījis, kas ir daudz sarežģītāks, jo tik daudz ko var izdarīt nepareizi, kad raksta par likteņiem, par cilvēkiem, kuri atklāj tik daudz ko personisku, kad ar viņiem sarunājas …
Mans pilsētas apskatnieka laiks pēc divām nedēļām beidzas. Patiesībā žēl, ļoti žēl, jo būtu vēl tik daudz ko stāstīt. Pilsēta, ko domāju jau tik ļoti labi pazīstam, pārsteidza mani. Tā atklāja man vairākus „noslēpumus”, taču tikai tik daudzus, lai darītu mani ziņkārīgu, tik ziņkārīgu kā vēl nekad līdz šim. Laimīgā kārtā mans „projekts” mani vēl bieži vedīs uz Rīgu, vismaz līdz nākamajai vasarai, tā esmu cieši apņēmies. Ar lielu interesi gaidu, kādi būs cilvēku dzīves stāsti, viņu cerības vai izgaisušās ilūzijas. Viņu likteņi un tas, kā viņi ar to sadzīvo, viņu drosme un viņu bailes.
Ziņas
