„Man
tas tomēr jums ir jāpastāsta!” Iveta liecas man pretī, kamēr
es vēl ātri palieku sānis krūzi ar augļu tēju, un viņas
citkārt tik melodiskā, teju teatrālā balss iegūst man gluži
svešu skanējumu. „Es esmu paņēmusi deviņus kredītus! Un
neviena banka nezināja par citas bankas kredītu.” Man,
nodrošinātajam vācietim, tūlīt prātā iešaujas tādi naivi
jautājumi kā „Kā tas var būt?”, „Vai es arī tā būtu
darījis?” vai „Vai viņa jebkad spēs atmaksāt savus parādus?”
Bet Iveta jau atkal atliecas atpakaļ un piebilst šķietami mierīgi: „Tagad viņi paņēma manu māju, ko es toreiz uzcēlu kopā ar savu vīru.” Pakāpeniski es uzzinu lietas, ko nekad nebūtu gaidījis, kaut arī ko līdzīgu nojautu. Jo kā gan citādi var būt, ka šī enerģiskā, inteliģentā un arī smalkjūtīgā dāma tuvu pie sešdesmit vienlaikus strādā trīs darbos un tomēr dzīvo sava veida komunālajā dzīvoklī, kas izīrēts ar konkrētu mērķi un kurā teikšana ir personai, kas tur tikpat kā nekad neuzturas, proti, kopjamā, vairāk nekā astoņdesmit gadus vecā dzīvokļa saimnieka meitai. Tā kā pārējās divas istabas ir izdotas ārvalstu studentēm, apkopšanas darbs, ieskaitot ikdienas maltīšu gatavošanu, gandrīz vienmēr paliek uz Ivetas pleciem. Saprotams, par to tiek atlaists no īres maksas.
Šajā istabā vecā, daļēji renovētā jūgendstila namā Ģertrūdes ielā viņa šobrīd dzīvo jau pus gadu. Kopš viņa pametusi Aizkraukli, nelielu pilsētu Latvijas dienvidaustrumos, šī ir viņas pirmā pajumte Rīgā. Viss izskatās ļoti provizorisks, un mēbeles, kas nepieder viņai, šķiet visas esam padomju laika relikti. „Kad atradīšu kaut ko savu, nekavējoties izvākšos no šejienes,” Iveta man paskaidro ar izlēmīgu sejas izteiksmi. Optimisms un jautrība, iespējams, ir īpašības, kas arī līdz šim noteikušas viņas raksturu. Taču tagad šis pozitīvais starojums liekas nedaudz uzspēlēts, šķiet, tas varētu kuru katru brīdi sabrukt, kā plāna, ārkārtīgi vārīga maska.
Ivetai nācies sastapties ar daudziem likteņa triecieniem. Viņa tā arī nav spējusi samierināties ar abu savu trīs un piecus gadus veco bērnu nāvi nelaimes gadījumā astoņdesmito gadu beigās, viņai ir grūti par to runāt. Tāpat kā tad, kad jautāju par vīru, kurš tikai pēc dažiem gadiem nomira ar vēzi. Nu viņa ir vairāk vai mazāk viena, nekādu kontaktu ar tuviniekiem viņai nav. Varbūt ģimenes zaudējums arī bija viens no iemesliem, kāpēc viņa pameta vācu valodas skolotājas darbu kādā no Aizkraukles skolām, lai sāktu kaut ko pilnīgi jaunu. Tam vajadzēja būt skaistumkopšanas salonam, tas bija viņas lielais sapnis, un ar to, protams, bija saistītas cerības pelnīt vairāk naudas, nekā tas bija iespējams līdz tam.
Bankas deva viņai nepieciešamos kredītus, tiesa gan, ar ļoti neizdevīgiem nosacījumiem. Tikt pie naudas līdz Latvijas ekonomiskajai krīzei, kas sākās 2008. gadā, bija tīrā bērnu spēle. Izaugsmes rādītāji bija milzīgi, un nekustamā īpašuma īpašnieki bija nesatricināmi pārliecināti, ka viņu dzīvokļu vērtība arvien pieaugs. Visu valsti bija pārņēmis sava veida patēriņa skurbums. Citu veiksmes stāsti spārnoja arī Ivetu. Taču tad bizness veicās sliktāk nekā gaidīts, un notika, kam jānotiek, – kredītus nevarēja atmaksāt, un māja Aizkrauklē tika apķīlāta. Un kā jau bieži, vienai kļūdai sekoja nākamā – savā izmisumā Iveta mēģināja trūkstošo naudu iegūt internetā - tiešsaistes viktorīnās, un atkal zaudēja.
Tagad viņai bankām esot jāatmaksā teju ceturtdaļmiljons eiro, viņa man stāsta. Viņas muzeja uzraudzes darbs tur daudz nepalīdz. Tāpat kā strādāšana par vācu valodas skolotāju kādā Latvijas darbā iekārtošanas aģentūrā un tirgus izpētes institūtā. Galu galā viņa varot strādāt, cik daudz grib, viņas parādi palikšot uz visiem laikiem, tāpat kā viņas dzīve uz eksistences minimuma robežas.
„Bet parunāsim par kaut ko citu!” priecīgā balsī saka Iveta un piedāvā man vēl vienu cepumu. Tad atveras istabas durvis un iekšā ieskatās vecais dzīvokļa īpašnieks. „Ak tā, atvainojiet, es nezināju,” viņš latviski nomurmina un aizver durvis. Šķiet, viņš atkal gribēja lūgt Ivetai kādu pakalpojumu. „Šorīt es priekš viņa iepirkos un pagatavoju ēst. Taču viņa meita atkal bija ar mani neapmierināta, kartupeļi esot bijuši par cietu.” Iveta skatās pulkstenī. „Man tagad jāiet, uz muzeju. Pēc tam vēl veikšu dažas aptaujas.” Viņas pieceļas un grib novākt galdu. Kad viņa ierauga mani pavisam apjukušu sēžam atzveltnes krēslā, viņas seja noskaidrojas, un patētiskā balsī, kā gribēdama mani uzmundrināt, viņa iesaucas: „Beigas labas, viss labs!” Humoru Iveta patiesi nav zaudējusi, un labi, ka tā.
Bet Iveta jau atkal atliecas atpakaļ un piebilst šķietami mierīgi: „Tagad viņi paņēma manu māju, ko es toreiz uzcēlu kopā ar savu vīru.” Pakāpeniski es uzzinu lietas, ko nekad nebūtu gaidījis, kaut arī ko līdzīgu nojautu. Jo kā gan citādi var būt, ka šī enerģiskā, inteliģentā un arī smalkjūtīgā dāma tuvu pie sešdesmit vienlaikus strādā trīs darbos un tomēr dzīvo sava veida komunālajā dzīvoklī, kas izīrēts ar konkrētu mērķi un kurā teikšana ir personai, kas tur tikpat kā nekad neuzturas, proti, kopjamā, vairāk nekā astoņdesmit gadus vecā dzīvokļa saimnieka meitai. Tā kā pārējās divas istabas ir izdotas ārvalstu studentēm, apkopšanas darbs, ieskaitot ikdienas maltīšu gatavošanu, gandrīz vienmēr paliek uz Ivetas pleciem. Saprotams, par to tiek atlaists no īres maksas.
Šajā istabā vecā, daļēji renovētā jūgendstila namā Ģertrūdes ielā viņa šobrīd dzīvo jau pus gadu. Kopš viņa pametusi Aizkraukli, nelielu pilsētu Latvijas dienvidaustrumos, šī ir viņas pirmā pajumte Rīgā. Viss izskatās ļoti provizorisks, un mēbeles, kas nepieder viņai, šķiet visas esam padomju laika relikti. „Kad atradīšu kaut ko savu, nekavējoties izvākšos no šejienes,” Iveta man paskaidro ar izlēmīgu sejas izteiksmi. Optimisms un jautrība, iespējams, ir īpašības, kas arī līdz šim noteikušas viņas raksturu. Taču tagad šis pozitīvais starojums liekas nedaudz uzspēlēts, šķiet, tas varētu kuru katru brīdi sabrukt, kā plāna, ārkārtīgi vārīga maska.
Ivetai nācies sastapties ar daudziem likteņa triecieniem. Viņa tā arī nav spējusi samierināties ar abu savu trīs un piecus gadus veco bērnu nāvi nelaimes gadījumā astoņdesmito gadu beigās, viņai ir grūti par to runāt. Tāpat kā tad, kad jautāju par vīru, kurš tikai pēc dažiem gadiem nomira ar vēzi. Nu viņa ir vairāk vai mazāk viena, nekādu kontaktu ar tuviniekiem viņai nav. Varbūt ģimenes zaudējums arī bija viens no iemesliem, kāpēc viņa pameta vācu valodas skolotājas darbu kādā no Aizkraukles skolām, lai sāktu kaut ko pilnīgi jaunu. Tam vajadzēja būt skaistumkopšanas salonam, tas bija viņas lielais sapnis, un ar to, protams, bija saistītas cerības pelnīt vairāk naudas, nekā tas bija iespējams līdz tam.
Bankas deva viņai nepieciešamos kredītus, tiesa gan, ar ļoti neizdevīgiem nosacījumiem. Tikt pie naudas līdz Latvijas ekonomiskajai krīzei, kas sākās 2008. gadā, bija tīrā bērnu spēle. Izaugsmes rādītāji bija milzīgi, un nekustamā īpašuma īpašnieki bija nesatricināmi pārliecināti, ka viņu dzīvokļu vērtība arvien pieaugs. Visu valsti bija pārņēmis sava veida patēriņa skurbums. Citu veiksmes stāsti spārnoja arī Ivetu. Taču tad bizness veicās sliktāk nekā gaidīts, un notika, kam jānotiek, – kredītus nevarēja atmaksāt, un māja Aizkrauklē tika apķīlāta. Un kā jau bieži, vienai kļūdai sekoja nākamā – savā izmisumā Iveta mēģināja trūkstošo naudu iegūt internetā - tiešsaistes viktorīnās, un atkal zaudēja.
Tagad viņai bankām esot jāatmaksā teju ceturtdaļmiljons eiro, viņa man stāsta. Viņas muzeja uzraudzes darbs tur daudz nepalīdz. Tāpat kā strādāšana par vācu valodas skolotāju kādā Latvijas darbā iekārtošanas aģentūrā un tirgus izpētes institūtā. Galu galā viņa varot strādāt, cik daudz grib, viņas parādi palikšot uz visiem laikiem, tāpat kā viņas dzīve uz eksistences minimuma robežas.
„Bet parunāsim par kaut ko citu!” priecīgā balsī saka Iveta un piedāvā man vēl vienu cepumu. Tad atveras istabas durvis un iekšā ieskatās vecais dzīvokļa īpašnieks. „Ak tā, atvainojiet, es nezināju,” viņš latviski nomurmina un aizver durvis. Šķiet, viņš atkal gribēja lūgt Ivetai kādu pakalpojumu. „Šorīt es priekš viņa iepirkos un pagatavoju ēst. Taču viņa meita atkal bija ar mani neapmierināta, kartupeļi esot bijuši par cietu.” Iveta skatās pulkstenī. „Man tagad jāiet, uz muzeju. Pēc tam vēl veikšu dažas aptaujas.” Viņas pieceļas un grib novākt galdu. Kad viņa ierauga mani pavisam apjukušu sēžam atzveltnes krēslā, viņas seja noskaidrojas, un patētiskā balsī, kā gribēdama mani uzmundrināt, viņa iesaucas: „Beigas labas, viss labs!” Humoru Iveta patiesi nav zaudējusi, un labi, ka tā.
Ziņas
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru