Vidzemes Šveicē

Aptuveni 50 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Rīgas  plešas Latvijas lielākais, vecākais un iecienītākais nacionālais parks – Gaujas nacionālais parks. Cauri tam tek upe, kuras vārdā parks nosaukts – Gauja, ko šeit ieskauj augstas klinšu sienas no sārta devona perioda smilšakmens. Latvijas teritorijā Gauja plūst nepilnu 500 kilometru garumā, līdz pie Carnikavas ietek Rīgas jūras līcī. 

Jau neilgi pēc Rīgas dibināšanas 1201. gadā  vācu iekarotāji centās palielināt savu ietekmi mūsdienu Latvijas teritorijā. Svarīgu lomu tajā, protams, spēlēja arī Gauja, tādēļ neizbrīna fakts, ka, apmeklējot Siguldu, kas līdzās Cēsīm ir lielākā pilsēta nacionālā parka teritorijā, sastopamas uzreiz trīs pilsdrupas – vairāk vai mazāk labi saglabājušās Siguldas, Krimuldas un Turaidas piļu drupas.

Skats no pils torņa

Viena no šīm pilīm – Turaidas pils (tā saglabājusies vislabāk)  –  pirms dažām dienām svinēja savu 800 gadu jubileju. Protams, tika rīkotas nelielas svinības, tiesa, bez pārmērībām, un, tā kā tās norisinājās vienlaicīgi ar ikgadējiem Siguldas Opermūzikas svētkiem, es (ne pirmo reizi) devos turp.

Šīs rāmās un salīdzinājumā ar citām šāda lieluma Latvijas pilsētām diezgan turīgās mazpilsētas iedzīvotājus starp rekonstruēto dzelzceļa staciju un daudzajiem apskates objektiem īpaši nemana. Vairākums no viņiem dzīvo vai nu starp dzelzceļa līniju un šoseju, kas Siguldu savieno ar Rīgu, vai arī viņpus šosejai.  Te viss vērsts uz tūrismu, turklāt jau vairāk nekā simt gadu, kopš 1889. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga-Valka. Atšķirībā no Ķemeriem Sigulda līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu deviņdesmitajos gados attīstījusies ļoti labi. Līdzās Ventspilij un Jūrmalai tā noteikti pieskaitāma pie sakoptākajām Latvijas pilsētām.

Turaidas pils

Lai nokļūtu Turaidas pilī, jābrauc ar autobusu, ja vien neceļojat ar automašīnu, velosipēdu, motociklu vai kādu citu braucamrīku. Kājām šis „pārgājiens” noteikti ilgs savu pusstundu, kā nekā jānoiet gar Siguldas pilsdrupām, vispirms jānokāpj Gaujas ielejā, tur jāšķērso tilts, tad jāpaiet garām Gūtmaņa alai, lai tad pēc garāka kāpiena kalnup beidzot sasniegtu Turaidas muzejrezervātu. Cita alternatīva būtu gaisa tramvajs, kas savieno abus upes krastus. Starp citu, Siguldas apkaime nedaudz paugurainās ainavas dēļ tiek dēvēta arī par Latvijas vai Vidzemes Šveici.

Kāpēc gan muzejrezervāts? Turaidas pils bija apdzīvota salīdzinoši ilgi, līdz pat 17. gadsimtam, pēc tam tā zaudēja savu militāro nozīmi, un teritorija nonāca Gotharda Vilhelma fon Budberga (Gotthard Wilhelm von Budberg) privātīpašumā. Par šo laiku cita starpā liecina viena no vecākajām koka baznīcām Latvijā, kas būvēta 1750. gadā, un divas muižas pārvaldnieka koka mājas. Teritorijā atrodas arī tā dēvētais Dainu kalns – skulptūru dārzs, kas veltīts latviešu folklorai, tostarp latvju Dainu tēvam Krišjānim Baronam. Starp citu, šeit un apkārtējās pļavās ik gadu 23. jūnijā notiek vieni no lielākajiem un skaistākajiem Līgo svētkiem Latvijā.

Siguldas pils

Turaidas pils ir daļēji rekonstruēta, vairākas ekspozīcijas informē par tās vēsturi. Agrāk šajā pašā vietā atradusies koka pils, ko apdzīvojuši lībieši, kuru virsaitis Kaupo esot bijis pirmais lībiešu, kuršu vai citas mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā dzīvojošās cilts valdnieks, kas pārgājis kristīgajā ticībā. Pēc atgriešanās no ceļojuma uz Romu, kur Rīgas bīskaps Alberts fon Bukshēvdens viņu bija stādījis priekšā pāvestam Inocentam III, viņa paša cilts pret viņu sacēlās, tādēļ Kaupo pārgāja kristīgo iekarotāju pusē, kas 1212. gadā nopostīja koka pili un pēc diviem gadiem uzcēla pils kompleksu, kas pamatvilcienos saglabājies līdz pat mūsdienām.

Kādēļ nedaudz tālāk uz dienvidiem 13. gs. vidū tika uzcelta vēl arī Krimuldas pils, man joprojām nav saprotams, katrā ziņā tās abas piederēja pie Rīgas arhibīskapijas, kamēr Siguldas pils Gaujas kreisajā krastā atradās Zobenbrāļu ordeņa (vēlākais Livonijas ordenis) īpašumā. 

Siguldas Jaunā pils

Pilsdrupās, kas atlikušas no Siguldas pils, nu jau vairāk nekā divdesmit gadu augusta sākumā notiekošajos galā koncertos vai brīvdabas izrādēs uzstājas pašmāju un ārzemju operdziedātāji. Mana apmeklējuma vakarā tika izrādīta Žorža Bizē „Karmena”. Taču kāda gan nozīme šādā sarīkojumā mūzikai. Siguldas Opermūzikas svētki ir svarīgs sabiedrisks notikums Latvijā …

Ne velti Sigulda ir Rīgas partnerpilsēta Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā 2014.  Tādēļ visa gada garumā te notikuši un notiks daudzi papildu pasākumi, piemēram, iespaidīgs dabas koncerts pie Gūtmaņa alas. Rīt. Sestdien. Labs iemesls, lai vēlreiz dotos uz Siguldu.

Pa pagātnes pēdām

Vācbaltu pagātne Latvijā ir joprojām klātesoša – taču ne tikai tā, savas pēdas atstājuši arī Pirmā un Otrā pasaules kara notikumi. Jo īpaši Kurzemē, vienā no četriem vēsturiskajiem Latvijas novadiem (līdzās Zemgalei, Vidzemei un Latgalei), norisinājās sevišķi sīvas kaujas, kad 1944. gada beigās tur tika ielenkta vācu armijas grupa „Nord” (vēlāk armijas grupa „Kurland”), kā arī gaisa karaspēka un jūras kara flotes vienības. Un pa vidu latvieši, abās pusēs, kas bija iesaukti kā tā dēvētie  „brīvprātīgie” (vairumā gadījumu, protams, pret pašu gribu).

Pirms neilga laika dienu ilgs izbraukums īrētā automašīnā mani aizveda uz vācu karavīru kapsētu Jelgavas dienvidu daļā. Saskaņā ar datiem, ko sniedz Vācu kara kapu aprūpes tautas apvienība (Volksbund Deutsche Kriegsgräberfürsorge e.V.), kas pēdējo 25 gadu laikā Latvijā atjaunojusi vai no jauna izveidojusi daudzas karavīru kapsētas, te apbedīti 1215 Pirmajā pasaules karā kritušo vācu kareivju un aptuveni 200 Otrajā pasaules karā kritušo. Pavisam Latvijas teritorijā apmēram 6600 apbedījumu vietās apglabāti ap 100 000 Otrajā pasaules karā kritušo. Tam vēl jāpieskaita 30 000 karavīru, kas krituši laikā no 1914. līdz 1918. gadam,  – skaidrības labad jāpiezīmē, ka tie ir tikai vācu armijas karavīri...

Jelgavas pilsētas centrā paveras pavisam citāda aina – plaša un varena uz pussalas Latvijas otrās lielākās upes Lielupes krastā stāv  Jelgavas pils. To hercoga Ernsta Johana Bīrona (Ernst Johann von Biron) uzdevumā laikā no 1738. līdz 1772. gadam būvējis Bartolomeo Frančesko Rastrelli (Bartolomeo Francesco Rastrelli), slavenais vairāku Sanktpēterburgas piļu arhitekts. Kad viņa pakalpojumi cara laika galvaspilsētā vairs nebija pieprasīti, viņš izvērsa intensīvāku darbību Kurzemes hercogistē. Starp citu, Jelgavas pils ir lielākā pils Baltijā.

Savās Kurzemes pilīs – pirms Jelgavas pils celtniecības Krievijas cariene Anna Ivanovna jau bija viņam uzcēlusi vasaras rezidenci, Rundāles pili, – hercogs Ernsts Johans Bīrons uzturējās maz. Gada lielāko daļu viņš pavadīja Sanktpēterburgā kā Annas Ivanovnas favorīts un vēlāk kā ietekmīgākais cilvēks Krievijas impērijā, gan tikai līdz brīdim, kad Anna Ivanovna atstāja šosauli un Bīronu viņa ienaidnieki galmā uz 20 gadiem izsūtīja trimdā uz Sibīriju, bet vēlāk – uz Jaroslavļu. Savas pilis, kas, tiesa gan, joprojām nebija pabeigtas, viņš ieraudzīja tikai 1762. gadā pēc apžēlošanas un tiesību atgūšanas uz Kurzemes hercogisti. Un tad, kad 1772. gadā beidzot tika paziņots, ka Jelgavas pils būvdarbi ir pabeigti, Ernsts Johans Bīrons pēc mēneša nomira.

Starp Jelgavu un Kandavu, meklējot Džūkstes karavīru kapsētu, uzdūros kādam interesantam muzejam, kas izvietots kādreizējā lauku skolā. Tā ekspozīcija veltīta skolotājam Ansim Lerhim-Puškaitim (1859-1903), kas šajā ēkā no 1883. līdz 1903. gadam  mācījis bērnus, kā arī darbojies kā rakstnieks un latviešu teiku un pasaku krājējs. Pateicoties viņa apjomīgajam, aptuveni  6 000 pasaku lielajam krājumam, Lerhis-Puškaitis arī mūsdienās tiek dēvēts par latviešu „Pasaku tēvu”.
 
Džūkstes karavīru kapsēta iesvētīta 1997. gada 14. jūnijā un atgādina par Otrā pasaules kara notikumiem. Uz Džūkstes kapsētas austrumu malā apbedīto 416 kritušo karavīru kapakmeņiem lasāmi arī daudzu latviešu, kuri bija spiesti cīnīties vācu armijas rindās, uzvārdi. Un arī tuvumā esošās baznīcas drupas liecina par brutālajām kaujām starp naidīgajām frontēm. Baznīcu sabombardēja vācieši, jo no tās torņa padomju karavīri varēja saredzēt, kur attiecīgajā brīdī atrodas  vācieši.

Pēc šādiem iespaidiem Kukšu muiža, kas atrodas starp Tukumu un Kandavu, šķita gluži vai kā no cita laikmeta. Perfekti atjaunota, tā idilliski stāv neliela ezera krastā, glīta dārza ieskauta.  Deviņdesmito gadu beigās no kādas vecākas kundzes nopērkot tolaik diezgan nolaisto muižu, tās jaunais saimnieks, viesnīcas īpašnieks un pavārs Daniels Jāns (Daniel Jahn), te īstenojis savu mūža sapni. Ieguldot milzu pūles, viņš ēku autentiski atjaunojis un atvēris tajā viesnīcu. Īpašs lepnums muižas saimniekam ir par rūpīgi restaurētajiem 18. gadsimta beigu sienu gleznojumiem. Tagad viesnīcā apmetas turīgi viesi no visas pasaules, tostarp arī daudzas latviešu prominences.

Muižas vēsture ir raiba. Pirmo reizi minēta 1530. gadā, tā vairakkārt pārdota, līdz beidzot nonākusi fon Betiheru (von Bötticher) ģimenes rokās, kuras īpašumā bijusi līdz Latvijas agrārajai reformai 1920. – 1922. g.. Ievērības cienīgs ir fakts, ka šajā mājā dzimusi arī vācbaltu rakstnieka Vernera fon Bergengrīna (Werner von Bergengrün) māte  Helēne Anna Matilde fon Betihere (Helene Anna Mathilde von Bötticher). 1889. gadā viņa apprecējās ar Dr.med. Paulu Emīlu fon Bergengrīnu (Paul Emil von Bergengrün).

Atpakaļceļš uz Rīgu veda caur panīkušo kūrortu Ķemeri. „Panīcis“ varbūt ir pārspīlēti teikts, taču, ņemot vērā kontrastus un iespējas, kādas pavērtos šai mazajai pilsētiņai, šis apzīmējums, manuprāt, ir atbilstošs. Kad 1796. gadā Ķemeros atklāja, ka šajā apvidū esošo sēravotu ūdenim un arī dūņām piemīt dziednieciskas īpašības (neiroloģisku saslimšanu, locītavu, kaulu un muskuļu ārstēšanai), šī apkaime pakāpeniski attīstījās par kūrvietu. Taču plašāku atpazīstamību Ķemeri iemantoja tikai tad, kad Krievijas cars Nikolajs I  pilsētai piešķīra kūrorta statusu un tika izveidota pirmā peldu iestāde. Kad 1912. gadā atklāja tiešo dzelzceļa satiksmi starp Maskavu un Ķemeriem un netālu esošo Jaunķemeru jūrmalu varēja viegli sasniegt ar tramvaju, šī apkaime galu galā pārvērtās par vienu no iecienītākajiem Ziemeļeiropas augstākās sabiedrības galamērķiem. Pēc Pirmā pasaules kara nestajiem postījumiem neatkarību ieguvusī Latvijas Republika kūrortā investēja lielus līdzekļus, tika uzbūvētas vairākas jaunas ēkas, tostarp trīsdesmitajos gados arhitekta Eižena Laubes projektētā viesnīca, kas tiek dēvēta par „balto kuģi“.

Taču laiks bija ātrāks, un Otrais pasaules karš sadragāja mazo valstiņu starp lielvarām. Pēc tam neatlika nekas cits, kā nodot jaunuzceltās ēkas un idillisko parku ar romantiskajiem tiltiņiem un tējas paviljonu noplicinošajai padomju saimniekošanai. Savukārt, kad Latvija atguva neatkarību, nebija ilgi jāgaida, līdz pie durvīm cerību pilni stāvēja rietumu investori. Milzīgo viesnīcu esot nopirkusi un pamatīgi restaurējusi „Kempinski” grupa. Taču tad... šīs vietas un visas valsts attīstība apstājās. Bagātie krievi kā braukuši, tā joprojām brauc tikai uz nu jau diezgan smalko Jūrmalu. Taču uz Ķemeriem, kas patiesībā atrodas netālu no Jūrmalas, neviens vairs negrib doties.
 
„Baltais kuģis“, lielā sanatorija, ūdenstornis, tējas paviljons un skaistie tiltiņi, šķiet, vēl gadu desmitiem būs lemti panīkumam. Un „Kempinski” grupa savu viesnīcu droši vien iegrāmato vienkārši kā neveiksmīgu investīciju un atskaita to no maksājamajiem nodokļiem. Kaut kad jau uzradīsies kāds, kurš to nopirks. Latvijā cenas noteikti vairs nekritīsies.