Pilsētas apskatnieks radio NDR 1 Welle Nord programmā Ostseemagazin

25. septembrī radio NDR 1 Welle Nord programmā “Ostseemagazin” tika pārraidīta žurnālistes Birgitas Johannsmeieres (Birgit Johannsmeier) reportāža par mani kā pilsētas apskatnieku. To iespējams noklausīties šeit (ar "NDR 1 Welle Nord Ostseemagazin" laipnu atļauju):

Atvadas un atgriešanās

Mans Rīgas pilsētas apskatnieka laiks tuvojas noslēgumam. Pēc pāris dienām sakravāšu savas mantas un lidošu atpakaļ uz Vāciju. Taču es atgriezīšos, turklāt pavisam drīz, jo oktobrī un novembrī man kā ceļvežu autoram būs darīšanas Rīgā, Latvijā, Baltijā un arī Sanktpēterburgā.

Noslēguma pasākums Gētes institūtā pagājušajā otrdienā, kura ietvaros notika lasījums un pēc tam arī saruna ar Annu Muhku no nodibinājuma “Rīga 2014” un Jonasu Bīhelu (Jonas Büchel) no Urban Institute Riga, manuprāt, bija pārsteidzoši labi apmeklēts. Paša rakstīto tekstu lasīšana publikas priekšā man bija pilnīgi jauna pieredze. Ar īpašu interesi gaidīju apmeklētāju reakciju, klausoties Rīgā dzīvojošo cilvēku portretējumus. Vairāku klausītāju izteiktā pozitīvā reakcija mani priecēja. Šo “projektu” es labprāt turpinātu un varbūt līdz nākamajai vasarai būšu uzrakstījis gana daudz tekstu, lai tos izdotu nelielā publikācijā. Īpaši jau Rīgas apmeklētājiem šie portreti varētu sniegt dziļāku ieskatu Rīgas ikdienā.

Vēlos izmantot iespēju un komentēt kādu nelielu pārpratumu. Kāda klausītāja mani diskusijas laikā acīmredzot saprata nepareizi. Pēc pasākuma viņa man pārmeta, ka esmu sācis mācīties krievu valodu, šovasar ierodoties Rīgā. Ja tā patiešām būtu bijis, es viņas reakciju būtu sapratis. Taču patiesībā es krievu valodu sāku apgūt jau sava pirmā brauciena laikā 1999. gadā, turklāt ģimenes apstākļu dēļ. Vēlāk es sāku mācīties latviešu valodu, kas gan, kā man jāatzīst, gāja ļoti lēni. Šovasar es apmeklēju latviešu, nevis krievu valodas nodarbības.

Rīga – šī skaistā pilsēta pie Daugavas ietekas Baltijas jūrā – jau atkal kļuvusi man daudz tuvāka, vai arī es tai. Maija beigās es ierados ar drošo sajūtu, ka pilsētu patiesībā jau pazīstu diezgan labi, bet jau jūnijā biju spiests atzīt, ka īstenībā joprojām esmu svešinieks, ne savējais. Taču, pateicoties daudziem interesantiem cilvēkiem, kurus man šajā laikā bija iespēja iepazīt, kā arī jaunām vietām, kuras šovasar apmeklēju pirmo reizi, es Rīgā jūtos tik labi kā vēl nekad iepriekš. Man būtu ļoti grūti atvadīties no šīs pilsētas, ja nezinātu, ka arī turpmāk to bieži apmeklēšu.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Cienīgs noslēgums visam bija pagājušajā piektdienā (26. septembrī) notikušais kamerorķestra Sinfonietta Riga un Berlīnes Andromeda Mega Express Orchestra kopkoncerts Latvijas Zinātņu akadēmijas koncertzālē “Rīga” diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Starp citu, šī pasākuma iniciators un atbalstītājs ir Gētes institūts Rīgā, kas diriģentam Danielam Glacelam (Daniel Glatzel) pasūtināja kompozīcijas īpaši šim “lielorķestrim”. Rezultāts bija iespaidīgs klasikas, džeza, bigbenda, kino mūzikas, frīdžeza, elektroniskās mūzikas un avangarda mūzikas elementu sajaukums. Aizraujošs notikums, kas prasās pēc atkārtojuma

Atkārtoti gan visticamāk netiks izsludināta Rīgas pilsētas apskatnieka vieta. Žēl. Taču nākotnē pavisam noteikti būs citas iespējas, kā veicināt kultūras apmaiņu starp Vāciju un Latviju. Tā ir būtiska abām pusēm, jo īpaši tagad, Ukrainas krīzes laikos.

Noslēguma pasākums kā pilsētas apskatniekam

23. septembrī Gētes institūtā notiks noslēguma pasākums, kurā atvadīšos no pilsētas apskatnieka lomas. Es, protams, ceru, ka tas pulcēs iespējami daudz skatītāju, jo lasījumam sekos saruna ar nodibinājuma "Rīga 2014" pārstāvi Annu Muhku un Jonasu Bīhelu (Jonas Büchel) no Urban Institute Riga. Vairāk par to lasiet Gētes institūta mājaslapā.

Lirika rudenīgajā Rīgā

Rīgā pamazām iestājas rudens, bērzu lapas krāsojas dzeltenas, gaiss kļūst mitrāks. No skapjiem tiek izvilktas jakas, no rītiem savilkušies pirmie miglas vāli. Pēcpusdienās vadību atkal pārņem saule, glāstot maigiem gaismas stariem, līdz jau ap astoņiem iestājas nakts …

Piektais gadalaiks ir arī poēzijas laiks (pie kam es nevēlos apgalvot, ka iepriekšējās rindiņas ir poēzija), vismaz šeit Rīgā, kur septembrī kā katru gadu notiek dzejas dienas, godinot latviešu nacionālo dzejnieku Raini (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns), kurš latviešu valodā iztulkojis Gētes Faustu un (ne tikai ar to, bet arī tādā veidā) devis būtisku ieguldījumu latviešu literārās valodas attīstībā. Un tā kā šogad Rīga ir viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām (līdzās Ūmeo pilsētai Zviedrijā), šoreiz šis festivāls ir garāks, proti, gandrīz trīs nedēļas. Bez tam lasījumi, koncerti, grāmatu prezentācijas daļēji notiek līdz šim nebijušās pasākumu vietās, piemēram, tikai nesen atvērtajā Nacionālajā bibliotēkā. Pasākumos piedalījās un piedalās arī ārzemju autori, arī no Vācijas, piemēram, Eberhards Hefners (Eberhard Häfner), Aleksandrs Fiļuta (Alexander Filyuta) un Toms Šulcs (Tom Schultz). Un galvenais – uzstājas arī Rīgā un Latvijā dzīvojošie krievu autori.

Aizraujošs bija projekts „Rīgas dzejas karte”, kas tika prezentēts Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros. Tas ir stāsts par mākslinieciski (tātad visos iespējamajos žanros – vai tā būtu mūzika, video, instalācijas un performances, vai arī interaktīvas programmatūras vai datorgrafikas) veidotu neparastu Rīgas karti, kurā tiek attēlota „urbāno fenomenu” daudzveidība pilsētā: ielās, apkaimēs, ēkās, kafejnīcās, krustojumos, iekšpagalmos un tā tālāk. Projekta rezultāti tika izstādīti vairākās izstādēs, pēdējā - bijušajā Tabakas fabrikā, kur vasarā bija aplūkojami arī projekta „Rīgas paš/portreti” darbi.

Man jāatzīstas – Rīgā šobrīd notiek tik daudz kas, ka es nespēju piedalīties pat pusē no pasākumiem, kurus labprāt apmeklētu. Patiesībā tas tā ir jau visu laiku. Līdzās tam jau ir arī vēl citi pienākumi, piemēram, darbs pie manas grāmatas, mana projekta – izveidot apmēram 25 līdz 40 (īsos) portretus par cilvēkiem Rīgā, vispirmāk par cilvēkiem, kuri vēlas sasniegt ko konkrētu, par ieinteresēti iesaistītiem cilvēkiem. Uzdevums, kas ir lielāks, nekā biju gaidījis, kas ir daudz sarežģītāks, jo tik daudz ko var izdarīt nepareizi, kad raksta par likteņiem, par cilvēkiem, kuri atklāj tik daudz ko personisku, kad ar viņiem sarunājas …

Mans pilsētas apskatnieka laiks pēc divām nedēļām beidzas. Patiesībā žēl, ļoti žēl, jo būtu vēl tik daudz ko stāstīt. Pilsēta, ko domāju jau tik ļoti labi pazīstam, pārsteidza mani. Tā atklāja man vairākus „noslēpumus”, taču tikai tik daudzus, lai darītu mani ziņkārīgu, tik ziņkārīgu kā vēl nekad līdz šim. Laimīgā kārtā mans „projekts” mani vēl bieži vedīs uz Rīgu, vismaz līdz nākamajai vasarai, tā esmu cieši apņēmies. Ar lielu interesi gaidu, kādi būs cilvēku dzīves stāsti, viņu cerības vai izgaisušās ilūzijas. Viņu likteņi un tas, kā viņi ar to sadzīvo, viņu drosme un viņu bailes.

Autobusa lietošanas pamācība vāciešiem Rīgā

Vai tā ir iecietība? Vai tā ir nevērība? Vienaldzība? Bailes? Jauns vīrietis sporta tērpā stāv trolejbusā un savā viedtālrunī spēlē interneta spēli. Spēles skaņu viņš nav izslēdzis, gluži otrādi – kaitinošais "pavadījums" izskan pa visu autobusa aizmugurējo nodalījumu. Domājot par Vāciju (dienā), varu saderēt, ka nebūtu ilgi jāgaida, līdz kāds pret to skaļi iebilstu. Lai gan es sevi uzskatu par drīzāk iecietīgu un pacietīgu, man rodas kārdinājums palūgt vīrieti samazināt ierīces skaļuma līmeni. Taču, būdams ārzemnieks ar skaidri saklausāmu akcentu, respektīvi, ierobežotām valodas zināšanām, no šāda soļa labāk tomēr atturos. Jo vairāk tādēļ, ka vīrietis īpaši neizskatās gatavs uz sadarbību.

Jau dienu iepriekš biju noskaities uz trim krievu tautības vīriešiem, kas kādas sākumskolas pagalmā ne tikai izpildīja spēka vingrinājumus uz vingrošanas rīkiem (tas vēl būtu pieļaujams), bet arī nokārtoja savas dabiskās vajadzības turpat pie pirmajiem krūmiem – turklāt mācību stundu laikā. Tobrīd es sevī apjautu kādu ļoti vācisku iezīmi. Par savu emocionāli viegli uzlādēto pamācību, ka te ir skolas pagalms, nevis publiskā tualete, ko nācās noklausīties šiem trim gludi skūtajiem čempioniem, es droši vien būtu samaksājis ar pāris vijolītēm, ja vien nebūtu bijis kopā ar dažiem vietējiem krievu tautības iedzīvotājiem. Taču, atgriežoties pie aizrautīgā telefona spēlīšu spēlmaņa sporta tērpā, – tā kā es atturējos, tad cerēju uz citu pasažieru reakciju. Taču nekā tamlīdzīga. Izņemot dažus aizkaitinātus vai arī nedaudz izbrīnītus skatienus, nespēju saskatīt nekādu impulsu, kas varētu pāraugt protestā. Galu galā neviens neko neteica, lai gan tas visus traucēja.

Autobuss pie Centrālās stacijas

Braukšana ar autobusu Latvijā vispār ir ļoti pamācoša, visādā ziņā. Piemēram, braucot pa 3. autobusa maršrutu, jūs varat iepazīt ne tikai Pļavniekus, blokmāju mikrorajonu, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir krievi, bet arī kādreizējo strādnieku rajonu Grīziņkalnu ar lielākoties neatjaunotām 19. gadsimta koka ēkām. Pēc tam pa Brīvības ielu jūs šķērsojat rosīgo centru, apbraucat tūristu pilno Vecrīgu, pārbraucat pār Daugavu, izbraucat caur Āgenskalnu, pa lielākai daļai mierīgo un zaļo apkaimi upes otrā krastā, kur daudziem vācbaltiešiem reiz bija vasaras mājas un kur nu dzīvo galvenokārt latvieši, līdz pēc kādu stundu ilga brauciena nonākat Bolderājā, apkaimē, ko veido padomju laika dzīvojamo māju kvartāli un kur – tāpat kā Pļavniekos – vairākums iedzīvotāju ir krievi, un kur, starp citu, 1837. gadā uz Latvijas zemes kāju pirmo reizi spēra Rihards Vāgners, kad 24 gadu vecumā, ierodoties ar tirdzniecības kuģi no Kēnigsbergas, uz robežas sastapās ar krievu ierēdņiem. To, ka viņš jau pēc diviem gadiem bēgšus atkal pametīs šo pilsētu (protams, iestidzis milzu parādos), tobrīd viņš vēl noteikti nenojauta.

Starp citu, atjaunojot autobusu parku, Rīgā pēdējo 10 gadu laikā likvidētas ļoti daudzas darbavietas. Ja agrāk katrā autobusā bija biļešu pārdevēja, šodien viss notiek modernāk nekā, piemēram, Berlīnē. Tagad sava iepriekš nopirktā braukšanas biļete ar čipu jāpietuvina elektroniskai biļešu kontroles ierīcei. Biļešu kontrolieri autobusā iekāpj tikai paretam, bet tad – nereti četratā vai sešatā. Starp citu, braukšana par zaķi Rīgā maksā 5 eiro – daudziem latviešiem/krieviem tā jau ir milzīga soda nauda. Acīs duras kāds video, kas šajā sakarā daudzos autobusos skatāms ekrānā aiz vadītāja kabīnes. Tajā tiek demonstrēts, kā jārīkojas priekšzīmīgam Latvijas pilsonim. Ja viņš pamana kārtības traucētāju (piemēram, kādu, kurš pārāk skaļi atskaņo mūziku) vai kādu, kurš nav validējis biļeti, viņam nekavējoties jāzvana policijai. Tā tad parūpēsies par aizdomīgo personu, kuru bez liekas iztaujāšanas no autobusa izvedīs policisti bruņuvestēs. Skatoties šo īso filmiņu, mani jau atkal pārņem izjūtas, kam šejienes iedzīvotāji, kā šķiet, nepievienojas: "Tas taču ir aicinājums uz denunciāciju," – domā politiski korektā dvēsele.

Stenders un latvieši

Pagājušās nedēļas nogalē Rīgā un Jelgavā notika zinātniska konference „Gothards Frīdrihs Stenders (1714-1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā”. Iemesls bija 300. dzimšanas diena Kurzemes luterāņu mācītājam, kurš pirmām kārtām kļuvis slavens kā latviešu laicīgās literatūras pamatlicējs. Gan apjomīgā Latvijas Universitātes centrālajā ēkā notiekošās konferences programma, gan daudzie klausītāji, kas ieradās uz lekcijām, skaidri parādīja, kāda vēl aizvien ir Stendera nozīme Latvijā.

Gothards Frīdrihs Stenders, autors nezināms, via Wikimedia Commons

Kā daudzi citi luterāņu mācītāji viņš ļoti iestājās par Latvijas lauku iedzīvotāju izglītību. Taču „Vecais Stenders”, kā viņš agrāk arī tika saukts, gāja tālāk un sarakstīja ne tikai pirmo aptverošo latviešu gramatiku un paplašinātu latviešu vārdnīcu, bet – jo īpaši pēdējos 30 savas dzīves gadus – lielu daļu sava laika veltīja latviešu tautas izglītošanai, būdams pirmais laicīgās literatūras tulkotājs latviešu valodā. Nozīmīgs devums cita starpā bija Kristiana Firhtegota Gellerta (Christian Fürchtegott Gellert, 1715-1769) fabulu grāmatas tulkojums, kuram viņš gan izvēlējās prozas formu un katrai fabulai vēl pievienoja arī morāli. Tas, ka viņš izlaida tās fabulas, kurās runa ir par sociālām atšķirībām vai antīko mitoloģiju, norāda uz to, ka ar savu tulkojumu Stenders droši vien tiecās sasniegt didaktiskus mērķus.

To savā divdesmit minūšu garajā referātā „Gellerta morāliskās pamācības – vācu-latviešu kultūrpārnese” skaidroja Ruta Floraka (Ruth Florack) no Getingenes universitātes. Tas bija viens no vairāk nekā četrdesmit referātiem trīs dienu ilgās konferences ietvaros. Viena konferences daļa notika no Rīgas nepilnas stundas brauciena attālumā esošajā Jelgavā, vietā, kur Stenders no 1742. līdz 1744. gadam strādāja par pilsētas skolas priekšnieka palīgu, pirms uz astoņiem gadiem kļuva par mācītāju Birzgales draudzē netālu no Rīgas. Stenders bija rosīgs un darbīgs cilvēks, kurš ne tikai bieži mainīja dzīvesvietas un amatus – cita starpā viņš dzīvojis arī Jēnā, Hallē, Helmštetē, Braunšveigā, Hamburgā un arī Kopenhāgenā, kur kļuva par ģeogrāfijas profesoru, lai tikai pēc diviem gadiem atkal atgrieztos Kurzemē.

Piemineklis Gothardam Frīdriham Stenderam Eglainē, via Wikimedia Commons

Tikpat kā nezināms ir fakts, ka Stenders izgatavojis arī vairākus globusus (Braunšveigas hercogam un Dānijas un Norvēģijas karalim Frīdriham V). Par to apjomīgo restaurāciju stāstīja Henriks Duponts (Henrik Dupont) no Kopenhāgenas. Kā liekas, Stenders bija tāds kā „Ziemeļu Leonardo da Vinči”, jo viņš tiek uzskatīts arī par vienas no pirmo veļas mazgājamo mašīnu izgudrotāju, turklāt viņu ārkārtīgi interesēja astronomija. Tāds kā vispusīgais ģēnijs, kurš savus pēdējos gadus kā mācītājs noslēgti pavadīja Latvijas provincē Sunākstē, kur sarakstīja vienu no saviem nozīmīgākajiem darbiem – latviešu valodā izdoto „Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas”.

Stenders latviešiem ārkārtīgi daudz palīdzējis ceļā uz viņu nacionālo apziņu, uz savas kultūras attīstību. Arī Krišjānis Valdemārs (1825-1891), latviešu publicists un jūrniecības veicinātājs, viens no pirmajiem, kurš kā pilsonis sevi publiski sauca par latvieti (kas toreiz, jo īpaši kā izglītotam cilvēkam, bija neiedomājami) un kļuva slavens kā viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem, savos didaktiskajos rakstos atsaucās uz Gothardu Frīdrihu Stenderu. Un viņš, kā liekas, apzinājās savu nozīmi, savā kapakmenī liekot iegravēt „Sche aprakts G. F. Stenders Latwis”. Iedrošinošs paziņojums, ko latvieši atceras vēl šodien. Tāpēc nemaz neizbrīna, ka vienlaikus ar zinātnisko konferenci jaunajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta „Latwim” un viņa laikam veltīta izstāde „Latvis. Dzīves, domu un darba liecības”.

Krievu skola

Droši vien visiem ir zināms, ka krievi svin savādāk nekā vācieši. Jā, viņi ir bezrūpīgāki, un tas, ka teju vai katrs otrais prot ne tikai diezgan labi spēlēt ģitāru, bet vēl arī dziedāt leģendārā Maskavas aktiera un dziesminieka Vladimira Visocka dziesmas, nav nekāda klišeja. Arī par viņu izturību, svinot svētkus, neviens laikam nešaubās.

Taču attiecībā uz pasākumu organizēšanu krieviem vēl ir ko pamācīties. Bet varbūt viņi nemaz tik ļoti netiecas pēc pilnības. Tā tas bija J.G.Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolas atklāšanas svinībās pagājušajā pirmdienā, kad pirmajā septembrī bērni atgriezās no trīs mēnešus ilgajām brīvdienām, starp citu, garākajām visā Eiropā. Spoži spīdot saulei, pagalmā pie galvenās ieejas pulcējās bērni, skolotāji, vecāki, kamēr cita pēc citas tika teiktas runas. Runātāju vidū bija arī pašreizējais Rīgas mērs Nils Ušakovs. Svinēta tika ne tikai pirmā skolas diena, bet arī jaundibinātās skolas atklāšana. Pēdējos gados skolēnu skaits daudzās skolās krasi samazinājies, tādēļ divas skolas tikušas apvienotas. Viena no tām ir kādreizējā Rīgas Herdera vidusskola ar krievu mācību valodu un padziļinātu vācu valodas apmācību. Skolai nācās atstāt ilggadīgo ēku Skolas ielā, un nu to apvienoja ar Rīgas Grīziņkalna vidusskolu.

  

Pavisam Rīgā ir 56 latviešu skolas, 45 krievu, 11 latviešu/krievu skolas un 5 skolas ar citu mācību valodu (baltkrievu, igauņu, poļu, lietuviešu un ukraiņu) (avots: http://dati.e-skola.lv). Tas aptuveni atbilst arī iedzīvotāju sastāvam Rīgā, kur saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes informāciju dzīvo 45,7% latviešu, 38,3% krievu, 4% baltkrievu, 3,5% ukraiņu, 1,5% poļu, 0,8% lietuviešu (avots: http://data.csb.gov.lv). Procents, kāda nav Vācijā, taču man arī rodas jautājums, vai tas atbilst integrācijas būtībai. Jo krievu bērni skolā latviešu valodu gan apgūst (un arī mācību grāmatas pa lielākai daļai ir latviešu valodā), taču skolā pavadītajā laikā viņiem nav tieša kontakta ar latviešiem. Un otrādi ir tieši tas pats. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka man joprojām ir iespaids, ka latviešu un krievu savstarpējā saskarsme ir niecīga. Bērni to iemācās jau no mazotnes.

„Es to spēju saprasts – katrs taču vēlas mācīties savā dzimtajā valodā,“ man nesen sacīja kāda latviete, kurai, šķiet, nebija nekādu pretenziju pret to, ka krievu bērni iet krievu skolās. „Ja kāds vēlas runāt krieviski – lūdzu, tad arī es runāju krieviski, nekādu problēmu.“ Un krievu bērni to tā arī iemācās – frāzi „Te visur var runāt krieviski” esmu dzirdējis jau vairakkārt, pēc tam, kad biju stāstījis, ka beidzot vēlos uzlabot savas latviešu valodas zināšanas. Tā, it kā latviešu valodu nemaz nebūtu vērts apgūt. Protams, ir arī otra puse. Daži latvieši pavisam apzināti neatbild, ja tiek uzrunāti krieviski – kaut gan pārvalda šo valodu.

Taču fakts ir tāds, ka Rīgā ir skolas ar krievu mācību valodu, turklāt vēl arī ar padziļinātu vācu valodas apmācību (starp citu, vācu valodas apmācība notiek ciešā sadarbībā ar Gētes institūtu). Un nu svinīgā skolas atklāšana, klātesot mēram Nilam Ušakovam, kurš ir Latvijā dzimis krievs un pie varas visticamāk nācis, lielā mērā pateicoties tam, ka Rīgas domē ir tikai viena krievu partija (respektīvi, partiju apvienība Saskaņas Centrs), kamēr latviešu partijas savā starpā ne tikai strīdas, bet arī konkurē par vēlētāju balsīm. Tā nu Rīgai jau kādu laiku ir krievu izcelsmes, bet perfekti latviski runājošs mērs, kurš neslēpj, ka uztur draudzīgus kontaktus ar Krievijas politiskajām un biznesa aprindām. Pat varētu padomāt, ka vēl četrdesmit gadus nesasniegušais žurnālists ir Putina piekritējs. Vismaz viņa ofensīvā saskarsme ar medijiem ir ļoti prasmīga. Tas, ka iedzīvotāji tomēr ir diezgan mierīgi un tikai retais baidās, ka varētu izcelties līdzīgs konflikts kā Austrumukrainā, saistīts arī ar Ušakovu, jo viņš cita starpā stingri iestājas par to, ka visiem krieviem jāpārvalda latviešu valoda.

Skolas atklāšana kārtējo reizi ir piemērota skatuve izmanīgajam politiķim, kas te var nodarboties ar brīnišķīgu pašreklāmu. Šķiet, ka apkārt valdošais haoss viņu netraucē, jo, kamēr skaļruņi prominentajam viesim ausis noteikti teju vai pušu plēš, vairākums bērnu un vecāku otrā pusē no runātā nedzird gandrīz ne vārda. Tā vietā viņi savā starpā jautri čalo, neizrādot ne mazāko interesei par oficiālo programmu. Un mazie bērni nemaz nedzird, kādus dzejoļus un dziesmas – krievu, latviešu un arī vācu valodā – runā un dzied lielākie bērni. Patiesībā jau žēl.