Rīgā joprojām ir visnotaļ daudz reliktu, kas atgādina par padomju pagātni, kad Latvija vēl saucās „Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika“. Tāda ir ne tikai Zinātņu akadēmija, piecdesmitajos gados Staļina laika „tortes“ stilā būvēta augstceltne, bet arī neskaitāmās blokmājas priekšpilsētās. Tāpat nevar nepieminēt „melno zārku“, kas sākotnēji celts kā latviešu sarkano strēlnieku muzejs un mūsdienās ir Okupācijas muzeja mājvieta, un, protams, arī piemineklis latviešu strēlniekiem, kas joprojām atrodas Strēlnieku laukumā.
Tas, protams, ne tuvu nav viss Rīgā atrodamais padomju „kultūras mantojums“. Man bija zināms, ka par šo tēmu tagad tiek rīkotas arī ekskursijas pa pilsētu. Tāpat biju dzirdējis, ka Liepājā tiek piedāvātas ekskursijas par tēmu „padomju cietums“, kuru laikā apmeklētāji reizi pa reizei tiek ieslodzīti cietuma kamerā un par cietumsargu pārģērbies gids viņiem rupji uzkliedz. Par to, vai šāda veida „dzīvās vēstures“ pieredzei patiešām ir kāda jēga, noteikti var strīdēties.
Taču to, ko nesen atklāju Siguldā, līdz šim Latvijā vēl nebiju sastapis. Tieši līdzās Turaidas muzeja parkam kādā neremontētā padomju laika ēkā iekārtota ēdnīca aicina ieturēt maltītes kā padomju laikos, turklāt tajā ierīkota arī mini izstāde par ēšanas kultūru Padomju Savienībā. Manī tas modināja ziņkāri. Tas bija gandrīz kā deviņdesmito gadu beigās, kad pirmo reizi apceļoju Latviju un moderni restorāni tik bieži vēl nebija sastopami. Cenas tolaik bija atbilstoši zemas. Taču tagad – kāds pārsteigums! Ēdiens, par kura garšu labāk lieki netērēt vārdus, turklāt par lielāku summu, nekā šāds piedāvājums maksātu citos modernos bistro. Biznesa ideja, ne vairāk, un arī es uz tās uzķēros.
Ziņas
