Baiba Giptere un pagalmu projekts Maskavas forštatē

Uz soliņa sēž pāris pensionāru un aizrautīgi tērzē. Turpat līdzās bērni draiskojas no jauna iekārtotajā spēļu laukumā. Čivina putni, stāvvietā tiek novietota kāda automašīna, tālumā dzird braucam tramvaju. Kāda vecāka kundze ar plastmasas maisiņu rokā ar patiesu gādību nopēta dažus ķirbjus, kas jau sasnieguši basketbola bumbas lielumu. Zāles pļāvēja troksnis rada lauku rosības iespaidu. Taču vieta, kur norisinās šī šķietami ikdienišķā aina, ir kāds neparasts mājas pagalms Rīgā, precīzāk sakot, Maskavas forštatē, – pilsētas daļā, ko galvenokārt veido nolaisti koka nami un padomju laika blokmājas un kurā dzīvo gandrīz tikai krievi.

„Baiba!“ krievu valodā iesaucas sieviete ar plastmasas maisiņu. „Gribi vēl vienu maisiņu ar āboliem?“ „Jā, labprāt, paldies! Tūlīt nākšu!“ no priekšnama atsaucas kāda balss. Pēc neilga laika parādās sieviete ap piecdesmit, akurāti ģērbta, balinātiem matiem līdz pleciem. Aiz viņas vīrietis ar fotoaparātu un diktofonu, žurnālists no Vācijas, kam viņa tikko izrādījusi projekta telpu. Viņš pieklājīgi atvadās, tad Baiba dodas pie sievietes ar ķirbjiem un paņem plastmasas maisiņu ar āboliem.

Kopš kaimiņi visu dienu vairs nesēž pie televizora, katrs par sevi, un, jo īpaši, kopš nolaistā teritorija starp piecstāvu daudzģimeņu mājām no balta ķieģeļa vairs nav alkoholiķu, narkomānu un atkritumu vācēju tikšanās vieta, mediju pārstāvji no visas pasaules šajā pagalmā redzēti jau bieži. Baiba gan nebija pirmā, kuru uztrauca sliktais pagalma stāvoklis, toties viņa bija gatava darboties, lai to pārveidotu. Viņa vienkārši vairs nevēlējās samierināties ar to, ka viņas jaunākais dēls spiests spēlēties tukšām pudelēm un izsmēķiem piemēslotā smilšu kastē.

Tādēļ viņa kopā ar vairākiem kaimiņiem nodibināja Asociāciju Latgales priekšpilsētas attīstībai (pie Latgales priekšpilsētas pieder arī Maskavas forštate). Un kad tapa zināms, ka gan Rīgas pilsēta, gan nodibinājums “Rīga 2014” piešķirs naudu labākajām pagalmu labiekārtošanas koncepcijām, nelielā Baibas domubiedru grupa izstrādāja veiksmīgu koncepciju, attiecīgi iegūstot līdzekļus. Vēlākais no tā brīža, kad ieradās dārznieki un arhitekti un iepazīstināja ar konkrētiem pārveides plāniem, arī lielākā daļa līdz šim drīzāk skeptisko kaimiņu bija gatavi līdzdarboties. Vairākās kopīgās akcijās, visiem kopā strādājot, iekšpagalms tika pārveidots. Un ne tikai tas. Vēlāk asociācija organizēja pagalma svētkus, vasaras sporta pasākumus, izbraukumus, kulinārijas kursus un veidošanas darbnīcas, kas pa daļai tika rīkoti ārā pagalmā, pa daļai – kosmētiski izremontētajā projekta telpā pagrabstāvā, kas tika īrēta asociācijas vajadzībām.

Tas, kas sekoja, bija paredzams, labā nozīmē, – ieradās tuvākās apkārtnes kaimiņi un izrādīja interesi, un nebija ilgi jāgaida, līdz Baiba uzrakstīja nākamo pieteikumu. Pa šo laiku pārveidoti jau trīs iekšpagalmi, un gals vēl nav saredzams. „Šejienes cilvēki ir sapratuši, ka, kopīgi rīkojoties, viņi spēj panākt pārmaiņas. Un ka ir būtiski, lai kāds to aizsāktu,“ Baiba arvien no jauna stāsta apmeklētājiem, kuri par to vēlas pārliecināties paši savām acīm. Taču viņa apzinās arī to, ka pārveide nekad nebūtu bijusi iespējama bez publiskā finansējuma un privātiem ziedojumiem. Uz atkal un atkal uzdoto jautājumu, kādēļ viņa kā latviete dzīvo šeit starp tik daudziem krieviem, viņa mierīgi atbild, ka dzīvo te jau divdesmit gadu, turklāt ļoti labprāt. „Es jau gandrīz domāju krieviski,“ viņa smejot piebilst. „Krievi ir atvērtāki nekā latvieši, ar viņiem ir vienkāršāk kaut ko pasākt. Latvieši labprātāk sēž mājās.“

Taču par spīti visām pūlēm šuvējas arodu apguvusī sieviete nelolo ilūzijas par dzīvi Rīgā. Savas vecākās meitas nodomu lidot uz Ņujorku, lai tur pieteiktos uz studiju vietu, viņa atbalsta bez jebkādām ierunām. „Kāda gan perspektīva viņai ir šeit, Rīgā?“ Viņa peļ to, ka nav nepārtrauktības. Tāpat klājoties arī viņas kaimiņiem, no kuriem lielākā daļa domājot tikai par šodienu un rītdienu. To, kas būs pēc tam, tā kā tā neesot iespējams plānot, vismaz ne šajā valstī.

Bailes no Putina un viņa agresīvās ārpolitikas viņai gan neesot. Un tas, ka starp krieviem ir pa kādam Putina atbalstītājam, viņu netraucē. Viņš nemūžam neuzdrošinātos okupēt Latviju vai arī tikai kādu Latvijas daļu, par to viņa esot cieši pārliecināta. Un Latvijas krievi to arī nemaz negribētu, viņa norāda. Viņi skaidri zinot, ka šeit viņiem klājas labāk nekā lielākajai daļai cilvēku Krievijā.

Baiba Giptere droši vien dara pareizi. Nelolojot pārāk lielas ilūzijas, viņa darbojas, lai uzlabotu cilvēku kopīgo sadzīvi. Ir pārsteidzoši, ka pagalma labiekārtošana piesaista starptautiskās preses uzmanību. Pašiniciatīva un kaimiņu kopīgi īstenoti projekti Latvijā joprojām šķiet esam kaut kas īpašs.

Pilsētas apskatnieks radio NDR 1 Welle Nord programmā Ostseemagazin

25. septembrī radio NDR 1 Welle Nord programmā “Ostseemagazin” tika pārraidīta žurnālistes Birgitas Johannsmeieres (Birgit Johannsmeier) reportāža par mani kā pilsētas apskatnieku. To iespējams noklausīties šeit (ar "NDR 1 Welle Nord Ostseemagazin" laipnu atļauju):

Atvadas un atgriešanās

Mans Rīgas pilsētas apskatnieka laiks tuvojas noslēgumam. Pēc pāris dienām sakravāšu savas mantas un lidošu atpakaļ uz Vāciju. Taču es atgriezīšos, turklāt pavisam drīz, jo oktobrī un novembrī man kā ceļvežu autoram būs darīšanas Rīgā, Latvijā, Baltijā un arī Sanktpēterburgā.

Noslēguma pasākums Gētes institūtā pagājušajā otrdienā, kura ietvaros notika lasījums un pēc tam arī saruna ar Annu Muhku no nodibinājuma “Rīga 2014” un Jonasu Bīhelu (Jonas Büchel) no Urban Institute Riga, manuprāt, bija pārsteidzoši labi apmeklēts. Paša rakstīto tekstu lasīšana publikas priekšā man bija pilnīgi jauna pieredze. Ar īpašu interesi gaidīju apmeklētāju reakciju, klausoties Rīgā dzīvojošo cilvēku portretējumus. Vairāku klausītāju izteiktā pozitīvā reakcija mani priecēja. Šo “projektu” es labprāt turpinātu un varbūt līdz nākamajai vasarai būšu uzrakstījis gana daudz tekstu, lai tos izdotu nelielā publikācijā. Īpaši jau Rīgas apmeklētājiem šie portreti varētu sniegt dziļāku ieskatu Rīgas ikdienā.

Vēlos izmantot iespēju un komentēt kādu nelielu pārpratumu. Kāda klausītāja mani diskusijas laikā acīmredzot saprata nepareizi. Pēc pasākuma viņa man pārmeta, ka esmu sācis mācīties krievu valodu, šovasar ierodoties Rīgā. Ja tā patiešām būtu bijis, es viņas reakciju būtu sapratis. Taču patiesībā es krievu valodu sāku apgūt jau sava pirmā brauciena laikā 1999. gadā, turklāt ģimenes apstākļu dēļ. Vēlāk es sāku mācīties latviešu valodu, kas gan, kā man jāatzīst, gāja ļoti lēni. Šovasar es apmeklēju latviešu, nevis krievu valodas nodarbības.

Rīga – šī skaistā pilsēta pie Daugavas ietekas Baltijas jūrā – jau atkal kļuvusi man daudz tuvāka, vai arī es tai. Maija beigās es ierados ar drošo sajūtu, ka pilsētu patiesībā jau pazīstu diezgan labi, bet jau jūnijā biju spiests atzīt, ka īstenībā joprojām esmu svešinieks, ne savējais. Taču, pateicoties daudziem interesantiem cilvēkiem, kurus man šajā laikā bija iespēja iepazīt, kā arī jaunām vietām, kuras šovasar apmeklēju pirmo reizi, es Rīgā jūtos tik labi kā vēl nekad iepriekš. Man būtu ļoti grūti atvadīties no šīs pilsētas, ja nezinātu, ka arī turpmāk to bieži apmeklēšu.

Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Cienīgs noslēgums visam bija pagājušajā piektdienā (26. septembrī) notikušais kamerorķestra Sinfonietta Riga un Berlīnes Andromeda Mega Express Orchestra kopkoncerts Latvijas Zinātņu akadēmijas koncertzālē “Rīga” diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Starp citu, šī pasākuma iniciators un atbalstītājs ir Gētes institūts Rīgā, kas diriģentam Danielam Glacelam (Daniel Glatzel) pasūtināja kompozīcijas īpaši šim “lielorķestrim”. Rezultāts bija iespaidīgs klasikas, džeza, bigbenda, kino mūzikas, frīdžeza, elektroniskās mūzikas un avangarda mūzikas elementu sajaukums. Aizraujošs notikums, kas prasās pēc atkārtojuma

Atkārtoti gan visticamāk netiks izsludināta Rīgas pilsētas apskatnieka vieta. Žēl. Taču nākotnē pavisam noteikti būs citas iespējas, kā veicināt kultūras apmaiņu starp Vāciju un Latviju. Tā ir būtiska abām pusēm, jo īpaši tagad, Ukrainas krīzes laikos.

Noslēguma pasākums kā pilsētas apskatniekam

23. septembrī Gētes institūtā notiks noslēguma pasākums, kurā atvadīšos no pilsētas apskatnieka lomas. Es, protams, ceru, ka tas pulcēs iespējami daudz skatītāju, jo lasījumam sekos saruna ar nodibinājuma "Rīga 2014" pārstāvi Annu Muhku un Jonasu Bīhelu (Jonas Büchel) no Urban Institute Riga. Vairāk par to lasiet Gētes institūta mājaslapā.

Lirika rudenīgajā Rīgā

Rīgā pamazām iestājas rudens, bērzu lapas krāsojas dzeltenas, gaiss kļūst mitrāks. No skapjiem tiek izvilktas jakas, no rītiem savilkušies pirmie miglas vāli. Pēcpusdienās vadību atkal pārņem saule, glāstot maigiem gaismas stariem, līdz jau ap astoņiem iestājas nakts …

Piektais gadalaiks ir arī poēzijas laiks (pie kam es nevēlos apgalvot, ka iepriekšējās rindiņas ir poēzija), vismaz šeit Rīgā, kur septembrī kā katru gadu notiek dzejas dienas, godinot latviešu nacionālo dzejnieku Raini (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns), kurš latviešu valodā iztulkojis Gētes Faustu un (ne tikai ar to, bet arī tādā veidā) devis būtisku ieguldījumu latviešu literārās valodas attīstībā. Un tā kā šogad Rīga ir viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām (līdzās Ūmeo pilsētai Zviedrijā), šoreiz šis festivāls ir garāks, proti, gandrīz trīs nedēļas. Bez tam lasījumi, koncerti, grāmatu prezentācijas daļēji notiek līdz šim nebijušās pasākumu vietās, piemēram, tikai nesen atvērtajā Nacionālajā bibliotēkā. Pasākumos piedalījās un piedalās arī ārzemju autori, arī no Vācijas, piemēram, Eberhards Hefners (Eberhard Häfner), Aleksandrs Fiļuta (Alexander Filyuta) un Toms Šulcs (Tom Schultz). Un galvenais – uzstājas arī Rīgā un Latvijā dzīvojošie krievu autori.

Aizraujošs bija projekts „Rīgas dzejas karte”, kas tika prezentēts Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros. Tas ir stāsts par mākslinieciski (tātad visos iespējamajos žanros – vai tā būtu mūzika, video, instalācijas un performances, vai arī interaktīvas programmatūras vai datorgrafikas) veidotu neparastu Rīgas karti, kurā tiek attēlota „urbāno fenomenu” daudzveidība pilsētā: ielās, apkaimēs, ēkās, kafejnīcās, krustojumos, iekšpagalmos un tā tālāk. Projekta rezultāti tika izstādīti vairākās izstādēs, pēdējā - bijušajā Tabakas fabrikā, kur vasarā bija aplūkojami arī projekta „Rīgas paš/portreti” darbi.

Man jāatzīstas – Rīgā šobrīd notiek tik daudz kas, ka es nespēju piedalīties pat pusē no pasākumiem, kurus labprāt apmeklētu. Patiesībā tas tā ir jau visu laiku. Līdzās tam jau ir arī vēl citi pienākumi, piemēram, darbs pie manas grāmatas, mana projekta – izveidot apmēram 25 līdz 40 (īsos) portretus par cilvēkiem Rīgā, vispirmāk par cilvēkiem, kuri vēlas sasniegt ko konkrētu, par ieinteresēti iesaistītiem cilvēkiem. Uzdevums, kas ir lielāks, nekā biju gaidījis, kas ir daudz sarežģītāks, jo tik daudz ko var izdarīt nepareizi, kad raksta par likteņiem, par cilvēkiem, kuri atklāj tik daudz ko personisku, kad ar viņiem sarunājas …

Mans pilsētas apskatnieka laiks pēc divām nedēļām beidzas. Patiesībā žēl, ļoti žēl, jo būtu vēl tik daudz ko stāstīt. Pilsēta, ko domāju jau tik ļoti labi pazīstam, pārsteidza mani. Tā atklāja man vairākus „noslēpumus”, taču tikai tik daudzus, lai darītu mani ziņkārīgu, tik ziņkārīgu kā vēl nekad līdz šim. Laimīgā kārtā mans „projekts” mani vēl bieži vedīs uz Rīgu, vismaz līdz nākamajai vasarai, tā esmu cieši apņēmies. Ar lielu interesi gaidu, kādi būs cilvēku dzīves stāsti, viņu cerības vai izgaisušās ilūzijas. Viņu likteņi un tas, kā viņi ar to sadzīvo, viņu drosme un viņu bailes.

Autobusa lietošanas pamācība vāciešiem Rīgā

Vai tā ir iecietība? Vai tā ir nevērība? Vienaldzība? Bailes? Jauns vīrietis sporta tērpā stāv trolejbusā un savā viedtālrunī spēlē interneta spēli. Spēles skaņu viņš nav izslēdzis, gluži otrādi – kaitinošais "pavadījums" izskan pa visu autobusa aizmugurējo nodalījumu. Domājot par Vāciju (dienā), varu saderēt, ka nebūtu ilgi jāgaida, līdz kāds pret to skaļi iebilstu. Lai gan es sevi uzskatu par drīzāk iecietīgu un pacietīgu, man rodas kārdinājums palūgt vīrieti samazināt ierīces skaļuma līmeni. Taču, būdams ārzemnieks ar skaidri saklausāmu akcentu, respektīvi, ierobežotām valodas zināšanām, no šāda soļa labāk tomēr atturos. Jo vairāk tādēļ, ka vīrietis īpaši neizskatās gatavs uz sadarbību.

Jau dienu iepriekš biju noskaities uz trim krievu tautības vīriešiem, kas kādas sākumskolas pagalmā ne tikai izpildīja spēka vingrinājumus uz vingrošanas rīkiem (tas vēl būtu pieļaujams), bet arī nokārtoja savas dabiskās vajadzības turpat pie pirmajiem krūmiem – turklāt mācību stundu laikā. Tobrīd es sevī apjautu kādu ļoti vācisku iezīmi. Par savu emocionāli viegli uzlādēto pamācību, ka te ir skolas pagalms, nevis publiskā tualete, ko nācās noklausīties šiem trim gludi skūtajiem čempioniem, es droši vien būtu samaksājis ar pāris vijolītēm, ja vien nebūtu bijis kopā ar dažiem vietējiem krievu tautības iedzīvotājiem. Taču, atgriežoties pie aizrautīgā telefona spēlīšu spēlmaņa sporta tērpā, – tā kā es atturējos, tad cerēju uz citu pasažieru reakciju. Taču nekā tamlīdzīga. Izņemot dažus aizkaitinātus vai arī nedaudz izbrīnītus skatienus, nespēju saskatīt nekādu impulsu, kas varētu pāraugt protestā. Galu galā neviens neko neteica, lai gan tas visus traucēja.

Autobuss pie Centrālās stacijas

Braukšana ar autobusu Latvijā vispār ir ļoti pamācoša, visādā ziņā. Piemēram, braucot pa 3. autobusa maršrutu, jūs varat iepazīt ne tikai Pļavniekus, blokmāju mikrorajonu, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir krievi, bet arī kādreizējo strādnieku rajonu Grīziņkalnu ar lielākoties neatjaunotām 19. gadsimta koka ēkām. Pēc tam pa Brīvības ielu jūs šķērsojat rosīgo centru, apbraucat tūristu pilno Vecrīgu, pārbraucat pār Daugavu, izbraucat caur Āgenskalnu, pa lielākai daļai mierīgo un zaļo apkaimi upes otrā krastā, kur daudziem vācbaltiešiem reiz bija vasaras mājas un kur nu dzīvo galvenokārt latvieši, līdz pēc kādu stundu ilga brauciena nonākat Bolderājā, apkaimē, ko veido padomju laika dzīvojamo māju kvartāli un kur – tāpat kā Pļavniekos – vairākums iedzīvotāju ir krievi, un kur, starp citu, 1837. gadā uz Latvijas zemes kāju pirmo reizi spēra Rihards Vāgners, kad 24 gadu vecumā, ierodoties ar tirdzniecības kuģi no Kēnigsbergas, uz robežas sastapās ar krievu ierēdņiem. To, ka viņš jau pēc diviem gadiem bēgšus atkal pametīs šo pilsētu (protams, iestidzis milzu parādos), tobrīd viņš vēl noteikti nenojauta.

Starp citu, atjaunojot autobusu parku, Rīgā pēdējo 10 gadu laikā likvidētas ļoti daudzas darbavietas. Ja agrāk katrā autobusā bija biļešu pārdevēja, šodien viss notiek modernāk nekā, piemēram, Berlīnē. Tagad sava iepriekš nopirktā braukšanas biļete ar čipu jāpietuvina elektroniskai biļešu kontroles ierīcei. Biļešu kontrolieri autobusā iekāpj tikai paretam, bet tad – nereti četratā vai sešatā. Starp citu, braukšana par zaķi Rīgā maksā 5 eiro – daudziem latviešiem/krieviem tā jau ir milzīga soda nauda. Acīs duras kāds video, kas šajā sakarā daudzos autobusos skatāms ekrānā aiz vadītāja kabīnes. Tajā tiek demonstrēts, kā jārīkojas priekšzīmīgam Latvijas pilsonim. Ja viņš pamana kārtības traucētāju (piemēram, kādu, kurš pārāk skaļi atskaņo mūziku) vai kādu, kurš nav validējis biļeti, viņam nekavējoties jāzvana policijai. Tā tad parūpēsies par aizdomīgo personu, kuru bez liekas iztaujāšanas no autobusa izvedīs policisti bruņuvestēs. Skatoties šo īso filmiņu, mani jau atkal pārņem izjūtas, kam šejienes iedzīvotāji, kā šķiet, nepievienojas: "Tas taču ir aicinājums uz denunciāciju," – domā politiski korektā dvēsele.

Stenders un latvieši

Pagājušās nedēļas nogalē Rīgā un Jelgavā notika zinātniska konference „Gothards Frīdrihs Stenders (1714-1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā”. Iemesls bija 300. dzimšanas diena Kurzemes luterāņu mācītājam, kurš pirmām kārtām kļuvis slavens kā latviešu laicīgās literatūras pamatlicējs. Gan apjomīgā Latvijas Universitātes centrālajā ēkā notiekošās konferences programma, gan daudzie klausītāji, kas ieradās uz lekcijām, skaidri parādīja, kāda vēl aizvien ir Stendera nozīme Latvijā.

Gothards Frīdrihs Stenders, autors nezināms, via Wikimedia Commons

Kā daudzi citi luterāņu mācītāji viņš ļoti iestājās par Latvijas lauku iedzīvotāju izglītību. Taču „Vecais Stenders”, kā viņš agrāk arī tika saukts, gāja tālāk un sarakstīja ne tikai pirmo aptverošo latviešu gramatiku un paplašinātu latviešu vārdnīcu, bet – jo īpaši pēdējos 30 savas dzīves gadus – lielu daļu sava laika veltīja latviešu tautas izglītošanai, būdams pirmais laicīgās literatūras tulkotājs latviešu valodā. Nozīmīgs devums cita starpā bija Kristiana Firhtegota Gellerta (Christian Fürchtegott Gellert, 1715-1769) fabulu grāmatas tulkojums, kuram viņš gan izvēlējās prozas formu un katrai fabulai vēl pievienoja arī morāli. Tas, ka viņš izlaida tās fabulas, kurās runa ir par sociālām atšķirībām vai antīko mitoloģiju, norāda uz to, ka ar savu tulkojumu Stenders droši vien tiecās sasniegt didaktiskus mērķus.

To savā divdesmit minūšu garajā referātā „Gellerta morāliskās pamācības – vācu-latviešu kultūrpārnese” skaidroja Ruta Floraka (Ruth Florack) no Getingenes universitātes. Tas bija viens no vairāk nekā četrdesmit referātiem trīs dienu ilgās konferences ietvaros. Viena konferences daļa notika no Rīgas nepilnas stundas brauciena attālumā esošajā Jelgavā, vietā, kur Stenders no 1742. līdz 1744. gadam strādāja par pilsētas skolas priekšnieka palīgu, pirms uz astoņiem gadiem kļuva par mācītāju Birzgales draudzē netālu no Rīgas. Stenders bija rosīgs un darbīgs cilvēks, kurš ne tikai bieži mainīja dzīvesvietas un amatus – cita starpā viņš dzīvojis arī Jēnā, Hallē, Helmštetē, Braunšveigā, Hamburgā un arī Kopenhāgenā, kur kļuva par ģeogrāfijas profesoru, lai tikai pēc diviem gadiem atkal atgrieztos Kurzemē.

Piemineklis Gothardam Frīdriham Stenderam Eglainē, via Wikimedia Commons

Tikpat kā nezināms ir fakts, ka Stenders izgatavojis arī vairākus globusus (Braunšveigas hercogam un Dānijas un Norvēģijas karalim Frīdriham V). Par to apjomīgo restaurāciju stāstīja Henriks Duponts (Henrik Dupont) no Kopenhāgenas. Kā liekas, Stenders bija tāds kā „Ziemeļu Leonardo da Vinči”, jo viņš tiek uzskatīts arī par vienas no pirmo veļas mazgājamo mašīnu izgudrotāju, turklāt viņu ārkārtīgi interesēja astronomija. Tāds kā vispusīgais ģēnijs, kurš savus pēdējos gadus kā mācītājs noslēgti pavadīja Latvijas provincē Sunākstē, kur sarakstīja vienu no saviem nozīmīgākajiem darbiem – latviešu valodā izdoto „Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas”.

Stenders latviešiem ārkārtīgi daudz palīdzējis ceļā uz viņu nacionālo apziņu, uz savas kultūras attīstību. Arī Krišjānis Valdemārs (1825-1891), latviešu publicists un jūrniecības veicinātājs, viens no pirmajiem, kurš kā pilsonis sevi publiski sauca par latvieti (kas toreiz, jo īpaši kā izglītotam cilvēkam, bija neiedomājami) un kļuva slavens kā viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem, savos didaktiskajos rakstos atsaucās uz Gothardu Frīdrihu Stenderu. Un viņš, kā liekas, apzinājās savu nozīmi, savā kapakmenī liekot iegravēt „Sche aprakts G. F. Stenders Latwis”. Iedrošinošs paziņojums, ko latvieši atceras vēl šodien. Tāpēc nemaz neizbrīna, ka vienlaikus ar zinātnisko konferenci jaunajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta „Latwim” un viņa laikam veltīta izstāde „Latvis. Dzīves, domu un darba liecības”.

Krievu skola

Droši vien visiem ir zināms, ka krievi svin savādāk nekā vācieši. Jā, viņi ir bezrūpīgāki, un tas, ka teju vai katrs otrais prot ne tikai diezgan labi spēlēt ģitāru, bet vēl arī dziedāt leģendārā Maskavas aktiera un dziesminieka Vladimira Visocka dziesmas, nav nekāda klišeja. Arī par viņu izturību, svinot svētkus, neviens laikam nešaubās.

Taču attiecībā uz pasākumu organizēšanu krieviem vēl ir ko pamācīties. Bet varbūt viņi nemaz tik ļoti netiecas pēc pilnības. Tā tas bija J.G.Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolas atklāšanas svinībās pagājušajā pirmdienā, kad pirmajā septembrī bērni atgriezās no trīs mēnešus ilgajām brīvdienām, starp citu, garākajām visā Eiropā. Spoži spīdot saulei, pagalmā pie galvenās ieejas pulcējās bērni, skolotāji, vecāki, kamēr cita pēc citas tika teiktas runas. Runātāju vidū bija arī pašreizējais Rīgas mērs Nils Ušakovs. Svinēta tika ne tikai pirmā skolas diena, bet arī jaundibinātās skolas atklāšana. Pēdējos gados skolēnu skaits daudzās skolās krasi samazinājies, tādēļ divas skolas tikušas apvienotas. Viena no tām ir kādreizējā Rīgas Herdera vidusskola ar krievu mācību valodu un padziļinātu vācu valodas apmācību. Skolai nācās atstāt ilggadīgo ēku Skolas ielā, un nu to apvienoja ar Rīgas Grīziņkalna vidusskolu.

  

Pavisam Rīgā ir 56 latviešu skolas, 45 krievu, 11 latviešu/krievu skolas un 5 skolas ar citu mācību valodu (baltkrievu, igauņu, poļu, lietuviešu un ukraiņu) (avots: http://dati.e-skola.lv). Tas aptuveni atbilst arī iedzīvotāju sastāvam Rīgā, kur saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes informāciju dzīvo 45,7% latviešu, 38,3% krievu, 4% baltkrievu, 3,5% ukraiņu, 1,5% poļu, 0,8% lietuviešu (avots: http://data.csb.gov.lv). Procents, kāda nav Vācijā, taču man arī rodas jautājums, vai tas atbilst integrācijas būtībai. Jo krievu bērni skolā latviešu valodu gan apgūst (un arī mācību grāmatas pa lielākai daļai ir latviešu valodā), taču skolā pavadītajā laikā viņiem nav tieša kontakta ar latviešiem. Un otrādi ir tieši tas pats. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka man joprojām ir iespaids, ka latviešu un krievu savstarpējā saskarsme ir niecīga. Bērni to iemācās jau no mazotnes.

„Es to spēju saprasts – katrs taču vēlas mācīties savā dzimtajā valodā,“ man nesen sacīja kāda latviete, kurai, šķiet, nebija nekādu pretenziju pret to, ka krievu bērni iet krievu skolās. „Ja kāds vēlas runāt krieviski – lūdzu, tad arī es runāju krieviski, nekādu problēmu.“ Un krievu bērni to tā arī iemācās – frāzi „Te visur var runāt krieviski” esmu dzirdējis jau vairakkārt, pēc tam, kad biju stāstījis, ka beidzot vēlos uzlabot savas latviešu valodas zināšanas. Tā, it kā latviešu valodu nemaz nebūtu vērts apgūt. Protams, ir arī otra puse. Daži latvieši pavisam apzināti neatbild, ja tiek uzrunāti krieviski – kaut gan pārvalda šo valodu.

Taču fakts ir tāds, ka Rīgā ir skolas ar krievu mācību valodu, turklāt vēl arī ar padziļinātu vācu valodas apmācību (starp citu, vācu valodas apmācība notiek ciešā sadarbībā ar Gētes institūtu). Un nu svinīgā skolas atklāšana, klātesot mēram Nilam Ušakovam, kurš ir Latvijā dzimis krievs un pie varas visticamāk nācis, lielā mērā pateicoties tam, ka Rīgas domē ir tikai viena krievu partija (respektīvi, partiju apvienība Saskaņas Centrs), kamēr latviešu partijas savā starpā ne tikai strīdas, bet arī konkurē par vēlētāju balsīm. Tā nu Rīgai jau kādu laiku ir krievu izcelsmes, bet perfekti latviski runājošs mērs, kurš neslēpj, ka uztur draudzīgus kontaktus ar Krievijas politiskajām un biznesa aprindām. Pat varētu padomāt, ka vēl četrdesmit gadus nesasniegušais žurnālists ir Putina piekritējs. Vismaz viņa ofensīvā saskarsme ar medijiem ir ļoti prasmīga. Tas, ka iedzīvotāji tomēr ir diezgan mierīgi un tikai retais baidās, ka varētu izcelties līdzīgs konflikts kā Austrumukrainā, saistīts arī ar Ušakovu, jo viņš cita starpā stingri iestājas par to, ka visiem krieviem jāpārvalda latviešu valoda.

Skolas atklāšana kārtējo reizi ir piemērota skatuve izmanīgajam politiķim, kas te var nodarboties ar brīnišķīgu pašreklāmu. Šķiet, ka apkārt valdošais haoss viņu netraucē, jo, kamēr skaļruņi prominentajam viesim ausis noteikti teju vai pušu plēš, vairākums bērnu un vecāku otrā pusē no runātā nedzird gandrīz ne vārda. Tā vietā viņi savā starpā jautri čalo, neizrādot ne mazāko interesei par oficiālo programmu. Un mazie bērni nemaz nedzird, kādus dzejoļus un dziesmas – krievu, latviešu un arī vācu valodā – runā un dzied lielākie bērni. Patiesībā jau žēl.

Īsa klātbūtne

Negaidīti un pārsteidzoši – vairāk vai mazāk nejauši es uzzinu par izstādes atklāšanu galerijā „Mākslas Banka”. Tur no 29. augusta latviešu gleznotāja Marta Veinberga un šveiciešu fotogrāfs Mihaels Bīlers (Michael Buehler) izstāda savus darbus, kas pirmajā acumirklī liekas pilnīgi atšķirīgi, taču, aplūkoti vērīgāk, atklāj daudz kopīgu iezīmju.

Marta Veinberga. Vilnis. Eļļa, audekls, 65 x 60 cm, 2014

Martas Veinbergas eļļas gleznās redzamas šķietami tukšas padomju laika ēkas, savukārt Mihaela Bīlera uzmanība pilnībā pievērsta jūrai un kalniem. Ja viņa fotogrāfijas jautājumu, kas tad tajās īsti redzams, nereti atstāj atklātu, tad Marta Veinberga skatītājam cenšas radīt sajūtu, ka viņš redz it kā teju perfektu oriģināla kopiju. Turklāt viņas gleznas atgādina darbus, ko radījis amerikāņu reālisma gleznotājs Edvards Hopers (Edward Hopper), kura glezna "Nighthawks" kopēta neskaitāmas reizes (piemēram, Gotfrīda Helnveina (Gottfried Helnwein) "Boulevard of Broken Dreams").

Mihaels Bīlers. Ledus stāvs. Foto no Albulas, 32 x 31 cm

Abiem māksliniekiem kopīga vientulība, kas jūtama viņu darbos. Vientuļas mājas, kas savā veidā ir pārāk skaistas, pārāk jaunas. Gandrīz rodas iespaids, ka māksliniece ar saviem rāmajiem, precīzajiem otas vilcieniem vēlētos pasargāt, nomierināt acīm redzami pazudušās ēkas. Turpretī Mihaels Bīlers izaicina likteni jeb, pareizāk sakot, nejaušību. Jo viņš – tā viņš man skaidro – savā analogajā “Leica” kamerā labprātāk izmantojot īpaši vecas filmiņas. It sevišķi aukstumā fotouzņēmumos tad parādoties defekti. Šie defekti – mulsinošas svītras vai savāda nokrāsa – viņa fotogrāfijas padara noslēpumainas. Un skatītājs neviļus iejūtas fotogrāfa lomā, it kā vēlēdamies izdzīvot to mirkli, kurā aplūkotā fotogrāfija tapusi.

Šādā izpratnē izstādes nosaukums "Īsa klātbūtne", protams, ir pilnīgi atbilstošs. Gluži pretēji tam pieredzējušais fotogrāfs Mihaels Bīlers un Marta Veinberga, kas tikai nesen beigusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, ir pazīstami jau vairākus gadus. Un ne tikai tas vien – Latviju Mihaels Bīlers apmeklē jau kopš 1994. gada. No tā laika viņš šeit atgriežas regulāri – ne tikai fotografēt jūru, bet arī pasniegt foto kursus.

Vācu delegācija Rīgā

Šķiet, ka Rīga šobrīd ir visai iecienīts ceļojumu galamērķis vācu politiķiem. Pēc Vācijas Bundestāga Kristīgi sociālās savienības (CSU) deputātu grupas nesenā un pretrunīgi vērtētā brauciena uz šāgada Eiropas kultūras galvaspilsētu (skatīt “Spiegel” rakstu 06.04.2014.) un neilgi pēc tam notikušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles īsās vizītes Rīgā, lai apspriestos ar Latvijas Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu, tagad Rīgu apmeklēja Vācijas Bundestāga Kultūras un mediju komisijas delegācija. Delegācija, kuras sastāvā, starp citu, bija deputāti Urzula Grodena Kraniha (Ursula Groden Kranich, CDU/CSU), Dr. Herlinde Gundelaha (Dr. Herlind Gundelach, CDU/CSU), Dr. Filips Lengsfelds (Dr. Philipp Lengsfeld, CDU/CSU), Burkhards Blīnerts (Burkhard Blienert, SPD), Zigrīda Hupaha (Sigrid Hupach, DIE LINKE.), Ulle Šausa (Ulle Schauws, (BÜNDNIS 90/DIE GRÜNEN) un Zīgmunds Ērmanis (Siegmund Ehrmann, SPD/komisijas priekšsēdētājs), protams, iegriezās arī Ūmeo Zviedrijā, kas līdzās Rīgai arī ir Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. Kopumā brauciens ilga piecas dienas (no 2014. gada 25. līdz 29. augustam).

Pēc Okupācijas muzeja un Rumbulas un Biķernieku holokausta upuru memoriālu apmeklējuma Bundestāga deputāti viesojās arī Gētes institūtā, kur viņus informēja par institūta darbību. Laipnā kārtā es varēju būt klāt šajā sarunā. Bija interesanti redzēt, cik atšķirīgu interesi izrādīja delegācijas dalībnieki. Kamēr vieni uzmanīgi klausījās un aktīvi uzdeva jautājumus, citi ik pa laikam labprātāk spēlējās ar saviem mobilajiem tālruņiem. Brīžam bija dzirdams pa kādam e-pasta vai SMS nosūtīšanas vai saņemšanas signālam. Tas, protams, nenozīmē, ka delegācijas locekļi principā nebija ieinteresēti. Ir saprotams, ka katram politiķim ir tēmas, kurām viņš vēlas pievērsties aktīvāk, un galu galā grupai aiz muguras jau bija saspringta programma.

Sarunas noslēgumā tika pieminēta kādreizējā VDK ēka, kurā kopš četrdesmito gadu sākuma līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai visbrutālākajā veidā bija ieslodzīti neskaitāmi nevainīgi cilvēki. Ēka bija tukša kopš deviņdesmito gadu sākuma līdz šā gada maijam, kad to kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros atvēra apmeklētājiem. Kopš tā brīža te vienlaikus aplūkojamas sešas izstādes, turklāt tiek piedāvātas arī ekskursijas pa cietuma kamerām pagrabstāvā. Cik man zināms, šīs iespaidīgās vietas apmeklējums delegācijai sākotnēji nebija paredzēts.  Taču nu esmu uzzinājis, ka grupai kaut kādā veidā tomēr izdevies aplūkot VDK ēku un izstādes – turklāt ar paliekošu iespaidu, jo acīmredzot delegācija tagad vēlas atbalstīt šīs ēkas kā piemiņas vietas vai muzeja saglabāšanu. Vai tā notiks, nav droši zināms. Šā gada rudenī Rīgā plānota konference, kurā kultūras pārstāvji, zinātnieki un politiķi diskutēs par to, kādai būtu jābūt šīs ēkas, kurā notikušas tik daudzas zvērības un kurai vairākums rīdzinieku pēdējo gadu desmitu laikā metuši lielu līkumu, nākotnei. Es gaidu to ar nepacietību un priecājos, ka delegācija arī turpmāk vēlas pievērsties šai tēmai.

Herdera dzimšanas diena

Vakar Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried Herder) svinēja savu 270. dzimšanas dienu (25.08.2014). Es to nebūtu zinājis, ja man to nebūtu pastāstījis Matiass Knolls (Matthias Knoll), tulkotājs, dzejnieks un man vispirms latviešu literatūras un kultūras pazinējs. Un tāpat es nebūtu zinājis, ka piecdesmitajos gados oriģinālo cokolu Herdera piemineklim, kas šobrīd atrodas Herdera laukumā netālu no Doma galvenās ieejas, „atņēma” padomju vara. Tur savu lomu noteikti spēlēja naids pret visu vācisko.

Tagad es zinu, ka pirms 150 gadiem, 1864. gadā, laukums tika pārdēvēts par godu vācu filozofam un rakstniekam – tieši 100 gadus pēc viņa ierašanās Rīgā, lai mācītu un sludinātu Domskolā. Starp citu, savu toreizējo formu laukums ieguva, kad tika nojaukta apbūve Doma rietumu pusē. Līdz 1864. gadam laukums bija pilsētas mazo svaru atrašanās vieta, kālab līdz tam tika saukts par Mazo Svaru laukumu.

Ir visnotaļ zīmīgi, ka Herdera piemineklis bija pirmais piemineklis kultūras darbiniekam Rīgā, taču šodien par šo jubileju tikpat kā neviens nav licies ne zinis. Turklāt Herders bija tas, kurš savas uzturēšanās laikā Rīgā, no 1764. līdz 1769. gadam, iepazinās ar latviešu tautasdziesmām jeb dainām un iepazīstināja ar tām plašāku publiku, iekļaujot dažas no tām savā divsējumu darbā „Volkslieder” („Tautasdziesmas”, izdots 1778./79. g.). Otrs, zināmāks izdevums tika publicēts 1807. gadā ar nosaukumu "Stimmen der Völker in Liedern" („Tautu balsis dziesmās”). Tā viņš stiprināja arī pamazām augošo latviešu nacionālo apziņu.

Manuprāt, Matiass Knolls vakar nolika ziedus pie pieminekļa (es nebiju tur klāt). Un viņš uzskata, ka Herders būtu pelnījis jaunu cokolu. Kā dzimšanas dienas dāvanu, tā teikt. Tas tomēr būtu pūliņu vērts, varbūt uz 275. dzimšanas dienu.

Baltijas ceļš

Aizvakar, 23. augustā, visa Rīga svinēja 25. gadadienu, kopš vairāk nekā 600 kilometru garā ķēdē sastājās cilvēki no Polijas robežas tuvumā esošās Viļņas līdz netālu no Somijas robežas esošajai Tallinai. Šis notikums nogludināja ceļu Baltijas valstīm, lai vairāk nekā pēc 50 gadu padomju okupācijas tās beidzot atkal kļūtu neatkarīgas.

Cilvēki toreiz demonstrēja pret Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma slepeno papildu protokolu, kopš kura parakstīšanas 1939. gada 23. augustā 1989. gadā apritēja 50 gadi. Līdz ar šo vienošanos savā veidā tika apzīmogotas beigas Latvijas neatkarībai, jo abas lielvaras vienojās, ka kopš tā brīža Latvija pieder padomju ietekmes sfērai.

Tikai pēc nedēļas ar Vācijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules karš, 17. septembrī arī padomju armija šķērsoja Polijas robežu, 5. oktobrī Latvijas valdība tika piespiesta parakstīt savstarpējās palīdzības un kara bāzu izvietošanas paktu, 31. oktobrī līdz ar līguma par „Vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju” parakstīšanu bez lielas domāšanas tika pasludinātas vācbaltiešu vēstures beigas Latvijā (tie tūlīt tika pārvietoti uz Vāciju vai iekarotajiem Polijas apgabaliem), un 1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks okupēja Latviju.

Pēc tam sākās ļaunākie gadi Latvijas vēsturē, kad padomju vara 1941. gada jūnijā uz Sibīriju deportēja aptuveni 15000 latviešu un 1949. gada martā vēl aptuveni 44000 latviešu (Latvijas Institūta norādīties skaitļi). Šādā kontekstā ir visnotaļ saprotams, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju priecājās, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai un iesoļoja Rīgā.

Vēsture ir brutāla, un es te nemaz nevēlos sīkāk iztirzāt, kā vācieši ar neskaitāmu latviešu kolaboracionistu laipnu palīdzību iznīcināja vairāk nekā 90% ebreju iedzīvotāju un kā pēc Padomju Savienības atkārtotas ienākšanas Latvijā savi 120000 latviešu devās nezināmajā trimdas ceļojumā, lielākoties Vācijas, Zviedrijas, Ziemeļamerikas un Brazīlijas virzienā.

Un nu šīs svinības par godu grandiozajai cilvēku ķēdei, kādu Eiropa vēl nekad nebija piedzīvojusi. Tās sākās ar starptautisku konferenci „Baltijas ceļš” 21. un 22. augustā Latvijas Universitātē un bijušajā VDK ēkā, kurā ievērojami zinātnieki, žurnālisti un politiķi diskutēja par mācībām, kas būtu gūstamas no pēdējo 25 gadu notikumiem. Pasākumu organizēja ne tikai nodibinājums „Rīga 2014”, bet kā līdzorganizators arī Konrāda Adenauera fonds Rīgā. Un tāpēc nebija arī nekāds pārsteigums, ka atklāšanas runu (līdzās pārējām uzrunām) teica arī tāds CDU politiķis kā Norberts Lammerts (Norbert Lammert), tagadējais Vācijas Bundestāga prezidents. Divu dienu ilgās konferences noslēgumā „Stūra mājas” iekšpagalmā notika Latvijas VDK upuru atceres pasākums, un tika noliktas svecītes pie piemiņas plāksnes pie ēkas ārējās fasādes.

Bet aizvakar, 23. augustā, bija svētku diena, gadadiena, kuras kulminācija bija lielkoncerts tieši pie Brīvības pieminekļa, ar Liepājas simfonisko orķestri un dziedātājiem no visām trim Baltijas valstīm. Un es, es biju tur klāt, pašā vidū, daļa no visa – un kaut kādā veidā arī mazliet sajutos kā latvietis. Vismaz spēju iejusties, ko šī nācija, kuru tik brutālā veidā izmantojušas tik daudzas lielvaras, izcietusi un vēl aizvien izcieš. Jo brūces vēl ne tuvu nav sadzijušas, vēsturiskie konflikti vēl ne tuvu nav vēsture.

Protams, tika teiktas runas, īsi uzrunāja Laimdota Straujuma, Latvijas premjerministre, Aļģirds Butkevičš (Algirdas Butkevičius), Lietuvas premjerministrs, un Tāvi Reivass (Taavi Rõivas), Igaunijas premjerministrs. Taču daudz lielākus aplausus izpelnījās Dainis Īvāns, latviešu žurnālists un politiķis, kurš 1986. gadā kļuva plaši zināms ar savu enerģisko un beigu beigās sekmīgo iestāšanos pret otra Daugavas aizsprosta izbūvi pie Daugavpils. Viņš ir viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem, kas kopā ar pretošanās kustībām Lietuvā un Igaunijā organizēja cilvēku ķēdi.

Bet svinību emocionālā kulminācija noteikti bija dziesmas no (komponista Zigmara Liepiņa un dzejnieces Māras Zālītes) rokoperas „Lāčplēsis”, veiksmīgākās muzikālās izrādes latviešu mūzikas vēsturē, kam astoņdesmito gadu beigās bija ārkārtīgi panākumi Latvijā, kā arī leģendārā Igo uzstāšanās kopā ar tikpat leģendāro rokgrupu Remix, kurš toreiz izpildīja rokoperas galvenā varoņa Lāčplēša lomu. Publika bija sajūsmā un kā 1989. gadā sadevās rokās, un visšaurākajā telpā izveidoja garu, ļoti garu cilvēku ķēdi. Kas jutās kā 600 kilometru gara. Taču tad šovs bija galā, un visi devās mājup, un turpat tuvumā kā vienmēr savdabīgas „mūzikas” zemo basu dārdināja (krievvalodīgā?) diskotēka, kuras īpašnieki, starp citu, pat vairākiem lūgumiem par spīti, nebija pierunājami uz nedaudz klusāku mūzikas atskaņošanu.

Lielie kapi

Ne kuram katram patīk kapsētas – tas ir saprotams. Un nav šaubu, ka pazīstama cilvēka kapam tuvoties nav viegli. Neraugoties uz to, kapsētas ir arī vietas, kur vēsture izjūtama īpaši spilgti. Piemēram, Lielajos kapos Rīgas ziemeļaustrumos, kas no 1773. līdz 1944. gadam bija iecienītākā vācbaltiešu pēdējā atdusas vieta. Apmēram divas trešdaļas tur iekopto kapavietu piederēja vācbaltiešiem.

Mans dzīvoklis no šīs kapsētas atrodas tikai dažu minūšu attālumā, un šī iemesla dēļ es šad un tad dodos pastaigā starp vecajām kapličām, krustiem un salauztajām kolonnām un atkarībā no noskaņojuma ļauju domām lidot vai – un tas notiek biežāk – cenšos tās sakārtot.

Jau gadiem šī apmēram 22 hektārus plašā teritorija, kas pieder Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, vairāk vai mazāk atstāta savā vaļā. Apgāztie kapakmeņi paliek guļam, un ģimeņu kapličas kalpo kā patvērums bezpajumtniekiem. Nolaistība sākās jau pēckara gados, kad daudzi kapi tika izlaupīti vai nopostīti. Turklāt 20. gs. sešdesmitajos gados pilsētas vadība pieņēma lēmumu pārveidot jau 1957. gadā pilnībā slēgto kapsētu par parku. Pēc tam liela daļa kapu tika iznīcināti.

 

Taču šobrīd nevar runāt par sakoptu parku, gluži pretēji – nav jābrīnās, ja starp senajām kļavām, liepām un ozoliem uzdursieties priekšmetiem, kas atlikuši no kapiem, – vai tā būtu tikai kāda krusta atlūza, vai veca kapu iežogojuma dzelzs stienis.

Pastaigu laikā manas domas nereti riņķo ap vācbaltiešiem, kas 1939. gadā pēc Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma noslēgšanas īsā laika posmā bija spiesti pamest savu dzimteni un pārcelties uz Vāciju vai iekarotajiem Polijas apgabaliem. Viens no viņiem bija, piemēram, Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Bockslaff, 1858-1945), kurš bija dzimis Rīgas tirgotāju ģimenē un kļuvis par vienu no ievērojamākajiem Rīgas arhitektiem. Viņš cita starpā projektējis Lielās ģildes dzīvojamo ēku, Mākslas akadēmiju (kādreizējo Biržas komercskolu) un jūgendstila baznīcu Jūrmalas pilsētas daļā Dubultos. 1945. gadā viņš gāja bojā Poznaņā bombardēšanas laikā. Viņa ģimenes kapliča ir viena no sakoptākajām kapavietām Lielajos kapos. Viņa pēcnācēji to restaurējuši un papildus iegravējuši viņa vārdu.

 

Taču lielākā daļa kapu mūsdienās nav saglabājušies. Kur tagad pavasaros pumpurojas krokusi, kur rudeņos sakritušas lapas un ziemā vecāki ragaviņās velk savus bērnus niecīga izmēra pakalniņos, reiz atdusējās viņi, vācbaltieši, kas vairāk nekā 700 gadu bija noteikuši Rīgas likteņus un kuru pēcteči tagad dzīvo, izkaisīti pa visu Vāciju. Daudzi no viņiem aktīvi darbojas vācbaltiešu organizācijās, taču tikai retais atgriežas, lai šeit sāktu jaunu dzīvi.

Tā raugoties, pastaiga pa Lielajiem kapiem uz mani iedarbojas kā vācbaltu kultūras spoguļattēls. Kā nodaļa, kas aizvērta un kuras turpinājumu rakstīt nav iespējams. Latvieši un krievi, kas mūsdienās veido pilsētas iedzīvotāju vairākumu, izrāda tikai niecīgu interesi par šo savas vēstures aspektu. Savas pilsētas vēstures. Bet varbūt tas vēl mainīsies.

Kultūra ir …

Lielākā daļa iet garām, tikai retais to ievēro – nodibinājuma “Rīga 2014” jaukā uzlīmju akcija ar jautājumu, ko rīdziniekiem, respektīvi, Rīgas viesiem nozīmē kultūra, tik piemērotajā kultūras vasarnīcā Esplanādē ir izaugusi par pamatīgu „uzlīmju sienu”…

Ja aplūko atbildes, rezumējums būtu, ka katram kultūra ir kaut kas cits, jeb kultūra ir viss, jeb kultūra ir no visa pa druskai …

Un salīdzinājumā ar pretenciozo kultūras galvaspilsētas programmu, kuras oficiālais nosaukums ir „Force Majeure” (nepārvarama vara), lielākā daļa atbilžu uz uzlīmēm ir…., ak, ko tur daudz runāt jeb rakstīt, dažkārt vislabāk runā lietas pašas par sevi …

ReReRīga?

Es domāju par to visu nedēļas nogali. Skaļi un klusi. Par vārda „ReReRīga” jēgu. Ko gan tas varētu nozīmēt, es prātoju. Varbūt tam kāds sakars ar „retro”? Vai varbūt tas vienkārši ir kāds latviešu vārds? Nē. Google tulkotājs uz maniem ierakstiem vienmēr atbildēja tikai ar atbalsi. Vienalga.

Lai gan, patiesībā nav vienalga, nemaz arī ne. Proti, runa ir par pasaules mūzikas un ielu mākslas festivālu ar šādu fonētiski caur un cauri skanīgu un kaut kādā ziņā maģiskus brīžus sološu nosaukumu. Maģisks. Tas varētu būt efektīgi. Jo ielu māksla un pasaules mūzika reizēm tiešām var būt ekstrēmi iespaidīga.

BRAM GRAAFLAND (Nīderlande), Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Laikam tas ir pārsteiguma efekts, kas iestājas, kad cilvēks, neko nenojaušot, ar svarīgu vai nesvarīgu mērķi acu priekšā (vai vienkārši bez mērķa) iet pa ielu un piepeši aiz nākamā stūra viņu „piemeklē” trakulīga pantomīma, riskanta akrobātika vai aizsmakušas balsis, kas kaut kādā veidā neļauj iet prom, jo gribas uzzināt, kas notiks tālāk.

Vismaz man tā bieži ir gadījies. Piemēram, atceros divus vīrus, kuri Londonas Pikadilli laukumā tik neaptverami labi bungoja uz diviem primitīviem plastmasas spaiņiem, ka es aizmirsu visu pārējo, visus plānus, ja tādi bija, metu pie malas, un paliku stāvam līdz beigām, pat vēl tad, kad abi vīri bija iekasējuši nopelnīto un nevilcinoties devušies prom.

COMPAGNIE MOBIL (Nīderlande), Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Taču atpakaļ pie Rīgas. Proti, tur pagājušajā nedēļas nogalē otro reizi vēsturē notika šis „ielu mākslas un pasaules mūzikas festivāls”. Pēc rīkotāju izteikumiem, tas esot lielākais šāda veida festivāls Baltijā – un tas jau otrajā pastāvēšanas gadā –, kas savā ziņā norāda, ka no Tallinas līdz Viļņai nenotiek neviens cits līdzīgs, jeb, ja tomēr, tad tikai mazs festivāls, kas savukārt norāda uz to, ka ielu teātrim un pasaules mūzikai Baltijas valstīs līdz šim, šķiet, vēl nav bijusi īpaša nozīme.

Personīgi es ar šo „mākslas žanru” esmu sastapies samērā bieži – vai arī tas ar mani –, pirmām kārtām Francijā, Aviņonā, teātra festivāla laikā, kur līdzās oficiālajai programmai norisinās arī “off” programma un vēl bez tam arī neoficiāls ielu teātra festivāls.

CIRKA TEATER/AUSEKLĪTIS  (Norvēģija/Latvija), Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Taču piedzīvot ielu mākslu un pasaules mūziku Rīgā man bija kas dīvains. Manās acīs te rietumu pasaules ielu mākslinieki ar savu vairāk vai mazāk vārdos neizteikto protestu pret visu mietpilsonisko sastapās ar publiku pilsētā, kurā, pēc manām domām, vēl nav īsti attīstījusies „pilsoniskā sabiedrība”. Daudzi cilvēki vienkārši pieņem lietas tādas, kādas tās ir. Tikai daži tic tam, ka iespēj ko manīt. Vismaz es tā šobrīd to redzu.

Bet varbūt šis festivāls ir arī zīme, ka te kaut kas attīstās. Tas būtu iespējams. Starp citu, tagad es arī zinu, ko nozīmē ReReRīga. Tas ir latviešu būvfirmas nosaukums. Tu re.