pirmdiena, 2014. gada 11. augusts

ReReRīga?


Es domāju par to visu nedēļas nogali. Skaļi un klusi. Par vārda „ReReRīga” jēgu. Ko gan tas varētu nozīmēt, es prātoju. Varbūt tam kāds sakars ar „retro”? Vai varbūt tas vienkārši ir kāds latviešu vārds? Nē. Google tulkotājs uz maniem ierakstiem vienmēr atbildēja tikai ar atbalsi. Vienalga.

Lai gan, patiesībā nav vienalga, nemaz arī ne. Proti, runa ir par pasaules mūzikas un ielu mākslas festivālu ar šādu fonētiski caur un cauri skanīgu un kaut kādā ziņā maģiskus brīžus sološu nosaukumu. Maģisks. Tas varētu būt efektīgi. Jo ielu māksla un pasaules mūzika reizēm tiešām var būt ekstrēmi iespaidīga.
BRAM GRAAFLAND (Nīderlande), Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Laikam tas ir pārsteiguma efekts, kas iestājas, kad cilvēks, neko nenojaušot, ar svarīgu vai nesvarīgu mērķi acu priekšā (vai vienkārši bez mērķa) iet pa ielu un piepeši aiz nākamā stūra viņu „piemeklē” trakulīga pantomīma, riskanta akrobātika vai aizsmakušas balsis, kas kaut kādā veidā neļauj iet prom, jo gribas uzzināt, kas notiks tālāk.

Vismaz man tā bieži ir gadījies. Piemēram, atceros divus vīrus, kuri Londonas Pikadilli laukumā tik neaptverami labi bungoja uz diviem primitīviem plastmasas spaiņiem, ka es aizmirsu visu pārējo, visus plānus, ja tādi bija, metu pie malas, un paliku stāvam līdz beigām, pat vēl tad, kad abi vīri bija iekasējuši nopelnīto un nevilcinoties devušies prom.

COMPAGNIE MOBIL (Nīderlande), Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014
Taču atpakaļ pie Rīgas. Proti, tur pagājušajā nedēļas nogalē otro reizi vēsturē notika šis „ielu mākslas un pasaules mūzikas festivāls”. Pēc rīkotāju izteikumiem, tas esot lielākais šāda veida festivāls Baltijā – un tas jau otrajā pastāvēšanas gadā –, kas savā ziņā norāda, ka no Tallinas līdz Viļņai nenotiek neviens cits līdzīgs, jeb, ja tomēr, tad tikai mazs festivāls, kas savukārt norāda uz to, ka ielu teātrim un pasaules mūzikai Baltijas valstīs līdz šim, šķiet, vēl nav bijusi īpaša nozīme.

Personīgi es ar šo „mākslas žanru” esmu sastapies samērā bieži – vai arī tas ar mani –, pirmām kārtām Francijā, Aviņonā, teātra festivāla laikā, kur līdzās oficiālajai programmai norisinās arī “off” programma un vēl bez tam arī neoficiāls ielu teātra festivāls.

CIRKA TEATER/AUSEKLĪTIS  (Norvēģija/Latvija), Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014
Taču piedzīvot ielu mākslu un pasaules mūziku Rīgā man bija kas dīvains. Manās acīs te rietumu pasaules ielu mākslinieki ar savu vairāk vai mazāk vārdos neizteikto protestu pret visu mietpilsonisko sastapās ar publiku pilsētā, kurā, pēc manām domām, vēl nav īsti attīstījusies „pilsoniskā sabiedrība”. Daudzi cilvēki vienkārši pieņem lietas tādas, kādas tās ir. Tikai daži tic tam, ka iespēj ko manīt. Vismaz es tā šobrīd to redzu.

Bet varbūt šis festivāls ir arī zīme, ka te kaut kas attīstās. Tas būtu iespējams. Starp citu, tagad es arī zinu, ko nozīmē ReReRīga. Tas ir latviešu būvfirmas nosaukums. Tu re.
Teilen

0 komentāri:

Ierakstīt komentāru