Lielie kapi

Ne kuram katram patīk kapsētas – tas ir saprotams. Un nav šaubu, ka pazīstama cilvēka kapam tuvoties nav viegli. Neraugoties uz to, kapsētas ir arī vietas, kur vēsture izjūtama īpaši spilgti. Piemēram, Lielajos kapos Rīgas ziemeļaustrumos, kas no 1773. līdz 1944. gadam bija iecienītākā vācbaltiešu pēdējā atdusas vieta. Apmēram divas trešdaļas tur iekopto kapavietu piederēja vācbaltiešiem.

Mans dzīvoklis no šīs kapsētas atrodas tikai dažu minūšu attālumā, un šī iemesla dēļ es šad un tad dodos pastaigā starp vecajām kapličām, krustiem un salauztajām kolonnām un atkarībā no noskaņojuma ļauju domām lidot vai – un tas notiek biežāk – cenšos tās sakārtot.

Jau gadiem šī apmēram 22 hektārus plašā teritorija, kas pieder Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, vairāk vai mazāk atstāta savā vaļā. Apgāztie kapakmeņi paliek guļam, un ģimeņu kapličas kalpo kā patvērums bezpajumtniekiem. Nolaistība sākās jau pēckara gados, kad daudzi kapi tika izlaupīti vai nopostīti. Turklāt 20. gs. sešdesmitajos gados pilsētas vadība pieņēma lēmumu pārveidot jau 1957. gadā pilnībā slēgto kapsētu par parku. Pēc tam liela daļa kapu tika iznīcināti.

 

Taču šobrīd nevar runāt par sakoptu parku, gluži pretēji – nav jābrīnās, ja starp senajām kļavām, liepām un ozoliem uzdursieties priekšmetiem, kas atlikuši no kapiem, – vai tā būtu tikai kāda krusta atlūza, vai veca kapu iežogojuma dzelzs stienis.

Pastaigu laikā manas domas nereti riņķo ap vācbaltiešiem, kas 1939. gadā pēc Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma noslēgšanas īsā laika posmā bija spiesti pamest savu dzimteni un pārcelties uz Vāciju vai iekarotajiem Polijas apgabaliem. Viens no viņiem bija, piemēram, Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Bockslaff, 1858-1945), kurš bija dzimis Rīgas tirgotāju ģimenē un kļuvis par vienu no ievērojamākajiem Rīgas arhitektiem. Viņš cita starpā projektējis Lielās ģildes dzīvojamo ēku, Mākslas akadēmiju (kādreizējo Biržas komercskolu) un jūgendstila baznīcu Jūrmalas pilsētas daļā Dubultos. 1945. gadā viņš gāja bojā Poznaņā bombardēšanas laikā. Viņa ģimenes kapliča ir viena no sakoptākajām kapavietām Lielajos kapos. Viņa pēcnācēji to restaurējuši un papildus iegravējuši viņa vārdu.

 

Taču lielākā daļa kapu mūsdienās nav saglabājušies. Kur tagad pavasaros pumpurojas krokusi, kur rudeņos sakritušas lapas un ziemā vecāki ragaviņās velk savus bērnus niecīga izmēra pakalniņos, reiz atdusējās viņi, vācbaltieši, kas vairāk nekā 700 gadu bija noteikuši Rīgas likteņus un kuru pēcteči tagad dzīvo, izkaisīti pa visu Vāciju. Daudzi no viņiem aktīvi darbojas vācbaltiešu organizācijās, taču tikai retais atgriežas, lai šeit sāktu jaunu dzīvi.

Tā raugoties, pastaiga pa Lielajiem kapiem uz mani iedarbojas kā vācbaltu kultūras spoguļattēls. Kā nodaļa, kas aizvērta un kuras turpinājumu rakstīt nav iespējams. Latvieši un krievi, kas mūsdienās veido pilsētas iedzīvotāju vairākumu, izrāda tikai niecīgu interesi par šo savas vēstures aspektu. Savas pilsētas vēstures. Bet varbūt tas vēl mainīsies.

Kultūra ir …

Lielākā daļa iet garām, tikai retais to ievēro – nodibinājuma “Rīga 2014” jaukā uzlīmju akcija ar jautājumu, ko rīdziniekiem, respektīvi, Rīgas viesiem nozīmē kultūra, tik piemērotajā kultūras vasarnīcā Esplanādē ir izaugusi par pamatīgu „uzlīmju sienu”…

Ja aplūko atbildes, rezumējums būtu, ka katram kultūra ir kaut kas cits, jeb kultūra ir viss, jeb kultūra ir no visa pa druskai …

Un salīdzinājumā ar pretenciozo kultūras galvaspilsētas programmu, kuras oficiālais nosaukums ir „Force Majeure” (nepārvarama vara), lielākā daļa atbilžu uz uzlīmēm ir…., ak, ko tur daudz runāt jeb rakstīt, dažkārt vislabāk runā lietas pašas par sevi …

ReReRīga?

Es domāju par to visu nedēļas nogali. Skaļi un klusi. Par vārda „ReReRīga” jēgu. Ko gan tas varētu nozīmēt, es prātoju. Varbūt tam kāds sakars ar „retro”? Vai varbūt tas vienkārši ir kāds latviešu vārds? Nē. Google tulkotājs uz maniem ierakstiem vienmēr atbildēja tikai ar atbalsi. Vienalga.

Lai gan, patiesībā nav vienalga, nemaz arī ne. Proti, runa ir par pasaules mūzikas un ielu mākslas festivālu ar šādu fonētiski caur un cauri skanīgu un kaut kādā ziņā maģiskus brīžus sološu nosaukumu. Maģisks. Tas varētu būt efektīgi. Jo ielu māksla un pasaules mūzika reizēm tiešām var būt ekstrēmi iespaidīga.

BRAM GRAAFLAND (Nīderlande), Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Laikam tas ir pārsteiguma efekts, kas iestājas, kad cilvēks, neko nenojaušot, ar svarīgu vai nesvarīgu mērķi acu priekšā (vai vienkārši bez mērķa) iet pa ielu un piepeši aiz nākamā stūra viņu „piemeklē” trakulīga pantomīma, riskanta akrobātika vai aizsmakušas balsis, kas kaut kādā veidā neļauj iet prom, jo gribas uzzināt, kas notiks tālāk.

Vismaz man tā bieži ir gadījies. Piemēram, atceros divus vīrus, kuri Londonas Pikadilli laukumā tik neaptverami labi bungoja uz diviem primitīviem plastmasas spaiņiem, ka es aizmirsu visu pārējo, visus plānus, ja tādi bija, metu pie malas, un paliku stāvam līdz beigām, pat vēl tad, kad abi vīri bija iekasējuši nopelnīto un nevilcinoties devušies prom.

COMPAGNIE MOBIL (Nīderlande), Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Taču atpakaļ pie Rīgas. Proti, tur pagājušajā nedēļas nogalē otro reizi vēsturē notika šis „ielu mākslas un pasaules mūzikas festivāls”. Pēc rīkotāju izteikumiem, tas esot lielākais šāda veida festivāls Baltijā – un tas jau otrajā pastāvēšanas gadā –, kas savā ziņā norāda, ka no Tallinas līdz Viļņai nenotiek neviens cits līdzīgs, jeb, ja tomēr, tad tikai mazs festivāls, kas savukārt norāda uz to, ka ielu teātrim un pasaules mūzikai Baltijas valstīs līdz šim, šķiet, vēl nav bijusi īpaša nozīme.

Personīgi es ar šo „mākslas žanru” esmu sastapies samērā bieži – vai arī tas ar mani –, pirmām kārtām Francijā, Aviņonā, teātra festivāla laikā, kur līdzās oficiālajai programmai norisinās arī “off” programma un vēl bez tam arī neoficiāls ielu teātra festivāls.

CIRKA TEATER/AUSEKLĪTIS  (Norvēģija/Latvija), Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Taču piedzīvot ielu mākslu un pasaules mūziku Rīgā man bija kas dīvains. Manās acīs te rietumu pasaules ielu mākslinieki ar savu vairāk vai mazāk vārdos neizteikto protestu pret visu mietpilsonisko sastapās ar publiku pilsētā, kurā, pēc manām domām, vēl nav īsti attīstījusies „pilsoniskā sabiedrība”. Daudzi cilvēki vienkārši pieņem lietas tādas, kādas tās ir. Tikai daži tic tam, ka iespēj ko manīt. Vismaz es tā šobrīd to redzu.

Bet varbūt šis festivāls ir arī zīme, ka te kaut kas attīstās. Tas būtu iespējams. Starp citu, tagad es arī zinu, ko nozīmē ReReRīga. Tas ir latviešu būvfirmas nosaukums. Tu re.

Siguldas šnicele

Rīgā joprojām ir visnotaļ daudz reliktu, kas atgādina par  padomju pagātni, kad Latvija vēl saucās „Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika“. Tāda ir ne tikai Zinātņu akadēmija, piecdesmitajos gados Staļina laika „tortes“ stilā būvēta augstceltne, bet arī neskaitāmās blokmājas priekšpilsētās. Tāpat nevar nepieminēt „melno zārku“, kas sākotnēji celts kā latviešu sarkano strēlnieku muzejs un mūsdienās ir Okupācijas muzeja mājvieta, un, protams, arī piemineklis latviešu strēlniekiem, kas joprojām atrodas Strēlnieku laukumā.

Tas, protams, ne tuvu nav viss Rīgā atrodamais padomju „kultūras mantojums“. Man bija zināms, ka par šo tēmu tagad tiek rīkotas arī ekskursijas pa pilsētu. Tāpat biju dzirdējis, ka Liepājā tiek piedāvātas ekskursijas par tēmu „padomju cietums“, kuru laikā apmeklētāji reizi pa reizei tiek ieslodzīti cietuma kamerā un par cietumsargu pārģērbies gids viņiem rupji uzkliedz. Par to, vai šāda veida „dzīvās vēstures“ pieredzei patiešām ir kāda jēga, noteikti var strīdēties.

Taču to, ko nesen atklāju Siguldā, līdz šim Latvijā vēl nebiju sastapis. Tieši līdzās Turaidas muzeja parkam kādā neremontētā padomju laika ēkā iekārtota ēdnīca  aicina ieturēt maltītes kā padomju laikos, turklāt tajā ierīkota arī mini izstāde par ēšanas kultūru Padomju Savienībā. Manī tas modināja ziņkāri. Tas bija gandrīz kā deviņdesmito gadu beigās, kad pirmo reizi apceļoju Latviju un moderni restorāni tik bieži vēl nebija sastopami. Cenas tolaik bija atbilstoši zemas. Taču tagad – kāds pārsteigums! Ēdiens, par kura garšu labāk lieki netērēt vārdus, turklāt par lielāku summu, nekā šāds piedāvājums maksātu citos modernos bistro. Biznesa ideja, ne vairāk, un arī es uz tās uzķēros.