Autobusa lietošanas pamācība vāciešiem Rīgā

Vai tā ir iecietība? Vai tā ir nevērība? Vienaldzība? Bailes? Jauns vīrietis sporta tērpā stāv trolejbusā un savā viedtālrunī spēlē interneta spēli. Spēles skaņu viņš nav izslēdzis, gluži otrādi – kaitinošais "pavadījums" izskan pa visu autobusa aizmugurējo nodalījumu. Domājot par Vāciju (dienā), varu saderēt, ka nebūtu ilgi jāgaida, līdz kāds pret to skaļi iebilstu. Lai gan es sevi uzskatu par drīzāk iecietīgu un pacietīgu, man rodas kārdinājums palūgt vīrieti samazināt ierīces skaļuma līmeni. Taču, būdams ārzemnieks ar skaidri saklausāmu akcentu, respektīvi, ierobežotām valodas zināšanām, no šāda soļa labāk tomēr atturos. Jo vairāk tādēļ, ka vīrietis īpaši neizskatās gatavs uz sadarbību.

Jau dienu iepriekš biju noskaities uz trim krievu tautības vīriešiem, kas kādas sākumskolas pagalmā ne tikai izpildīja spēka vingrinājumus uz vingrošanas rīkiem (tas vēl būtu pieļaujams), bet arī nokārtoja savas dabiskās vajadzības turpat pie pirmajiem krūmiem – turklāt mācību stundu laikā. Tobrīd es sevī apjautu kādu ļoti vācisku iezīmi. Par savu emocionāli viegli uzlādēto pamācību, ka te ir skolas pagalms, nevis publiskā tualete, ko nācās noklausīties šiem trim gludi skūtajiem čempioniem, es droši vien būtu samaksājis ar pāris vijolītēm, ja vien nebūtu bijis kopā ar dažiem vietējiem krievu tautības iedzīvotājiem. Taču, atgriežoties pie aizrautīgā telefona spēlīšu spēlmaņa sporta tērpā, – tā kā es atturējos, tad cerēju uz citu pasažieru reakciju. Taču nekā tamlīdzīga. Izņemot dažus aizkaitinātus vai arī nedaudz izbrīnītus skatienus, nespēju saskatīt nekādu impulsu, kas varētu pāraugt protestā. Galu galā neviens neko neteica, lai gan tas visus traucēja.

Autobuss pie Centrālās stacijas

Braukšana ar autobusu Latvijā vispār ir ļoti pamācoša, visādā ziņā. Piemēram, braucot pa 3. autobusa maršrutu, jūs varat iepazīt ne tikai Pļavniekus, blokmāju mikrorajonu, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir krievi, bet arī kādreizējo strādnieku rajonu Grīziņkalnu ar lielākoties neatjaunotām 19. gadsimta koka ēkām. Pēc tam pa Brīvības ielu jūs šķērsojat rosīgo centru, apbraucat tūristu pilno Vecrīgu, pārbraucat pār Daugavu, izbraucat caur Āgenskalnu, pa lielākai daļai mierīgo un zaļo apkaimi upes otrā krastā, kur daudziem vācbaltiešiem reiz bija vasaras mājas un kur nu dzīvo galvenokārt latvieši, līdz pēc kādu stundu ilga brauciena nonākat Bolderājā, apkaimē, ko veido padomju laika dzīvojamo māju kvartāli un kur – tāpat kā Pļavniekos – vairākums iedzīvotāju ir krievi, un kur, starp citu, 1837. gadā uz Latvijas zemes kāju pirmo reizi spēra Rihards Vāgners, kad 24 gadu vecumā, ierodoties ar tirdzniecības kuģi no Kēnigsbergas, uz robežas sastapās ar krievu ierēdņiem. To, ka viņš jau pēc diviem gadiem bēgšus atkal pametīs šo pilsētu (protams, iestidzis milzu parādos), tobrīd viņš vēl noteikti nenojauta.

Starp citu, atjaunojot autobusu parku, Rīgā pēdējo 10 gadu laikā likvidētas ļoti daudzas darbavietas. Ja agrāk katrā autobusā bija biļešu pārdevēja, šodien viss notiek modernāk nekā, piemēram, Berlīnē. Tagad sava iepriekš nopirktā braukšanas biļete ar čipu jāpietuvina elektroniskai biļešu kontroles ierīcei. Biļešu kontrolieri autobusā iekāpj tikai paretam, bet tad – nereti četratā vai sešatā. Starp citu, braukšana par zaķi Rīgā maksā 5 eiro – daudziem latviešiem/krieviem tā jau ir milzīga soda nauda. Acīs duras kāds video, kas šajā sakarā daudzos autobusos skatāms ekrānā aiz vadītāja kabīnes. Tajā tiek demonstrēts, kā jārīkojas priekšzīmīgam Latvijas pilsonim. Ja viņš pamana kārtības traucētāju (piemēram, kādu, kurš pārāk skaļi atskaņo mūziku) vai kādu, kurš nav validējis biļeti, viņam nekavējoties jāzvana policijai. Tā tad parūpēsies par aizdomīgo personu, kuru bez liekas iztaujāšanas no autobusa izvedīs policisti bruņuvestēs. Skatoties šo īso filmiņu, mani jau atkal pārņem izjūtas, kam šejienes iedzīvotāji, kā šķiet, nepievienojas: "Tas taču ir aicinājums uz denunciāciju," – domā politiski korektā dvēsele.

Stenders un latvieši

Pagājušās nedēļas nogalē Rīgā un Jelgavā notika zinātniska konference „Gothards Frīdrihs Stenders (1714-1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā”. Iemesls bija 300. dzimšanas diena Kurzemes luterāņu mācītājam, kurš pirmām kārtām kļuvis slavens kā latviešu laicīgās literatūras pamatlicējs. Gan apjomīgā Latvijas Universitātes centrālajā ēkā notiekošās konferences programma, gan daudzie klausītāji, kas ieradās uz lekcijām, skaidri parādīja, kāda vēl aizvien ir Stendera nozīme Latvijā.

Gothards Frīdrihs Stenders, autors nezināms, via Wikimedia Commons

Kā daudzi citi luterāņu mācītāji viņš ļoti iestājās par Latvijas lauku iedzīvotāju izglītību. Taču „Vecais Stenders”, kā viņš agrāk arī tika saukts, gāja tālāk un sarakstīja ne tikai pirmo aptverošo latviešu gramatiku un paplašinātu latviešu vārdnīcu, bet – jo īpaši pēdējos 30 savas dzīves gadus – lielu daļu sava laika veltīja latviešu tautas izglītošanai, būdams pirmais laicīgās literatūras tulkotājs latviešu valodā. Nozīmīgs devums cita starpā bija Kristiana Firhtegota Gellerta (Christian Fürchtegott Gellert, 1715-1769) fabulu grāmatas tulkojums, kuram viņš gan izvēlējās prozas formu un katrai fabulai vēl pievienoja arī morāli. Tas, ka viņš izlaida tās fabulas, kurās runa ir par sociālām atšķirībām vai antīko mitoloģiju, norāda uz to, ka ar savu tulkojumu Stenders droši vien tiecās sasniegt didaktiskus mērķus.

To savā divdesmit minūšu garajā referātā „Gellerta morāliskās pamācības – vācu-latviešu kultūrpārnese” skaidroja Ruta Floraka (Ruth Florack) no Getingenes universitātes. Tas bija viens no vairāk nekā četrdesmit referātiem trīs dienu ilgās konferences ietvaros. Viena konferences daļa notika no Rīgas nepilnas stundas brauciena attālumā esošajā Jelgavā, vietā, kur Stenders no 1742. līdz 1744. gadam strādāja par pilsētas skolas priekšnieka palīgu, pirms uz astoņiem gadiem kļuva par mācītāju Birzgales draudzē netālu no Rīgas. Stenders bija rosīgs un darbīgs cilvēks, kurš ne tikai bieži mainīja dzīvesvietas un amatus – cita starpā viņš dzīvojis arī Jēnā, Hallē, Helmštetē, Braunšveigā, Hamburgā un arī Kopenhāgenā, kur kļuva par ģeogrāfijas profesoru, lai tikai pēc diviem gadiem atkal atgrieztos Kurzemē.

Piemineklis Gothardam Frīdriham Stenderam Eglainē, via Wikimedia Commons

Tikpat kā nezināms ir fakts, ka Stenders izgatavojis arī vairākus globusus (Braunšveigas hercogam un Dānijas un Norvēģijas karalim Frīdriham V). Par to apjomīgo restaurāciju stāstīja Henriks Duponts (Henrik Dupont) no Kopenhāgenas. Kā liekas, Stenders bija tāds kā „Ziemeļu Leonardo da Vinči”, jo viņš tiek uzskatīts arī par vienas no pirmo veļas mazgājamo mašīnu izgudrotāju, turklāt viņu ārkārtīgi interesēja astronomija. Tāds kā vispusīgais ģēnijs, kurš savus pēdējos gadus kā mācītājs noslēgti pavadīja Latvijas provincē Sunākstē, kur sarakstīja vienu no saviem nozīmīgākajiem darbiem – latviešu valodā izdoto „Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas”.

Stenders latviešiem ārkārtīgi daudz palīdzējis ceļā uz viņu nacionālo apziņu, uz savas kultūras attīstību. Arī Krišjānis Valdemārs (1825-1891), latviešu publicists un jūrniecības veicinātājs, viens no pirmajiem, kurš kā pilsonis sevi publiski sauca par latvieti (kas toreiz, jo īpaši kā izglītotam cilvēkam, bija neiedomājami) un kļuva slavens kā viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem, savos didaktiskajos rakstos atsaucās uz Gothardu Frīdrihu Stenderu. Un viņš, kā liekas, apzinājās savu nozīmi, savā kapakmenī liekot iegravēt „Sche aprakts G. F. Stenders Latwis”. Iedrošinošs paziņojums, ko latvieši atceras vēl šodien. Tāpēc nemaz neizbrīna, ka vienlaikus ar zinātnisko konferenci jaunajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta „Latwim” un viņa laikam veltīta izstāde „Latvis. Dzīves, domu un darba liecības”.

Krievu skola

Droši vien visiem ir zināms, ka krievi svin savādāk nekā vācieši. Jā, viņi ir bezrūpīgāki, un tas, ka teju vai katrs otrais prot ne tikai diezgan labi spēlēt ģitāru, bet vēl arī dziedāt leģendārā Maskavas aktiera un dziesminieka Vladimira Visocka dziesmas, nav nekāda klišeja. Arī par viņu izturību, svinot svētkus, neviens laikam nešaubās.

Taču attiecībā uz pasākumu organizēšanu krieviem vēl ir ko pamācīties. Bet varbūt viņi nemaz tik ļoti netiecas pēc pilnības. Tā tas bija J.G.Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolas atklāšanas svinībās pagājušajā pirmdienā, kad pirmajā septembrī bērni atgriezās no trīs mēnešus ilgajām brīvdienām, starp citu, garākajām visā Eiropā. Spoži spīdot saulei, pagalmā pie galvenās ieejas pulcējās bērni, skolotāji, vecāki, kamēr cita pēc citas tika teiktas runas. Runātāju vidū bija arī pašreizējais Rīgas mērs Nils Ušakovs. Svinēta tika ne tikai pirmā skolas diena, bet arī jaundibinātās skolas atklāšana. Pēdējos gados skolēnu skaits daudzās skolās krasi samazinājies, tādēļ divas skolas tikušas apvienotas. Viena no tām ir kādreizējā Rīgas Herdera vidusskola ar krievu mācību valodu un padziļinātu vācu valodas apmācību. Skolai nācās atstāt ilggadīgo ēku Skolas ielā, un nu to apvienoja ar Rīgas Grīziņkalna vidusskolu.

  

Pavisam Rīgā ir 56 latviešu skolas, 45 krievu, 11 latviešu/krievu skolas un 5 skolas ar citu mācību valodu (baltkrievu, igauņu, poļu, lietuviešu un ukraiņu) (avots: http://dati.e-skola.lv). Tas aptuveni atbilst arī iedzīvotāju sastāvam Rīgā, kur saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes informāciju dzīvo 45,7% latviešu, 38,3% krievu, 4% baltkrievu, 3,5% ukraiņu, 1,5% poļu, 0,8% lietuviešu (avots: http://data.csb.gov.lv). Procents, kāda nav Vācijā, taču man arī rodas jautājums, vai tas atbilst integrācijas būtībai. Jo krievu bērni skolā latviešu valodu gan apgūst (un arī mācību grāmatas pa lielākai daļai ir latviešu valodā), taču skolā pavadītajā laikā viņiem nav tieša kontakta ar latviešiem. Un otrādi ir tieši tas pats. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka man joprojām ir iespaids, ka latviešu un krievu savstarpējā saskarsme ir niecīga. Bērni to iemācās jau no mazotnes.

„Es to spēju saprasts – katrs taču vēlas mācīties savā dzimtajā valodā,“ man nesen sacīja kāda latviete, kurai, šķiet, nebija nekādu pretenziju pret to, ka krievu bērni iet krievu skolās. „Ja kāds vēlas runāt krieviski – lūdzu, tad arī es runāju krieviski, nekādu problēmu.“ Un krievu bērni to tā arī iemācās – frāzi „Te visur var runāt krieviski” esmu dzirdējis jau vairakkārt, pēc tam, kad biju stāstījis, ka beidzot vēlos uzlabot savas latviešu valodas zināšanas. Tā, it kā latviešu valodu nemaz nebūtu vērts apgūt. Protams, ir arī otra puse. Daži latvieši pavisam apzināti neatbild, ja tiek uzrunāti krieviski – kaut gan pārvalda šo valodu.

Taču fakts ir tāds, ka Rīgā ir skolas ar krievu mācību valodu, turklāt vēl arī ar padziļinātu vācu valodas apmācību (starp citu, vācu valodas apmācība notiek ciešā sadarbībā ar Gētes institūtu). Un nu svinīgā skolas atklāšana, klātesot mēram Nilam Ušakovam, kurš ir Latvijā dzimis krievs un pie varas visticamāk nācis, lielā mērā pateicoties tam, ka Rīgas domē ir tikai viena krievu partija (respektīvi, partiju apvienība Saskaņas Centrs), kamēr latviešu partijas savā starpā ne tikai strīdas, bet arī konkurē par vēlētāju balsīm. Tā nu Rīgai jau kādu laiku ir krievu izcelsmes, bet perfekti latviski runājošs mērs, kurš neslēpj, ka uztur draudzīgus kontaktus ar Krievijas politiskajām un biznesa aprindām. Pat varētu padomāt, ka vēl četrdesmit gadus nesasniegušais žurnālists ir Putina piekritējs. Vismaz viņa ofensīvā saskarsme ar medijiem ir ļoti prasmīga. Tas, ka iedzīvotāji tomēr ir diezgan mierīgi un tikai retais baidās, ka varētu izcelties līdzīgs konflikts kā Austrumukrainā, saistīts arī ar Ušakovu, jo viņš cita starpā stingri iestājas par to, ka visiem krieviem jāpārvalda latviešu valoda.

Skolas atklāšana kārtējo reizi ir piemērota skatuve izmanīgajam politiķim, kas te var nodarboties ar brīnišķīgu pašreklāmu. Šķiet, ka apkārt valdošais haoss viņu netraucē, jo, kamēr skaļruņi prominentajam viesim ausis noteikti teju vai pušu plēš, vairākums bērnu un vecāku otrā pusē no runātā nedzird gandrīz ne vārda. Tā vietā viņi savā starpā jautri čalo, neizrādot ne mazāko interesei par oficiālo programmu. Un mazie bērni nemaz nedzird, kādus dzejoļus un dziesmas – krievu, latviešu un arī vācu valodā – runā un dzied lielākie bērni. Patiesībā jau žēl.

Īsa klātbūtne

Negaidīti un pārsteidzoši – vairāk vai mazāk nejauši es uzzinu par izstādes atklāšanu galerijā „Mākslas Banka”. Tur no 29. augusta latviešu gleznotāja Marta Veinberga un šveiciešu fotogrāfs Mihaels Bīlers (Michael Buehler) izstāda savus darbus, kas pirmajā acumirklī liekas pilnīgi atšķirīgi, taču, aplūkoti vērīgāk, atklāj daudz kopīgu iezīmju.

Marta Veinberga. Vilnis. Eļļa, audekls, 65 x 60 cm, 2014

Martas Veinbergas eļļas gleznās redzamas šķietami tukšas padomju laika ēkas, savukārt Mihaela Bīlera uzmanība pilnībā pievērsta jūrai un kalniem. Ja viņa fotogrāfijas jautājumu, kas tad tajās īsti redzams, nereti atstāj atklātu, tad Marta Veinberga skatītājam cenšas radīt sajūtu, ka viņš redz it kā teju perfektu oriģināla kopiju. Turklāt viņas gleznas atgādina darbus, ko radījis amerikāņu reālisma gleznotājs Edvards Hopers (Edward Hopper), kura glezna "Nighthawks" kopēta neskaitāmas reizes (piemēram, Gotfrīda Helnveina (Gottfried Helnwein) "Boulevard of Broken Dreams").

Mihaels Bīlers. Ledus stāvs. Foto no Albulas, 32 x 31 cm

Abiem māksliniekiem kopīga vientulība, kas jūtama viņu darbos. Vientuļas mājas, kas savā veidā ir pārāk skaistas, pārāk jaunas. Gandrīz rodas iespaids, ka māksliniece ar saviem rāmajiem, precīzajiem otas vilcieniem vēlētos pasargāt, nomierināt acīm redzami pazudušās ēkas. Turpretī Mihaels Bīlers izaicina likteni jeb, pareizāk sakot, nejaušību. Jo viņš – tā viņš man skaidro – savā analogajā “Leica” kamerā labprātāk izmantojot īpaši vecas filmiņas. It sevišķi aukstumā fotouzņēmumos tad parādoties defekti. Šie defekti – mulsinošas svītras vai savāda nokrāsa – viņa fotogrāfijas padara noslēpumainas. Un skatītājs neviļus iejūtas fotogrāfa lomā, it kā vēlēdamies izdzīvot to mirkli, kurā aplūkotā fotogrāfija tapusi.

Šādā izpratnē izstādes nosaukums "Īsa klātbūtne", protams, ir pilnīgi atbilstošs. Gluži pretēji tam pieredzējušais fotogrāfs Mihaels Bīlers un Marta Veinberga, kas tikai nesen beigusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, ir pazīstami jau vairākus gadus. Un ne tikai tas vien – Latviju Mihaels Bīlers apmeklē jau kopš 1994. gada. No tā laika viņš šeit atgriežas regulāri – ne tikai fotografēt jūru, bet arī pasniegt foto kursus.

Vācu delegācija Rīgā

Šķiet, ka Rīga šobrīd ir visai iecienīts ceļojumu galamērķis vācu politiķiem. Pēc Vācijas Bundestāga Kristīgi sociālās savienības (CSU) deputātu grupas nesenā un pretrunīgi vērtētā brauciena uz šāgada Eiropas kultūras galvaspilsētu (skatīt “Spiegel” rakstu 06.04.2014.) un neilgi pēc tam notikušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles īsās vizītes Rīgā, lai apspriestos ar Latvijas Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu, tagad Rīgu apmeklēja Vācijas Bundestāga Kultūras un mediju komisijas delegācija. Delegācija, kuras sastāvā, starp citu, bija deputāti Urzula Grodena Kraniha (Ursula Groden Kranich, CDU/CSU), Dr. Herlinde Gundelaha (Dr. Herlind Gundelach, CDU/CSU), Dr. Filips Lengsfelds (Dr. Philipp Lengsfeld, CDU/CSU), Burkhards Blīnerts (Burkhard Blienert, SPD), Zigrīda Hupaha (Sigrid Hupach, DIE LINKE.), Ulle Šausa (Ulle Schauws, (BÜNDNIS 90/DIE GRÜNEN) un Zīgmunds Ērmanis (Siegmund Ehrmann, SPD/komisijas priekšsēdētājs), protams, iegriezās arī Ūmeo Zviedrijā, kas līdzās Rīgai arī ir Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. Kopumā brauciens ilga piecas dienas (no 2014. gada 25. līdz 29. augustam).

Pēc Okupācijas muzeja un Rumbulas un Biķernieku holokausta upuru memoriālu apmeklējuma Bundestāga deputāti viesojās arī Gētes institūtā, kur viņus informēja par institūta darbību. Laipnā kārtā es varēju būt klāt šajā sarunā. Bija interesanti redzēt, cik atšķirīgu interesi izrādīja delegācijas dalībnieki. Kamēr vieni uzmanīgi klausījās un aktīvi uzdeva jautājumus, citi ik pa laikam labprātāk spēlējās ar saviem mobilajiem tālruņiem. Brīžam bija dzirdams pa kādam e-pasta vai SMS nosūtīšanas vai saņemšanas signālam. Tas, protams, nenozīmē, ka delegācijas locekļi principā nebija ieinteresēti. Ir saprotams, ka katram politiķim ir tēmas, kurām viņš vēlas pievērsties aktīvāk, un galu galā grupai aiz muguras jau bija saspringta programma.

Sarunas noslēgumā tika pieminēta kādreizējā VDK ēka, kurā kopš četrdesmito gadu sākuma līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai visbrutālākajā veidā bija ieslodzīti neskaitāmi nevainīgi cilvēki. Ēka bija tukša kopš deviņdesmito gadu sākuma līdz šā gada maijam, kad to kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros atvēra apmeklētājiem. Kopš tā brīža te vienlaikus aplūkojamas sešas izstādes, turklāt tiek piedāvātas arī ekskursijas pa cietuma kamerām pagrabstāvā. Cik man zināms, šīs iespaidīgās vietas apmeklējums delegācijai sākotnēji nebija paredzēts.  Taču nu esmu uzzinājis, ka grupai kaut kādā veidā tomēr izdevies aplūkot VDK ēku un izstādes – turklāt ar paliekošu iespaidu, jo acīmredzot delegācija tagad vēlas atbalstīt šīs ēkas kā piemiņas vietas vai muzeja saglabāšanu. Vai tā notiks, nav droši zināms. Šā gada rudenī Rīgā plānota konference, kurā kultūras pārstāvji, zinātnieki un politiķi diskutēs par to, kādai būtu jābūt šīs ēkas, kurā notikušas tik daudzas zvērības un kurai vairākums rīdzinieku pēdējo gadu desmitu laikā metuši lielu līkumu, nākotnei. Es gaidu to ar nepacietību un priecājos, ka delegācija arī turpmāk vēlas pievērsties šai tēmai.

Herdera dzimšanas diena

Vakar Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried Herder) svinēja savu 270. dzimšanas dienu (25.08.2014). Es to nebūtu zinājis, ja man to nebūtu pastāstījis Matiass Knolls (Matthias Knoll), tulkotājs, dzejnieks un man vispirms latviešu literatūras un kultūras pazinējs. Un tāpat es nebūtu zinājis, ka piecdesmitajos gados oriģinālo cokolu Herdera piemineklim, kas šobrīd atrodas Herdera laukumā netālu no Doma galvenās ieejas, „atņēma” padomju vara. Tur savu lomu noteikti spēlēja naids pret visu vācisko.

Tagad es zinu, ka pirms 150 gadiem, 1864. gadā, laukums tika pārdēvēts par godu vācu filozofam un rakstniekam – tieši 100 gadus pēc viņa ierašanās Rīgā, lai mācītu un sludinātu Domskolā. Starp citu, savu toreizējo formu laukums ieguva, kad tika nojaukta apbūve Doma rietumu pusē. Līdz 1864. gadam laukums bija pilsētas mazo svaru atrašanās vieta, kālab līdz tam tika saukts par Mazo Svaru laukumu.

Ir visnotaļ zīmīgi, ka Herdera piemineklis bija pirmais piemineklis kultūras darbiniekam Rīgā, taču šodien par šo jubileju tikpat kā neviens nav licies ne zinis. Turklāt Herders bija tas, kurš savas uzturēšanās laikā Rīgā, no 1764. līdz 1769. gadam, iepazinās ar latviešu tautasdziesmām jeb dainām un iepazīstināja ar tām plašāku publiku, iekļaujot dažas no tām savā divsējumu darbā „Volkslieder” („Tautasdziesmas”, izdots 1778./79. g.). Otrs, zināmāks izdevums tika publicēts 1807. gadā ar nosaukumu "Stimmen der Völker in Liedern" („Tautu balsis dziesmās”). Tā viņš stiprināja arī pamazām augošo latviešu nacionālo apziņu.

Manuprāt, Matiass Knolls vakar nolika ziedus pie pieminekļa (es nebiju tur klāt). Un viņš uzskata, ka Herders būtu pelnījis jaunu cokolu. Kā dzimšanas dienas dāvanu, tā teikt. Tas tomēr būtu pūliņu vērts, varbūt uz 275. dzimšanas dienu.

Baltijas ceļš

Aizvakar, 23. augustā, visa Rīga svinēja 25. gadadienu, kopš vairāk nekā 600 kilometru garā ķēdē sastājās cilvēki no Polijas robežas tuvumā esošās Viļņas līdz netālu no Somijas robežas esošajai Tallinai. Šis notikums nogludināja ceļu Baltijas valstīm, lai vairāk nekā pēc 50 gadu padomju okupācijas tās beidzot atkal kļūtu neatkarīgas.

Cilvēki toreiz demonstrēja pret Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma slepeno papildu protokolu, kopš kura parakstīšanas 1939. gada 23. augustā 1989. gadā apritēja 50 gadi. Līdz ar šo vienošanos savā veidā tika apzīmogotas beigas Latvijas neatkarībai, jo abas lielvaras vienojās, ka kopš tā brīža Latvija pieder padomju ietekmes sfērai.

Tikai pēc nedēļas ar Vācijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules karš, 17. septembrī arī padomju armija šķērsoja Polijas robežu, 5. oktobrī Latvijas valdība tika piespiesta parakstīt savstarpējās palīdzības un kara bāzu izvietošanas paktu, 31. oktobrī līdz ar līguma par „Vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju” parakstīšanu bez lielas domāšanas tika pasludinātas vācbaltiešu vēstures beigas Latvijā (tie tūlīt tika pārvietoti uz Vāciju vai iekarotajiem Polijas apgabaliem), un 1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks okupēja Latviju.

Pēc tam sākās ļaunākie gadi Latvijas vēsturē, kad padomju vara 1941. gada jūnijā uz Sibīriju deportēja aptuveni 15000 latviešu un 1949. gada martā vēl aptuveni 44000 latviešu (Latvijas Institūta norādīties skaitļi). Šādā kontekstā ir visnotaļ saprotams, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju priecājās, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai un iesoļoja Rīgā.

Vēsture ir brutāla, un es te nemaz nevēlos sīkāk iztirzāt, kā vācieši ar neskaitāmu latviešu kolaboracionistu laipnu palīdzību iznīcināja vairāk nekā 90% ebreju iedzīvotāju un kā pēc Padomju Savienības atkārtotas ienākšanas Latvijā savi 120000 latviešu devās nezināmajā trimdas ceļojumā, lielākoties Vācijas, Zviedrijas, Ziemeļamerikas un Brazīlijas virzienā.

Un nu šīs svinības par godu grandiozajai cilvēku ķēdei, kādu Eiropa vēl nekad nebija piedzīvojusi. Tās sākās ar starptautisku konferenci „Baltijas ceļš” 21. un 22. augustā Latvijas Universitātē un bijušajā VDK ēkā, kurā ievērojami zinātnieki, žurnālisti un politiķi diskutēja par mācībām, kas būtu gūstamas no pēdējo 25 gadu notikumiem. Pasākumu organizēja ne tikai nodibinājums „Rīga 2014”, bet kā līdzorganizators arī Konrāda Adenauera fonds Rīgā. Un tāpēc nebija arī nekāds pārsteigums, ka atklāšanas runu (līdzās pārējām uzrunām) teica arī tāds CDU politiķis kā Norberts Lammerts (Norbert Lammert), tagadējais Vācijas Bundestāga prezidents. Divu dienu ilgās konferences noslēgumā „Stūra mājas” iekšpagalmā notika Latvijas VDK upuru atceres pasākums, un tika noliktas svecītes pie piemiņas plāksnes pie ēkas ārējās fasādes.

Bet aizvakar, 23. augustā, bija svētku diena, gadadiena, kuras kulminācija bija lielkoncerts tieši pie Brīvības pieminekļa, ar Liepājas simfonisko orķestri un dziedātājiem no visām trim Baltijas valstīm. Un es, es biju tur klāt, pašā vidū, daļa no visa – un kaut kādā veidā arī mazliet sajutos kā latvietis. Vismaz spēju iejusties, ko šī nācija, kuru tik brutālā veidā izmantojušas tik daudzas lielvaras, izcietusi un vēl aizvien izcieš. Jo brūces vēl ne tuvu nav sadzijušas, vēsturiskie konflikti vēl ne tuvu nav vēsture.

Protams, tika teiktas runas, īsi uzrunāja Laimdota Straujuma, Latvijas premjerministre, Aļģirds Butkevičš (Algirdas Butkevičius), Lietuvas premjerministrs, un Tāvi Reivass (Taavi Rõivas), Igaunijas premjerministrs. Taču daudz lielākus aplausus izpelnījās Dainis Īvāns, latviešu žurnālists un politiķis, kurš 1986. gadā kļuva plaši zināms ar savu enerģisko un beigu beigās sekmīgo iestāšanos pret otra Daugavas aizsprosta izbūvi pie Daugavpils. Viņš ir viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem, kas kopā ar pretošanās kustībām Lietuvā un Igaunijā organizēja cilvēku ķēdi.

Bet svinību emocionālā kulminācija noteikti bija dziesmas no (komponista Zigmara Liepiņa un dzejnieces Māras Zālītes) rokoperas „Lāčplēsis”, veiksmīgākās muzikālās izrādes latviešu mūzikas vēsturē, kam astoņdesmito gadu beigās bija ārkārtīgi panākumi Latvijā, kā arī leģendārā Igo uzstāšanās kopā ar tikpat leģendāro rokgrupu Remix, kurš toreiz izpildīja rokoperas galvenā varoņa Lāčplēša lomu. Publika bija sajūsmā un kā 1989. gadā sadevās rokās, un visšaurākajā telpā izveidoja garu, ļoti garu cilvēku ķēdi. Kas jutās kā 600 kilometru gara. Taču tad šovs bija galā, un visi devās mājup, un turpat tuvumā kā vienmēr savdabīgas „mūzikas” zemo basu dārdināja (krievvalodīgā?) diskotēka, kuras īpašnieki, starp citu, pat vairākiem lūgumiem par spīti, nebija pierunājami uz nedaudz klusāku mūzikas atskaņošanu.